Bruno Šteinbriks

Bruno Šteinbriks, Jēkaba dēls, latvietis, dzimis 1932. gada 21. septembrī Talsos.

Savā 1986. gada 29. oktobra kadru uzskaites personas lapā norādījis, ka ir cēlies no strādniekiem. Tēvs Jēkabs Šteinbriks, Pētera dēls, dzimis 1880. gadā.

 Atbilstoši 1972. gada 11. februāra biogrāfijai Bruno Šteinbrika dzimšanas brīdī, tēvs strādāja par strādnieku Valsts spirta un degvīna Stendes noliktavā, bet māte turpat par kasieri. Spriežot pēc presē pieejamās informācijas, bērni līdzi vecākiem vesti atpūsties uz Rīgas Jūrmalu.

1939. gadā Šteinbriks sāk mācības Stendes sākumskolā.

 Otrā pasaules kara gaitā notikušās Latvijas Republikas okupācijas skar Šteinbriku ģimeni. Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā Bruno Šteinbrika māte esot atbrīvota no darba un ieslodzīta koncentrācijas nometnē par “aktīvu sabiedrisku darbu Padomju Savienības varai esot [no 1940. līdz 1941. gadam]”, bet tēvs pārcelts uz darbu Bauskā.

Tēvs turpinājis strādāt spirta un degvīna noliktavā, bet māte nestrādājusi, atradusies policijas uzraudzībā.

1986. gada 29. oktobra autobiogrāfijā Bruno Šteinbriks precizē, ka māte bija arestēta 1941. gadā un atbrīvota 1942. gadā, kad arī ģimene pārcēlās uz dzīvi Bauskā. Spriežot pēc presē pieejamās informācijas, Šteinbriku ģimene 1943. gadā zaudē bērnu.

1946. gadā Bruno Šteinbriks beidz Bauskas septiņgadīgo skolu un tajā pašā gadā uzsāk mācības vidusskolā.

1947. gadā pēc tēva nāves ģimene pārceļas uz tēva dzimto vietu, Sloku, kur viņš ir arī apbedīts. 

1949. gadā Šteinbriks kļūst par Vissavienības Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības (VĻKJS) biedru, bet 1950. gadā beidz Slokas vidusskolu.

Atbilstoši 1972. gada 11. februāra biogrāfijai tobrīd Šteinbrika māte strādā tirdzniecībā.

1950. gadā pēc vidusskolas beigšanas Bruno Šteinbriks sāk mācības Rīgas kooperatīvajā tirdzniecības skolā, kas tobrīd darbojusies Blaumaņa ielā 22/24, Rīgā.

Ieskatam jāmin, ka, uzņemot 1950./51. mācību gadā tirdzniecības un grāmatvedības nodaļās, bija izvirzītas šādas prasības:

“Grāmatvedības nodaļā mācības notiks latviešu valodā, tirdzniecības nodaļā latviešu un krievu valodā. Apmācības laiks 1 gads. Stipendija no 250 līdz 312 rbļ. mēnesī. Skolā uzņem patērētāju kooperacijas darbiniekus un grāmatvedības un tirdzniecības mācekļus, ne jaunākus par 18 gadiem, ar pamatskolas izglītību un 6 mēnešu darba stāžu. Personas, kas nestrādā patērētāju kooperacijas sistēmā, bet vēlas iestāties šai skolā, lūdz griezties rajona patērētāju biedrību savienībās vai patērētāju biedrībās, lai līdz mācību gada sākumam, strādājot par tirdzniecības vai grāmatvedības mācekļiem, iegūtu nepieciešamo darba stāžu.”

LKP CK nomenklatūras Bruno Šteinbrika personas lietā nav ziņu par to, kāda nodaļa bija izvēlēta, kā arī tas, vai viņam bijis nepieciešamais sešu mēnešu darba stāžs, tomēr jau 1951. gadā Bruno Šteinbriks bija nosūtīts valsts drošības iestāžu darbā.

No 1951. gada marta līdz 1953. gada aprīlim Šteinbriks ir PSRS Valsts drošības ministrijas skolas Nr. 303 Viļņā audzēknis.

No 1953. gada aprīļa līdz 1954. gada aprīlim Bruno Šteinbriks sāk darbu LPSR Iekšlietu ministrijas, kas tobrīd veido vienotu resoru, apvienojot valsts drošību un iekšlietas, 1. daļas 3. nodaļā kā operatīvais pilnvarotais.

