Taksistu slepkavības Rīgā
Gorbačova Perestroikas laiks, parādās pirmās kooperatīvās bodītes, pirmās iespējas piepelnīties arī kā taksometru šoferiem ar privātām automašīnām. Taču 1988.gada jūnija sākums pilsētā izvērtās gaužām neomulīgs - četru dienu laikā tika noslepkavoti 3 privātie taksisti. Satrauktas valodas un briesmu stāsti bija pārņēmuši cilvēku prātus.
1988.gada 3.jūnijā par kārtējo slekavības upuri bija kļuvis Ivo Kitners. Ar šo slepkavības sadaļu nodarbojās vecākais sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Jānis Skrastiņš un uz republikas prokuratūru jau pieaicinātais Ēriks Kalnmeiers. Notikumu secība un detaļas vēl ir jāprecizē, bet pēc daudziem gadiem kopā ar Ēriku Kalmeieru izdevās nedaudz restaurēt notikumus tieši šajā sadaļā.
Kitnera automašīna tika atrasta kaut kur Alūksnes rajonā. Kopā ar Iekšlietu ministrijas Kriminālmeklēšanas pārvaldes 6. (slepkavību) daļas operatīvajiem darbniekiem tika veikts pamatīgs darbs - pētīts un analizēts, kā noziedzinieki ir pametuši avārijas vietu. Rezultātā parādījās pirmie pieturas punkti - veicot apjomīgu darbu, tika atrasts satiksmes autobuss, kurā bija ievēroti 2 svešinieki. Kāds no vietējiem bija piecvērsis uzmanību, ka vienam no svešiniekiem uz stilba esot bijis uzraksts AC/DC, bet automašīnas salonā starp mantām tika atrasts atslēgu saišķis, kurus Ivo vecāki noliedza kā dēlam piederošus.
Rīgā šajā laikā notika liels rokmūzikas festivāls. Bija pamatotas cerības, ka AC/DC cienītāji varētu šādu pasākumu svētdienas vakarā nelaist garām. Rīgas rokkluba prezidents Andrejs Jahimovičs laipni atrada grupas dalībniekiem vietas skatītāju zālē. Viņam tik daudz tika pavēstīts, ka zālē varētu būt sevišķi bīstami noziedznieki, tāpēc bija noruna, ka brīdī, ka Aivars Borovkovs dos norunātu zīmi ar rokas kustību, zālē nekvaējoties tiek ieslēgta gaisma un atslēgta skaņa tumbās. Andrejs nosolījās visu izdarīt kā runāts, tikai ar lūgumu только, ради Бога, не стреляйте в зале (Dieva dēļ, tikai nešaudieties zālē!).
Sākās priekšnesumi, heavy-metal decibeli rībīnāja logus un sienas ne pa jokam. Aivars Borovkovs sēdēja 3-4.rindā, Miervaldis Vītols - aiz viņa nākamajā rindā. Abiem tieši pretī pamatīga skapja lieluma tumba. Troksnis kā reaktīvā iznīcinātāja motors. Kaut kādā brīdī Aivars pagriezās, lai uzrunātu Miervaldi, taču viņš, pēc vairākām negulētām naktīm, laimīgu un priecīgu jauniešu ielenkumā, bija "izrubījies" dziļā nevainīga zīdaiņa miegā. Šī arī bija pēcāk bieži piemināma epizode.
Neilgi pirms šiem notikumiem laikrakstā "Padomju Jaunatne" tika publicēta plaša intervija ar sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju Aivaru Borovkovu. Pirmā intervija no izmeklēšanas resora kādam no republikas medijiem. Jau iepriekš izmeklētājs bija uzturējis kontaktus ar preses darbiniekiem, tāpēc Prokuratūrā apspriedē ar Galvenās izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka Valentīna Daukša piedalīšanos sevišķi svarīgu lietu daļas priekšniece Rita Aksenoka atbalstīja Jāņa Skrastiņa ierosinājumu spert bezprecedenta soli - izņemto lietisko pierādījumu atslēgu saišķi ar piekaru enkura formā un pēc apraksta restaurēto uzrakstu publicēt laikrakstos "Padomju Jaunatne" un "Советская Молодежь". Jāpiebilst, ka tajā laikā laikrakstiem bija nepieredzēti liela tirāža.
Pirmdienas rītā, ierodoties "PJ" redakcijā pie Andreja Cīruļa, viņš laipni atvēlēja otrdienas atbildīgajai Elitai Veidemanei pilnīgu rīcības brīvību. Elita, sev rakstūrīgi, darbojās ātri un izlēmīgi. Pēc viņas vērtējuma materiāls no Ministru padomes noteikti nav tas, par kura nepublicēšanu kāds īpaši skums. Tādējādi Prokuratūras paziņojums parādījās 3.lapaspusē, un ikviens lasītājs to varēja jau otrdien izlasīt kārtējā numurā. Tā arī notika.
