Varšavā proklamē "Kongresa Poliju", jeb Polijas teritorijas lielvalstis sadala ceturto reizi

Vīnes kongress (1814—1815) bija visu Eiropas valstu konference Austrijas ārlietu ministra Klēmensa fon Meterniha vadībā, kas tika sasaukta pēc t. s. Napoleona karu izraisītajām politiskajām pārmaiņām un kurā vienojās par jaunajām valstu robežām un starpvalstu attiecībām.

Saskaņā ar sabiedroto iepriekšēju lēmumu Vīnes kongress sanāca 1814. gada oktobrī Vīnē. Kongresā piedalījās visi Eiropas tobrīdējie un daudzi bijušie valdnieki, kas pēc franču revolūcijas un Napoleona karu laikā bija zaudējuši savu varu, kā arī visu Eiropas valstu diplomāti.

• Krievijas impēriju kongresā pārstāvēja imperators Aleksandrs I, Karls Neselrode un Andrejs Razumovskis;
• Lielbritāniju — Roberts Kaslrijs un hercogs Arturs Velingtons;
• Austriju pārstāvēja imperators Francis II un kanclers Klēmenss fon Meternihs;
• Prūsiju pārstāvēja kanclers Karls Gardenbergs un Vilhelms Humbolts.

Šīm četrām lielvalstīm kongresā bija vadošā loma un izšķirošais vārds.

• Vēlāk pieaicināja arī Francijas ārlietu ministru Taleirānu.

Vīnes kongresa dalībnieki nebija tautu vēlēti pārstāvji, bet zemju valdnieki un viņu ministri. Tāpēc šo kongresu dēvēja arī par "dinastiju pārstāvju sapulci", kas tautas dalīja kā kaut ko nedzīvu. Polija palika sadalīta starp Krieviju, Austriju un Prūsiju, atjaunoja arī Itālijas un Vācijas sadrumstalotību mazvalstīs. Turpretī Nīderlandes valstī apvienoja katoļticīgos valoņus un flāmus ar protestantiskajiem holandiešiem.

Gandrīz visās zemēs radās spēcīga liberālisma un nacionālisma kustība, kas vērsās pret Vīnes kongresā radīto sistēmu.

***

Baltijas zemju (Livonijas) un Polijas- Lietuvas republikas zemju pārdali Krievija sāka ar Lielo Ziemeļu karu 1700. g,, kurā gaitā 21 gada garumā Krievija postīja kaimiņzemes, līdz tai izdevās iekarot un pakļaut daļu Livonijas / Polijas / Lietuvas u.c teritoriju.

1772. gada 4. janvārī Pēterburgā, Krievija un Prūsija noslēdza slepenu līgumu par "Polijas Republikas sadalīšanu un pacifikāciju", pēc būtības līdzīgu dokumentu kā 260 gadus vēlāk noslēgto "Ribentropa- Molotova paktu"

1772. gada 19. februārī Vīnē tika parakstīta jau trīspusēja Austrijas-Krievijas-Prūsijas vienošanās par "ietekmes zonām" Polijā-Lietuvā un augusta sākumā visu trīs lielvalstu karaspēki iegāja tās teritorijā, parakstot 5. augustā līgumu par Polijas sadalīšanu.

Polijas-Lietuvas valdnieks Staņislavs Poņatovskis protestēja pret Krievijas un Prūsijas vienošanos, tomēr viņam nebija reālas varas, lai tai pretotos.

20 gadu laikā - līdz 1795. gadam Polijas- Lietuvas valsts, ieskaitot tās vasaļvalstis- hercogistes nonāca pamatā Krievijas rokās. Vietējā muižniecība to uztvēra dažādi, pārsvarā baltvāciešu izcelsmes muižnieki nereti ieguva augstus amatus Krievijas galmā, savukārt poļu izcelsmes muižnieki ar okupāciju nesamierinājās un tāpēc visus 123 okupācijas gadus (1795-1918) regulāri sacēlās pret Krievijas Impēriju.