No 1954. gada aprīļa līdz septembrim Šteinbriks ir LPSR VDK 2. daļas 3. nodaļas19 operatīvais pilnvarotais, no 1954. gada septembra līdz 1956. gada septembrim – LPSR VDK 2. daļas 2. nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais.

1956. gada augustā Bruno Šteinbriks kļūst par PSKP biedru (partijas biedra kartes Nr. 02898005, vēlāk Nr. 0738036623).

Tad seko mācības no 1956. gada septembra līdz 1960. gada augustam Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Feliksa Dzeržinska PSRS VDK Augstākajā skolā Maskavā, kur Šteinbriks iegūst jurista kvalifikāciju.

 1958. gadā Bruno Šteinbriks saņem jubilejas medaļu PSRS Bruņoto Spēku 40 gadi.26 No 1960. gada augusta līdz 1962. gada februārim Šteinbriks ir LPSR VDK 2. daļas 1. nodaļas27 vecākais operatīvais pilnvarotais.

1961. gadā viņš saņem III pakāpes medaļu Par nevainojamu dienestu PSRS VDK orgānos, acīmredzot, sakarā ar desmit gadu stāžu valsts drošības sistēmā.

No 1962. gada februāra līdz 1963. gada martam Bruno Šteinbriks ir LPSR VDK 2. daļas 1. nodaļas vadītāja vietnieks.

 1962. gadā norīkots dienesta komandējumā uz Vācijas Demokrātisko Republiku.

 Atbilstoši 1962. gada 25. maija PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumam apbalvots ar ordeni Goda Zīme.

1972. gada raksturojums norāda, ka apbalvojums saistīts ar “aktīvu pretizlūkošanas darbu, sarežģītu operatīvu pasākumu veikšanu un sasniegtajiem panākumiem”.

1962. gadā Bruno Šteinbriks apprecas.

Sieva – Irina Šteinbrika, Sergeja meita, dzimusi 1934. gadā  Maskavā.

1972. gada 11. februāra biogrāfijas rakstīšanas laikā strādāja par inženieri PSRS Mašīnbūves ministrijas Centrālajā konstruktoru birojā.

1986. gada 29. oktobra autobiogrāfijasrakstīšanas laikā sievas nodarbe raksturota kā “pagaidām nestrādā”.

No 1963. gada marta līdz 1966. gada jūlijam Bruno Šteinbriks ir LPSR VDK 2. daļas 1. nodaļas priekšnieks.

1965. gadā saņem jubilejas medaļu 20 gadu, kopš uzvaras 1941.–1945. gada Lielajā Tēvijas karā.

 No 1966. gada jūlija līdz 1967. gada septembrim Šteinbriks ir LPSR VDK Liepājas pilsētas un ostas pilnvarotā vietnieks, no 1966. gada līdz 1969. gadam – LKP Liepājas rajona komitejas loceklis.

1966. gadā Bruno Šteinbriku apbalvo ar II pakāpes medaļu Par nevainojamu dienestu PSRS VDK orgānos.

No 1967. gada septembra līdz 1969. gada oktobrim Šteinbriks pilda LPSR VDK Liepājas pilsētas un ostas daļas priekšnieka vietnieka amatu.

1968. gadā viņš saņem jubilejas medaļu PSRS Bruņoto Spēku 50 gadi.

1972. gada rekomendācija sniedz īsu ieskatu par Šteinbrika panākumiem, pildot Liepājas pilsētas un ostas daļas priekšnieka vietnieka amatu, proti, šeit viņš ne tikai esot apguvis operatīvā darbā organizāciju “pilsētā un rajona republikā”, bet arī uz tālbraucējiem zvejas kuģiem.

Tāpat par Bruno Šteinbrika darba specifiku liecina presē pieejamā informācija. 1967. gada 21. decembra Cīņas ziņā “Čekisti – žurnālistu ciemiņi” lasām: “Žurnālistu savienības Liepājas radošās apvienības sanāksmi ievadīja VDK Liepājas daļas darbinieks B. Šteinbriks. Viņš pastāstīja par grūto un sarežģīto darbu, parādīja notverto spiegu apbruņojumu, rācijas, viltotus dokumentus.

Atmiņu lappuses uzšķīra bijušie čekisti V. Brugans, A. Stankēvičs, V. Kostromins.”

