Hanss Joahims Pauls Ādolfs fon Manteifels Scēge
- Geburt:
- 19.01.1894
- Tot:
- 22.05.1919
- Zusätzliche namen:
- Ioachim, Hans Joachim Paul Adolph von Manteuffel gen. Scoege, Cēge, Manteufel
- Kategorien:
- Aristokrat, Baron, Geboren in Lettland, Mitglied der studentischen Körperschaft, Offizier, Partei Schlachten der Unabhängigkeit, Soldat, Teilnehmer des Ersten Weltkriegs, Vizefeldwebel, bezug auf die Republik Lettland
- Nationalitäten:
- deutsche
- Friedhof:
- Ezeres pagasts, Nolkenu Kapliča
Hanss Joahims Pauls Ādolfs fon Manteifels-Cēge bija vācbaltiešu virsnieks no Manteifeļu dzimtas, kas dienēja Vācijas impērijas armijā Pirmā Pasaules kara laikā un Baltijas landesvērā Latvijas Brīvības cīņu laikā. Baltijas landesvēra triecienvienības komandieris. Kritis atbrīvojot Rīgu no Krievijas iebrukušajiem lieliniekiem 1919.gada 22.maijā.
Hanss fon Manteifels-Cēge dzimis 1894. gada 19. janvārī Kapsēdes muižā (tagad Grobiņas novads) tās īpašnieka barona Georga fon Manteifela-Cēges un viņa sievas Sofijas (dzimušas fon Rīdigeres) septiņu bērnu ģimenē. Georga fon Manteifela–Cēges brālis.
Pēc skolas beigšanas viņš devās studēt jurisprudenci uz Vāciju. Studējis tiesību zinātnes Ruprehta Kārļa universitātē Heidelbergā.
Kopš 1913. gada ir vācu studentu korporācijas (corps!) Saxo-Borussia- Heidelberg biedrs un izcils viceseniors un menzūru lietpratējs.
Pēc Pirmā Pasaules kara sākumā izlemj nedoties atpakaļ uz Baltiju kā lielākā daļa vācbaltiešu, tā vietā Manteifels brīvprātīgi iestājās Vācijas impērijas armijā un tika ieskaitīts 2. Bavārijas Ulānu pulkā.
Jau 1914. gada pavasarī Manteifels nonāca Rietumu frontē, kur ar savu pulku piedalījās iebrukumā Francijā, par varonību jau drīz tika apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu.
1915. gadā, atrodoties Austrumu frontē, Manteifels ieguva leitnanta pakāpi,
1916. gada augustā Rumānijas kampaņas laikā tika ievainots un ilgu laiku bija spiests pavadīt lazaretē. Novembra revolūcijas laikā Manteifels atradās Minhenē, tur viņš gandrīz krita par upuri kreisi noskaņotiem kareivjiem, kas iebruka viesnīcā, kurā Manteifels bija apmeties 1918. gadā.
Saskaroties ar boļševisma draudiem Manteifels griezās Bavārijas kara ministrijā, taču tur vēlme stāties pretī Vācijā notiekošajai "revolūcijai" neradīja interesi.
1918. gada 4. decembrī, jau pēc Latvijas Republikas nodibināšanas un Krievijas Sarkanarmijas iebrukuma Latvijā, Manteifels saņēma telefona zvanu no brāļa Rīgā, kas aicināja viņu atgriezties — atsaucoties šim aicinājumam Manteifels 1918. gada nogalē atgriezās Baltijā.
1919. gada sākumā iestājās Baltijas landesvērā kā štāba virsnieks, jau 1919. gada 6. janvārī kļuva par 1. Vācbaltiešu kaujas bataljona (Trieciengrupas — "Stoßtruppe") komandieri, ko veidoja Pirmajā pasaules karā dienējušie virsnieki un instruktori.