Saruna krievu laikrakstā noritēja bez problēmām, toties radoši. Tieši krievu versijas laikraksts bija ieguvis nepieredzētu popularitāti visā Padomju Savienībā kā viens no brīvākajiem preses izdevumiem visā perestroikas pārņemtajā un glasnotj pārsteigtajā valstī. Sarunu biedri Burē un Šeiņins iespējamās ziņas publicēšanu uztvēra radoši un nekavējoties uzsāka aktīvu diskusiju par to, kādam ir jābūt virsrakstam un cik lieliem burtiem ir visus jānotur šausmenes pārbīļa stāvoklī - šaušalīgais slepkavību rēgs pār pilsētu... Ar pārliecību, ka SM neviens nav jāpierunā kaut ko publicēt, ar mierīgu sirdi varēja atgriezties Prokuratūrā. Nav lieki piebilst, ka mediju acīs mēs izskatījāmies ka īsteni varoņi, kas pilsētu pasargā no asiņainas izrēķināšanās.
Novitāte atmaksājās. Otrdienas pēcpusdienā kāds Āgenskalna iedzīvotājs, kā ierasti, atgriežoties no darba, izņēma laikrakstu no pastkastītes. O, kāda ziņa! Paga, bet tas taču mūsu kaimiņpuika ar to AC/DC uz džinsu ciskas!. Kā atceras Ēriks Kalnmeiers, viņš ar kolēģiem sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Ilgvara Samiņa vadībā devās uz aizuturēšanu Mārupes ielā 10. Šeit pirmo reizi pamanījām jauno kriminālmeklēšanas operatīvo darbinieku Miervaldi Vītolu. Kā tika noskaidrots uz vietas, tad meklējamās personas mājās nebija, bet kaimiņi zināja teikt, ka bieži vien šeit dzīvojošais jaunietis brauc ciemos pie sava drauga uz Vecmīlgrāvi. Adrese ātri vien tika izskaitļota un uz mikrorajonu devās jau cita grupa, bet Samiņš, Kalnmeiers, pieslēdzoties prokuroram-kriminālistam Georgam Skudram, uzsāka dzīvokļa apskati, kā arī veicot kratīšanu un citas procesuālas darbības. Darbs bija uz daudzām stundām.
Vakara programma slepkavību daļas priekšniekam Vasīlijam Ivanovičam Kuzmenkovam, kolēģu vidū sauktam par Čapajevu, mainījās kardināli. Teātra apmeklējums ar sievu nekavējoši tika pārvērsts par tikpat teatrālu pasākumu (tiesa, bez dzīvesbiedres piedalīšanos), organizējot mājas piecstāvu mājas ieņemšanu Vecmīlgrāvī. Šeit ieradās grupa krietini pastiprinātākā sastāvā. Bija izslēgta noziedznieku iespējamā atkāpšanās gan pa jumtu, gan pa lodžijām uz blakus dzīvokļiem. Sētnieks piezvanīja pie dzīvokļa durvīm, kuram durvis atvērtas. Blakus stāvošais Čapajevs, ģērbies elegentā uzvalkā (kā nekā, bet bija saposies uz teātri), viegli iekļuva dzīvoklī, kur pretī bija trīs meklējamās personas. Kuzmenkovs bija bez ieroča, taču ātri, noorientējies uz vietas, pamanīja uz plaukta nomestu āmuru, paķēra to un ar veiklu kustību iespieda āmura kātu, šķiet, Osim, starp lāpstiņām un nepārprotami izliedz komandu padoties bez pretošanās - jebkura mazākā kustība un tiks šauts bez brīdinājuma. . Šīs grupas vadītājs sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Aivars Borovkovs noformēja personu aizturēšanu, taču ar to viss vēl nebeidzās. Aizturēšanas detaļas lai izpaliek, bet viena epizode bija ilgāks apcelšanās iemesls. Čapajevu vēl ilgi kolēģi vilka uz zoba par apšaudes sarīkošanu ar āmura kātu....
Ar aizturēto Osi sākās brauciens uz Prokuratūras ēku Raiņa bulvārī 9 (kur tagad ir Francijas vēstniecība), taču uz Viestura prospekta, pabraucot garām Mangaļiem, Osis. kurš pirms tam kaut kā uzturēja sarunu, pēkšņi sāka vemt. No viņa, kā no jaudīgas šļūtenes, gāzās vēmekļi un taisni virsū pretī sēdošajam Čapajevam.... Situācija bija tik pēkšņa un neizprotama, ka Osim pat tika noņemti roku dzelži, saprotot, ka pavisam nav labi. Mikroautobuss, sirēnām skanot jau tuvojās Raiņa bulvārim. Sazinoties pa rāciju, tika mainīts maršruts un Osis tika nogādāts pilsētas 1.slimnīcas reanimācijā.