No 1969. gada oktobra līdz 1970. gada jūnija Bruno Šteinbriks ir LPSR VDK 2. daļas 1. nodaļas priekšnieks.

1970. gadā viņš saņem jubilejas medaļu Par karavīra varonību. Atzīmējot Vladimira Iļjiča Ļeņina 100. dzimšanas dienu.

Atbilstoši 1972. gada raksturojumam minētais apbalvojums nav tikai saistīts ar Vladimira Uļjanova simto dzimšanas dienu, bet ar “aktīvu pretizlūkošanas darbu, sarežģītu operatīvu pasākumu veikšanu un sasniegtajiem panākumiem” .

No 1970. gada jūnija līdz 1972. gada marta Šteinbriks ir LPSR VDK 2. daļas priekšnieka vietnieks. 

1970. gadā viņu norīko dienesta komandējumā uz Somijas Republiku.

1972. gada raksturojums sniedz nelielu priekšstatu par komandējuma piesegu un veicamajiem uzdevumiem, proti, tūrisma grupas ietvaros Bruno Šteinbriks esot “veiksmīgi ticis galā ar viņam uzdotajiem uzdevumiem”.

1971. gadā viņu apbalvo ar I pakāpes medaļu Par nevainojamu dienestu PSRS VDK orgānos.

1972. gada 14. februāra vēstulē Nr. 3/472, kas adresēta LKP CK un ko parakstīja LPSR VDK ģenerālmajors Longins Avdjukevičs, nosūtīti dokumenti, kas nepieciešami, lai apstiprinātu Bruno Šteinbriku par LPSR VDK 2. daļas priekšnieku.

Klāt pievienotajā raksturojumā Nr. 3/467, ko kopīgi parakstīja LPSR VDK priekšsēdētājs Longins Avdjukevičs 1972. gada 14. februārī un partijas sekretārs Nikolajs Ņevickis 1972. gada 11. februārī, sniegts pozitīvs un izvērsts personības un dienesta gaitu apraksts. Norādīts, ka valsts drošības iestāžu darbā Bruno Šteinbriks esot sevi apliecinājis “tikai no pozitīvās puses”.

Minēts, ka laika posmā no 1971. līdz 1972. gadam Šteinbriks esot sagatavojis un īstenojis pasākumus, lai pieķertu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas vietā “ASV, Anglijas, Kanādas un Norvēģijas armijas diplomātus izlūkus, kas Rīgā un tās apkaimē veica konkrētus mēģinājumu vākt izlūkdatus”.

Izziņai, kas sagatavota Bruno Šteinbrika apstiprināšanai LPSR VDK 2. daļas priekšnieka amatā, klāt pievienotajā raksturojumā, ko parakstīja LKP CK administratīvo orgānu nodaļas vadītājs Vladimirs Čurkins, Šteinbriks raksturots īsi un arī pozitīvi. Norādīts, ka Bruno Šteinbrikam esot “nepieciešamās organizatoriskās spējas, pareizi virza padoto sastāvu uz nolikto daļai uzdevumu izpildi”, ka viņš esot “iniciatīvs operatīvais darbinieks, sasniedzis pozitīvus rezultātus”.

Pārrunas ar Šteinbriku veikuši LKP CK ideoloģiskais sekretārs Aleksandrs Drīzulis un administratīvo orgānu nodaļas vadītājs Vladimirs Čurkins.

Pamatojoties uz LKP CK biroja 1972. gada 29. novembra sēdes protokola Nr. 30, §13 izrakstu par Bruno Šteinbrika un Jāņa Kiršteina jautājumu, kura sakarā izteikušies LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss un LKP CK administratīvo orgānu nodaļas vadītājs Vladimirs Čurkins, nolemts apstiprināt Bruno Šteinbriku par LPSR VDK 2. daļas priekšnieku un atbrīvot no šī amata sakarā ar pārcelšanu citā darbā “republikas ietvaros” Jāni Kiršteinu. 

No 1972. gada marta līdz 1983. gada martam Bruno Šteinbriks ir LPSR VDK 2. daļas priekšnieks; no 1972. līdz 1982. gada vairākkārtīgi esot ievēlēts par LPSR VDK partijas komitejas sekretāru.

1974. gadā Šteinbriks nosūtīts mēnesi garās pārkvalifikācijas mācībās, kas domātas vadošajam sastāvam, uz Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Feliksa Dzeržinska PSRS VDK Augstākajā skolā Maskavā.