Latvijā Manteifels un viņa domubiedri uzskatīja, ka Ulmaņa kabinets netiek galā ar saviem pienākumiem, ka notiek mērķtiecīgā citu etnisko grupu atstumšana, politisko varu koncentrējot tikai etnisko latviešu rokās un aizvien biežākie latviešu konflikti ar citu tautību karavīriem. Piemēram, pēc pulkveža J. Apiņa pavēles Rudbāržos tika arestēti pieci vācu zemessargi (t.s. landesvēristi), to skaitā arī vairāki virsnieki, kuri devās uz Liepāju. Konvoja seržants lika arestētos nošaut.
Vācu 6. rezerves korpusa štābs landesvēristu nogalināšanā vainoja pulkvedi J. Apini un viņa adjutantu leitnantu K. Libertu. J.Apinim izdevās no atbildības izvairīties, bet leitnantu kara tiesa notiesāja uz nāvi (K. Libertam izdevās no cietuma izbēgt, visticamāk ar apsargu palīdzību)
Vienlaikus, pret Latvijas neatkarību un vācbaltiešiem ļoti striktu politiku pēc Latvijas okupācijas 1919.g. sākumā uzsāka no Krievijas iebrukusī Sarkanarmija un boļševiku marionetes- Stučkas režīms. Runas par kaut kādu valstisku patstāvību Stučka uzskatīja par kaitīgām un iluzorām. Nākotnē visa planēta taču tāpat būs “Eiropas un vispasaules sociālistisko republiku apvienība”.
1919. gada 19. februārī LSPR valdība apstiprināja Iekšlietu komisāra Jāņa Lencmaņa iesniegto projektu par koncentrācijas nometnēm, kurā bija plānots izveidot trīs nometnes Svētē, Kalna muižā un Stukmaņu stikla fabrikā. Paguva izveidot vienīgi Stukmaņu koncentrācijas nometni (tautā sauktu par "zvēru dārzu"), kurā jau
Pēc 1919. gada 20. februāra, kad baznīca tika atdalīta no valsts, īpašs terors tika vērsts pret mācītājiem, no kuriem daudzi bija vācbaltiešu izcelsmes. Nereti mācītāji tika bienkārši nošauti bez tiesas sprieduma.
1919. gada 6. martā Stukmaņu ievietoja pirmos 50 ieslodzītos. Liela daļa no ieslodzītajiem bija vācbaltieši. Nedēļas laikā ieslodzīto skaits pieauga līdz 800, pēc tam vēl divtik. Aprīļa sākumā nometne bija pārpildīta. Jaunu ieslodzīto uzņemšanu nācās pārtraukt, jo steigā būvētajā “zvēru dārzā” sāka plosīties gripas un tīfa epidēmijas.
1919. gada 15. aprīlī Manteifels veda sarunas par sadarbību ar latviešu karaspēka vienības komandieri Jāni Balodi, bet 16. aprīlī vadīja Latvijas Pagaidu valdības gāšanu (t. s. "Aprīļa puču"). Puču neatbalstīja visas baltvāciešui vienības, piemēram, grāfa Līvena vienība pakļāvās pavēlēm tiktāl, ciktāl tās paredzēja uzbrukumus Krievijas Sarkanarmijas ("Stučkas spēku") nometnei.
Apvērsumu neatbalstīja Antantes valstis un oficiāli arī Liepājā izvietotā Vācijas karaspēka virspavēlniecība, tādēļ Manteifelis bija spiests pakļauties Latvijas Pagaidu valdībai Andrieva Niedras vadībā.
22.05.1919. Pārgalvīgā uzbrukumā ar apmēram 130 vīru lielu rotu ienēma un nosargāja Rīgas tiltus, un atbrīvojot ieslodzītos karabiedrus Rīgas Citadelē gāja bojā.
Tika kā varonis izvadīts no Rīgas Doma baznīcas. Vācbaltieši viņu uzskatīja par savu spējīgāko karavadoni Brīvības cīņu laikā
Otrā Pasaules kara laikā Manteifela vārdā vācu okupācijas vara pārdēvēja Citadeles ielu, kurā viņš krita.
