Ferdinands Ketlers

Ferdinands Ketlers (* 1655, † 1737. gada 4. maijs) bija pēdējais Ketleru nama pārstāvis, kas ar pārtraukumiem no 1711. gada 21. janvāra līdz 1737. gada 4. maijam kā aizbildnis no Dancigas pārvaldīja Kurzemes un Zemgales hercogisti.

Viņš bija hercoga Jēkaba jaunākais dēls un visu mūžu iestājās par savām tiesībām uz hercoga troni.

Ferdinands Ketlers dzimis 1655. gada 1. novembrī Jelgavas pilī hercoga Jēkaba un viņa sievas Brandenburgas princeses Luīzes Šarlotes ģimenē.

Otrā Ziemeļu kara laikā kopā ar ģimeni no 1658. līdz 1660. gadam atradās zviedru gūstā.

Pēc tēva nāves 1682. gadā par hercogu kļuva viņa vecākais brālis Frīdrihs Kazimirs, bet Ferdinands dienēja Polijas armijā, kur ieguva ģenerālleitnanta pakāpi. Ferdinands esot nokļuvis karaļa Jana III Sobeska nežēlastībā, kas turējis viņu aizdomās par romantiskām attiecībām ar savu sievu.

Kad 1698. gadā hercogs Frīdrihs Kazimirs mira, Ferdinands kopā ar hercoga atraitni kļuva par viņa mazgadīgā dēla Frīdriha Vilhelma aizbildni Jelgavā.

Lielā Ziemeļu kara sākumā 1700. gadā Ferdinands Ketlers piedalījās karadarbībā pret zviedriem pie Rīgas, bet pēc zaudētās Daugavas kaujas aizbēga uz Dancigu, kur pavadīja visu tālāko mūžu.

Kurzemes landtāgs zviedru okupētajā hercogistē atteicās viņu atzīt par Kurzemes hercogu.

Pēc hercoga atraitnes otrreizējām laulībām 1703. gadā Ferdinands Ketlers līdz 1709. gadam palika kā vienīgais mazgadīgā Frīdriha Vilhelma aizbildnis.

Pēc Frīdriha Vilhelma laulībām ar Krievijas princesi Annu un pāragrās nāves 1711. gadā Ferdinands Ketlers palika vienīgais hercoga troņa pretendents no Ketleru dzimtas, tomēr viņš vilcinājās atgriezties kara izpostītajā un Lielā mēra pārņemtajā dzimtenē.

Viņa vietā Jelgavā kā reģente valdīja hercoga atraitne Anna, uz troni pretendēja arī kņazs Aleksandrs Meņšikovs, bet 1725. - 1729. gadā Kurzemes landtāga par hercogu ievēlētais Polijas karaļa Augusta II Stiprā dēls Saksijas Morics.

1730. gadā 75 gadus vecais Ferdinands Ketlers salaulājās ar 22 gadīgo Saksijas-Veisenfelsas princesi Johannu Magdalēnu (Johanna Magdalena von Sachsen-Weißenfels). Tajā pašā gadā Kurzemes hercogiene atraitne Anna Ivanovna kļuva par Krievijas ķeizarieni un Kurzemes landtāgs Ferdinandu beidzot atzina par Kurzemes hercogu.

Pēc kļūšanas par Polijas karali Augusts III 1734. un atkārtoti 1736. gadā slepeni piedāvāja izkārtot Kurzemes troni ļoti ietekmīgajam ķeizarienes Annas favorītam Ernstam Johanam Bīronam.

Pēdējais Ketleru dzimtas Kurzemes hercogs Ferdinands mira Dancigā bez pēcnācējiem 1737. gada 4. maijā un tā paša gada 22. jūnijā Ernsts Johans Bīrons Kurzemes landtāgā tika ievēlēts par Kurzemes hercogu. 8. jūlijā Varšavas Seims apstiprina vēlēšanu rezultātus, bet 13. jūlijā Polijas karalis parakstīja pagaidu diplomu un mandātu pārvaldīt hercogisti no Pēterburgas.

***

Kādu 1733. gada dokumentu Ferdinands Ketlers parakstīja ar titulu: "No Dieva žēlastības mēs, Ferdinands, Kurzemes un Zemgales hercogs Livonijā" (vāciski: Von Gottes Gnaden Wir Ferdinand, in Liefland, zu Curland und Semgallen Herzog) [1].