1975. gada oktobrī viņam piešķirta pulkveža dienesta pakāpe. Šajā laikā Šteinbriks dodas uz daudzām ārvalstīm darba un atpūtas nolūkā.

1973. gadā viņš apmeklē Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti, Norvēģijas Karalisti, Apvienoto Karalisti, Francijas Republiku, Dānijas Karalisti.

Atbilstoši papildinājumam kadru uzskaites personas lapai, kas pārbaudīta 1976. gada 10. septembrī un 1981. gada 4. februārī, var secināt, ka minētās valstis apmeklētas kruīza pa Ziemeļjūru un Baltijas jūru laikā.

Spriežot pēc presē pieejamajām ziņām, visticamāk, minētais kruīzs bijis draudzības brauciens pa Baltijas jūru un Ziemeļjūru ar motorkuģi Mihails Kaļiņins, kur līdzi Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas priekšsēdētājam Žanim Grīvam, Ar Darba Sarkanā Karogi ordeni apbalvotā Rīgas mēbeļu kombināta galdniekam, PSRS Augstākās Padomes deputātam un Sociālistiskā Darba Varonim Pāvelam Āboltiņam (dzimis 1916. gadā), Rīgas autoelektroaparātu rūpnīcas virpotājam, LPSR Augstākās Padomes deputātam Sociālistiskā Darba Varonim Arnim Kārkliņam (dzimis 1924. gadā), Rīgas rajona Ādažu kolhoza priekšsēdētājam, LPSR Nopelniem bagātajam lauksaimniecības darbiniekam Josifam Kukelim (1912–1987), zvejnieku kolhoza Banga valdes priekšsēdētāja vietniekam Gunāram Ozoliņam un LPSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktoram, ekonomikas zinātņu doktoram Jānim Turčinam (1918–1985) līdzi devās “partijas un padomju darbinieki”.

1975. gadā Šteinbriks dodas atpūtā uz Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku;

1976. gadā darba sakarā apmeklē Turcijas Republiku, Grieķijas Republiku, Maltas Republiku, Itālijas Republiku, Spānijas Karalisti, Alžīrijas Tautas Demokrātisko Republiku, Marokas Karalisti.

1976. gadā dodas atpūtās uz Polijas Tautas Republiku.

Ceļojumi mijas ar apbalvojumiem. Šteinbriks atbilstoši 1977. gada 13. decembra PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumam par veiksmīgu uzdevumu izpildi, nodrošinot valsts drošību PSRS, apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni.

1978. gadā viņš saņem jubilejas medaļu PSRS Bruņoto Spēku 60 gadi.

1978. gadā Bruno Šteinbriks atpūšas Polijas Tautas Republikā.

1979. gadā apmeklē Japānu, Filipīnu Republiku, Malaiziju, Singapūras Republiku. Atbilstoši papildinājumam kadru uzskaites personas lapai, kas pārbaudīta 1976. gada 10. septembrī un 1981. gada 4. februārī, minētās valstis apmeklētas kruīza laikā pa Kluso okeānu.

Atbilstoši PSRS VDK 1980. gada 8. augusta pavēlei Nr. 0490 Bruno Šteinbrikam izteikta pateicība par sevišķi apzinīgu dienesta pienākuma izpildi, nodrošinot 1980. gadā rīkotās XXII Olimpiskās spēles.

1981. gadā Šteinbriks dodas atpūtā uz Čehoslovākijas Sociālistisko Republiku.

 Atbilstoši 1982. gada 24. decembra PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētam Nr. 6269-X 78 viņu apbalvo ar Darba Sarkanā Karoga ordeni.

 1982. gada 2. aprīļa steidzamais paziņojums Nr. 17 paskaidro, ka apbalvojums piešķirts par teicamu dienesta pienākuma izpildi cīņā ar ārvalstu izlūkdienestu spiegošanu.

 Atbilstoši LPSR Augstākās Padomes 1982. gada 20. septembra dekrētam Bruno Šteinbriks apbalvots ar LPSR Augstākās Padomes Goda rakstu par ilglaicīgu un auglīgu darbu VDK struktūrās un sakarā ar 50 gadu jubileju.

 LPSR Ministru Padome ar 1983. gada 10. marta dokumentu Nr. 7.2-12-14, kas adresēts LKP CK un ko parakstīja LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs Jurijs Rubenis, iesniedza priekšlikumu apstiprināt Bruno Šteinbriku par LPSR iekšlietu ministra pirmo vietnieku.