Apglabāts Ezeres kapos (Nolkenu kapličā) (pēc citām ziņām- sākotnēji apbēdīts Rīgas Doma baznīcā)
***
Nevar nepieminēt arī viņa abus vecākos brāļus – Georgu un Heinrihu, kuri arī Neatkarības kara laikā cīnījās Baltijas Landesvēra rindās. Georgs, pēc demobilizācijas 1921.gadā, pārcēlās uz dzimtas īpašumiem Polijā. Pēc Otrā Pasaules kara bija politisks darbinieks Vācijā. Miris 1962. gadā. Heinrihs kopā ar Hansu bija Triecienrotas virsnieks un pēc brāļa nāves pārņēma tās vadību. No Latvijas armijas demobilizēts 1920. gada janvārī. 1939. gadā, kā lielākā daļa baltvāciešu, arī Georgs pameta Latviju, dodoties uz Vāciju. Otrajā Pasaules karā bija vācu izlūkdienesta (abvēra) virsnieks. Karu Heinrihs pabeidz jau ar ģenerāļa pakāpi. Miris sabiedroto gūstekņu nometnē Zalcburgā (Austrija) 1946. gadā. Ar skumju noti ir jāpiemin arī viņu tēva (Georg Ludwig Heinrich (Georg) Bar. Manteuffel-Szoege) liktenis. Viņa miršanas datums sakrīt ar Kapsēdes muižas atbrīvošanu no Bermontiešiem 1919. gada 16. novembrī. Pie miršanas iemesla- vācisks teksts: (ermordert durch lettische Soldaten bei Libau). Latviski – latviešu karavīru nogalināts pie Liepājas.Keine Orte
Name | Beziehung | Beschreibung | ||
---|---|---|---|---|
1 | Georgs Ludvigs Heinrihs fon Manteifels- Scēge | Vater | ||
2 | Wolf Magnus Manteuffel-Zoege | Brüder | ||
3 | Georgs Manteifels Scēge | Brüder | ||
4 | Jūlijs Kupčs | Gleichgesinnte | ||
5 | Andrievs Niedra | Gleichgesinnte | ||
6 | Pēteris Stučka | Gegner | ||
7 | Jānis Balodis | Genosse |
11.11.1918 | Kompjenas pamiers. Rietumeiropā 1. Pasaules karš praktiski beidzies
11. novembrī Francijā, dzelzceļa vagonā Kompjenas mežā tika parakstīts pamiers starp Vāciju un Antanti. Tās dienas 11:00 stājās spēkā uguns pārtraukšana, un pretojošās armijas sāka atkāpties no savām pozīcijām. Kara stāvoklis starp abām pusēm turpinājās vēl nākamos septiņus mēnešus, līdz to beidzot pārtrauca Versaļas līgums 1919. gada 28. jūnijā.
05.01.1919 | Latvijas brīvības cīņas: Jelgavā Kalpaka bruņotā vienība tika noformēta par Latviešu atsevišķo bataljonu
Latviešu atsevišķais bataljons, pazīstams arī kā Kalpaka bataljons, (1919. gada 5. janvāris - 1919. gada 20. marts) bija pirmā Latvijas bruņotā vienība Brīvības cīņu laikā Latvijas zemessardzes jeb Baltijas landesvēra sastāvā.
16.04.1919 | Aprīļa pučs. Tiek gāzta Ulmaņa Pagaidu valdība
Tiek arestēti vairāki K. Ulmaņa valdības ministri. Daļa valdības ar K. Ulmani patveras uz angļu kuģa "Saratov". Tiek izveidota vācu- krievu muižnieku atbalstīta Brimmera-Borkovska valdībā (27.04.1919.-09.05.1919)
10.05.1919 | Tiek izveidota Andrieva Niedras valdība
10.05.1919. — 26.07.1919.