Ede Alunāne

Ede Alunāne patiesi bija loti ievērojamas dzimtas māte un pelnījusi, ka tai ceļ skaistu pieminekli.

Viņas (un Andrieva Alunāna) bērni un bērnu bērni un vēl tālāk — ceturtā paaudzē — bijuši ievērojami rakstnieki, mākslinieki, politiķi un dažādi mūsu kultūras darbinieki.

Lai tikai pieminam sekošo: no Edes dēliem pats slavenākais, bez šaubām

— Juris Alunāns (1832.—1864.), visiem zināmais latviešu tautiskās atmodas laikmeta darbinieks — dzejnieks, valodnieks, redaktors, nacio nālās pašapziņas modinātājs.

Bet savā laikā ievērojami darbinieki mūsu sadzīvē bijuši arī citi Edes dēli:

Pēteris Alunāns — vecākiem jelgavniekiem labi pazīstamais biedrību darbinieks un tautas gara mantu krājējs;

tad — Indriķis Alunāns, grāmatu izdevējs un jaunībā arī rakstnieks.

Šaurāka apvidus darbiniekiem pie skaitāmi divi pārējie dēli:

Edvards un Jūlijs.

Tad nākošā paudzē: Pēterim Alunānam bija dēli

- Ādolfs Alunāns (latviešu teātra tēvs, visiem pazīstams lugu autors),

-Nikolajs Alunāns (komponists, mūzikas teorētiķis un pedagogs),

-Teodors (arī sarakstījis kādu lugu),

-un no viņa meitām pazīstama Luize, kas precējusies ar E. Skujenieku (Vensku Edvardu), rakstījusi daudz teātra kritiku, daudz tulkojusi, vispār pazīstama kā ļoti izglītota sieviete.

Ejot vel tālāk, mums jāsauc vārdā Luizes bērni:

-Marģers Skujenieks — mums visiem zināmais ievērojamais politiķis un latviešu nacionālo  interešu aizstāvis,

-Biruta Skujeniece — pazīstamā rakstniece un skatuves māksliniece.

 Šo sarakstu mēs varētu vēl paplašināt; bet arī tā redzams, ka Ede Alunāne pieskaitāma mūsu ievērojamākām mātēm. Viņas enerģija un gars dzīvo joprojām mūsu sadzīvē.

Ede Alunāns — dzimusi Sniedze — vēlāk saukta arī par Hedvigu, kauču gan baznīcas grāmatās ierakstīta tikai kā Ede.

Viņas dzimtene Vidzemē, Vietalvas pagasta Sniedzes.

Dzimšanas gads īsti nav nosakāms, bet varētu būt 1799., jo Ede bijusi divus gadus jaunāka par savu vīru Andrievu, kurš dzimis 1797. gadā.

Edes tēvs - Sniedze - jau ticis laukā dzimtļaužu kārtas, atstājis Vietalvu un saņēmis nomā Krustpils krogu.

Tais laikos, kad nebija vel Rīgas- Daugavpils dzelzceļa, kad satiksme noritēja pa zemes ceļu un pa daļai arī pa Daugavu. Krustpils krogu valdīja liela kustība un dzīvība.

Desmitiem un simtiem ceļinieku, augsti un zemi, še katru dienu nāca un gāja.

Apgrozība bija liela, un vecais Sniedze iedzīvojās mantā.

Kad meita Ede ap 1818. gadu precējās ar Veckalsnavas Alunānu māju saimnieka brāli Andrievu, tad Sniedze varēja ne tikai nokārtot visas znota darīšanas ar muižu, tā teikt — izpirkt to no dzimtbūšanas, bet arī savai meitai deva pūrā daudz mantas un naudas.

Jaunais pāris neatgriezās nu zemnieku dzīvē, bet sāka nomāt krogus un muižas un arī pirkt nekustamus īpašumus, kurus, apstākļiem grozoties, atkal pārdeva.

Ede, novērojusi dzīvi krogū, mācījusies no sava tēva saimniekošanu lielajā Krustpils pieturas punktā, nu bija galvenā darītāja jaunajos pasākumos, jo Andrievs bija klusāks, lēnāks, kauču arī nemitīgi darbīgs un nopietns cilvēks.

Alunāniem veicās labi, un gadus desmit-piecpadsmit pēc apprecēšanās tos jau sastopam lielajā Veckalsnavas muižā, un ne tikai kā šīs, bet arī kā vairāku citu muižu nomniekus.