 LPSR VDK priekšsēdētāja Borisa Pugo 1983. gada 18. marta vēstulē Nr. 3/1126 LKP CK lūgts atbrīvot Bruno Šteinbriku no LPSR VDK 2. daļas priekšnieka amata sakarā ar viņa komandēšanu LPSR Iekšlietu ministrijas rīcībā.

 LKP CK vajadzībām sagatavotajā raksturojumā norādīts, ka Bruno Šteinbrika virzīšana LPSR iekšlietu ministra pirmā vietnieka amatā notiek sakarā ar Ivana Reisnera pensionēšanos. Raksturojums ir salīdzinoši formāls un satur jau iepriekšējos raksturojumos ietvertās frāzes

***

No 1986. gada oktobra,108 kā norādīts papildinājumā kadru uzskaites personas lapai, acīmredzot, sakarā ar formālas virzības sākšanu, (novembra, kad noslēdzās formālā virzība) līdz 1990. gada 22. novembra, kā norādīts papildinājumā kadru uzskaites personas lapai, LPSR iekšlietu ministrs.

Kopš 1987. gada marta LPSR Augstākās Padomes (XI sasaukuma) deputāts, bet kopš 1990. gada aprīļa LKP CK loceklis.

1972. gada 14. februāra izziņā norādīts, ka Bruno Šteinbriks svešvalodas nepārvalda.

1986. gada 29. oktobra kadru uzskaites personas lapā Šteinbriks norādījis, ka pārzina krievu un latviešu valodu. Turpat arī norādījis, ka nav zinātniskā grāda, zinātnisko darbu vai izgudrojumu.

Tomēr svešvalodu zināšanu trūkums, kā arī tas, ka pēc vidusskolas beigšanas izglītošanās aprobežojusies vien ar valsts drošības dienestu skolām, Bruno Šteinbrikam nav liedzis veikt dienesta pienākumus, saņemot atzinību par paveikto. Bruno Šteinbrika lietā ģimene raksturota salīdzinoši skopi. Dēls – Andris Šteinbriks, dzimis 1963. gadā Rīgā.

1972. gada 11. februāra autobiogrāfijas rakstīšanas laikā dēls mācās otrajā klasē, bet 1986. gada 29. oktobra autobiogrāfijas rakstīšanas laikā – Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotā Feliksa Dzeržinska PSRS VDK Augstākajā skolā Maskavā.

1992. gadā vairāki laikraksti publicēja Eduarda Berklava rakstu, kur aizrādīts, ka iekšlietu sistēmā iekļauj bijušos valsts drošības darbiniekus, “kuŗi pauda interfrontiskus uzskatus, atbalstīja lielkrievu šovinismu”, kā rezultātā, piemēram, Andris Šteinbriks – bijušais “LPSR VDK 2. daļas 2. nodaļas darbinieks” – esot “nozīmēts par sevišķi svarīgu lietu vecāko inspektoru Rīgas milicijas pārvaldes 6. nodaļā”, piešķirot milicijas kapteiņa pakāpi.

Līdzīgi esot rīkojušies arī attiecībā uz Borisa Pugo brāļa dēlu Leonīdu Pugo, kas arī iepriekš strādājis LPSR VDK 2. daļā.

Māte – Marta Šteinbrika Pētera meita, dzimusi 1906. gadā Rīgā.

1972. gada 11. februāra autobiogrāfijas rakstīšanas laikā māte – pensionāre, 1986. gada 29. oktobra autobiogrāfijas rakstīšanas laikā dzīvoja kopā ar Bruno Šteinbrika brāli.

Brālis – Olafs Šteinbriks, Jēkaba dēls, dzimis 1937. gadā Talsos.

1972. gada 11. februāra autobiogrāfijas un 1986. gada 29. oktobra autobiogrāfijas rakstīšanas laikā brālis strādā par šoferi LPSR VDK.

Sievastēvs – Sergejs Alfjorovs, Andreja dēls, dzimis 1904. gadā Maskavā. 1986. gada 29. oktobra autobiogrāfijas rakstīšanas laikā – pensionārs.

Sievas māsa – Ludmila Bakašova, Sergeja meita, dzimusi 1939. gadā Maskavā.

1986. gada 29. oktobra autobiogrāfijas rakstīšanas laikā – grāmatvede televīzijā.