Beidzot darbu Āgneskalnā, grupa atgriezās Prokuratūras ēkā, kur Jānis Skrastiņš jau pratināja otru aizturēto Kļaviņu. Pēc neilga laika arī Kļaviņu nācās aizgādāt uz reanimācijas nodaļu. Izrādījās, noziedznieki, saprotot, ka viņi ir atmaskoti, bija nolēmuši noslēgt rēķinu ar dzīvi paši un Vecmīlgrāvja dzīvoklī bija sadzērušies skābi, ko rūpnīcā VEF tajā laikā izmantoja plastmasas detaļu sakausēšanai. Vai nu Osis bija iedzēris lielāku devu vai arī organisms bija jūtīgāks, viņam reakcija sākās agrāk, kā minēts - jau mašīnā.
Galu galā, abi nonāca 1.slimnīcas reanimācijā, kur ārsti jau demonstrēja savas izcilās prasmes slepkavu dzīvību glābšanai. Reanimācijā pie Oša sēdēja Aivars Borovkovs, pie Kļaviņa - Miervaldis Vītols.
Arī te bez kurioziem neiztika. Vītols, ārsta baltā halātā, bija apsēdies uz blakus gultas malas un cītīgi vēroja, kad Kļaviņš, kura veselības stāvoklis nebija tik kritisks, atjēgsies un varēs atbildēt uz kādiem jautājumiem par izdarītajām slepkavībām. Šajā brīdī, pacients, kurš gulēja gultā, uz kuras malas pie piesēdis Vītols, pamodās un vārgi mēģināja uzrunāt pie viņa atnākušo "dakteri". Šajā brīdī kaut ko murmināt sāka arī Kļaviņš, tāpēc nelūgto sarunu biedru aiz muguras, Vītols atgaiņāja kā uzmācīgu mušu no zupas šķīvja. Bet Kļaviņš arī izdvesa, ka vienu no upuru automašīnām viņi ir atstājuši Tallinā autostāvvietā pie Centrālās dzelzceļa stacijas. Ziņa nekavējoties tika pārbaudīta, sazinoties ar Igaunijas PSR Iekšlietu ministrijas dežurdaļu. Kad atnāca apstiprinājums, ka tiešām tur atrodas auto ar Latvijas numuriem, bija pārliecība, ka izmeklēšanas grupa ir uz pareiza ceļa.
Vēlāk, atceroties gan šo konkrēto lietu, gan izmeklēšanas iestāžu sadarbību ar medijiem, vienmēr tiek pieminēta tieši šī lieta - bez pārspīlējuma jāsaka, ka Elitas Veidemanes ātrā izlēmība, bija nopietns pavērsiens lietā. Jau trešdienas vakarā kādā no ziņu dienesta veidotajiem sociāli politiskajiem raidījumiem (te jākonkretizē kāds) Latvijas Tv tiešraidē LPSR prokurors Jānis Dzenītis un LPSR Iekšlietu ministrs Bruno Šteinbriks izteica pateicību Latvijas iedzīvotājiem par pilsonisku aktivitāti un atbalstu šo smago noziegum'pastrādājušo slepkavu aizturēšanu. Ceturtdienas rītā Советская молодежь nopublicēja patiesi efektīgi noformētu rakstu ar aicinājumu Latvijas iedzīvotājiem palīdzēt atpazīt atslēgu saišķi un uzrakstu AC/DC .....
Un vēl. Vēl pirms šīs lietas totāla meklēšanas akcija tika izsludināta sērijveida slepkavas Rogoļeva gadījumā, kad meklējamā slepkavas fotoattēli bija izvietoti it visur - ne tikai medijos, bet uz ielām, veikalos, restorānos, kafejnīcās, pat sabiedriskajā transportā. Tā ir spoža sevišķi svarīgu lietu daļas, ko vadīja Rita Aksenoka, un sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Jāņa Skrastiņa vadībā profesionāli izmeklēta lieta.
Rakstot par šo lietu, noteikti nav pieminēta virkne Iekšlietu ministrijas operatīvie inspektori, kuri darbojās toreizējās Kriminālmeklēšanas pārvaldes vadītāju, lielā un mazā Aloizu - Važņa un Blonska vadībā. Noteikti var piebilst, ka aptuveni 25 gadus Rīgas pilsētā nebija neviena slepkavība, kuru atklāšnas operatīvo darbu nebūtu vadījis Vitālijs Aņiko. Profesionālis, kurš strādāja slepkavību lietās. Pat līdz tādam kuriozam, ka Aņiko konsekventi atteicās no paaugstinājumiem. Viņa ieņemamais amats, pretēji struktūrai, tika "celts uz augšu".
Jāpiebilst, ka šobrīd sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas daļas Prokuratūrā vairs nav, bet prokurora-kriminālista amats ir likvidēts.