Viņu bērniem sākot iet Rīgas skolās, Alunāni nopirka arī še savu namu, kas atradies tagadējās Kr. Barona un Dzirnavu ielas stūrī, pretī agrākajai Tērbatas viesnīcai.

Būdami muižturu kārtā, Alunāni sagājās ar apkārtnes turīgākajiem un izglītotākajiem cilvēkiem, kas gan tais laikos bija vel tikai vācieši.

Mācītājs Debners bija viņiem tuvs draugs, tāpat daudz citi. Pilnīgi saprotams, ka arī Alunānu namā iespiedās vācu valoda un vācu gars. Un tomēr vācietība nepaturēja šo dzimtu, viņas turpmākie locekļi taisni latvietības labā tika daudz strādājuši un vēl ta- gad strādā.

Turība un cienījams stāvoklis bija sasniegts lielākā mērā pateicoties Edes nerimstošai enerģijai. Ar to vien neaprobežojās viņas pūles: savus bērnus va jadzēja celt arī augstākā izglītības pakāpē.

Sākās rūpes par dēliem, un vecākie saņēma vidēju izglītību, bet jaunākie nokļuva līdz augstskolai, Juris to arī nobeidza.

Tikai, diemžēl, Alunānu turība tad bija jau sabrukusi.

Nelaimes nākušas viena pēc otras jau turpat Veckalsnavā: pāris neauglīgi gadi, plūdos iznīcināts siens, vētrā saplosīti (Alunāns lielāku partiju sapirktu koku pludināja uz Rīgu) un pa Daugavu izkaisīti plosti, tad lopu sērgas, liels ugunsgrēks — un agrākie turīgie ļaudis bija tiktālu izpostīti, ka palikušā manta jāpārdod, jānomaksā parādi un gandrīz tukšām rokām jādodas svešumā.

Lepnie Alunāni negribēja dzīvi turpināt tur, kur bija agrāk redzējuši turību.

Baltu spieķi rokā, ar septiņiem bērniem, bet arī ar savu enerģisko laulāto draudzeni — Andrievs Alunāns pārcēlās uz Zemgali un apmetās Valdeķa muižiņā, Jeļgavas tuvumā.

Ar vecāko dēlu palīdzību še saņēma nomā Zorgenfreju — pazīstamo vasaras izpriecas vietu, kur bija restorācija, parks, laukumi dažādām spēlēm.

Šī pārcelšanās notika 1839. gadā, kad dēlam Jurim bija 7, bet Indriķim tikai 4 gadi.

Kā labumu varēja minēt to, ka nu tuvumā bija Jelgavas skolas.

Trīs vecākie dēli gan jau stājās paši dzīvē, bet jaunākajiem vaja dzēja mācīties, vienalga, lai pašiem vecākiem ietu kā iedams. Ede Alunāns savu dēlu labā bija ar mieru panest visas dzīves grūtības.

Turpmākos gados Alunāni ieguva palielās Kaulu mājas Lielsesavas pagastā. Tur saimnieka lomu uz ņēmās dēls Edvards.

Bet arī vecāki še pavadīja sava mūža beigas, un vispār šīs mājas kļuva par dzimtas centru.

Tēvs mira 1858. gadā, bet māte viņu pārdzī voja gandrīz par divdesmit gadiem.

Ādolfs Alunāns atstājis dažas atmiņu drumslas par savu vecmāti.

Viņš raksta: „Kāda tā bija čakla saimniece, kāda uzticīga māte saviem bērniem! Sevišķi Juris tai likās kā pieaudzis pie sirds, pa daļai tāpēc, ka viņš bieži slimoja un arī katrā ziņā bija tāds savādnieks, ka māte bija ieskatījusi par vajadzīgu viņa kopšanai piešķirt ārkārtēju uzmanību.

Juris  mēdza — atrazdamies pa ferijām Kaulu mājās — vairāk pa naktīm strādāt, turklāt vēl pie nepietiekošas apgaismoša nas, ar ko tas savas jau tā slimīgās acis vēl vairāk sa bojāja.

Cik bieži māte viņu naktīs traucēja, ar varu dzina gultā un sveci nodzēsa. „Šitādā kārtā pa naktīm neguļot, mans Juris nekad neuzaugs par veselu cilvēku!" — viņa reiz žēlojās manai mātei.

Cik tālu viņas mīlestība priekš bērniem sniedzās, par to še ti kai viens piemērs. Kaulu mājas neienesa daudz vai rāk, cik izgāja prāvās ģimenes uzturēšanai. Tomēr — mātes sirds ilgojās atvieglināt abiem jaunākajiem dē liem. Jurim un Indriķim, studijas un dzīvi, cik nu tas bija iespējams. Bet kā tad tas bija izdarāms?

Ne ilgi apdomājusies, viņa, sieva jau stipri gados, norentēja  Jāna krogu pie Rīgas-Jelgavas šosejas, atstāja klusas Kaulu mājas un savējos un devās projām — nopelnīt kādus rublīšus. ar kuriem saviem bērniem dzīvi darīt bezrūpīgāku. Tā viņa cerēja, tomēr iznāca ci tādi.

Dzīvodama krogū gandrīz vientule, paturēdama tikai divas kalpones un vienu puisi, krādama grasi pie graša saviem dēliem, viņa tika pa divi lāgiem pilnīgi aplaupīta.

Atnākot atpakaļ pie savējiem, viņai tomēr nebija miera. Tā sāka no jauna prātot, kā savējiem sagādāt vieglāku dzīvi, un drīz tai no jauna bija padoms rokā, senākam līdzīgs.

To atmin arī  Ādolfs Alunāns. Un zināms, arī otrreiz rūpīgajai mātei neveicās.

Viņa atgriezās Kauļos, lai kaut še, jo enerģiskāk strādājot saimniecībā, varētu ko atlicināt.

Varbūt neveiksmju cēlonis bija tas, ka nu viņai blakām nebija mierīgā un nosvērtā Andrieva? 

Dēls Edvarts, Kaulu saimnieks, bija neprecējies, saimnieces vietu vajadzēja pildīt mātei un māsai. Par šo dzīves posmu var šo to pastāstīt Luize Stankes kundze, loti veca sieviete, kas vēl tagad dzīvo Valmieras tuvumā.

Jaunību viņa pavadījusi tēva mājās, minēto Kaulu tuvumā un tāpēc arī Alunānus pazinusi labi. Viņa apbrīno vecās Edes darbīgumu. No rīta līdz va karam, pat nebūdama īsti vesela (slimojusi ar kaklu), viņa bridusi dubļus (dēlu nonēsātie apavi kājā), gājusi vai krizdama, lai tikai dēlu studijas netiktu traucētas.

Un kā labākais atalgojums jpar pūlēm viņai bijis — apziņa, ka tai divi dēli studē. (Tanīs gados tie šām bija ārkārtīgs retums, laikam gan vienīgais tads gadījums Latvijā, kur divi jaunekļi no vienas zemnieku ģimenes studēja.)

Vasarā, kad Juris un Indriķis ieradušies mājās, viņas acu prieks bijis_ — noskatīties uz viņiem, kas savās studentu cepurītēs varējuši apciemot kaimiņus, arī minētās jaunības draudzenes — Luizes Stankes — mājas.

Viņas dēli nu bija. tikuši arī augstākas intelligences stāvoklī. Bez rūpīgās māmiņas Juris Alunāns nebūtu varējis padarīt to, ko viņš veica. Varbūt būtu palikušas neizdotas viņa «Dziesmiņas", viņa „Sēta, daba, pasaule", nebūtu nokļuvis Pēterburgā, lai strādātu arī „Pēterburgas Avīžu" redakcija.

Tais laikos šādi literāriski darbi nedeva vis peļņu, bet prasīja tikai piemaksas. Nav noliedzams, ka Alunāniem bija stipri attīstīta pašapziņa, pat. godkārība.

Tā Juris, rakstīdams brālim un izlūgdamies no tā kādu pabalstu, tos pašus vārdus būtu varējis rakstīt arī mātei:

„Kādas jūtas Tev sirdī krāsies, kad pa Kurzemi un Vidzemi — visgarām, sētās un būdiņās, dzirdēsi Alunānu vārdu pieminam, viņu pa daļai godinot, pa daļai no tā bīstoties! Tie zakājumi, ko reizēm pret Alunānu palaiž, nav nekas cits, kā vienīgi apslēptas bailes" (J. A. Raksti, 11., 242).

Tāpēc arī Jura bēres (1864.) Alunāna māte rīkoja tik lielas, tik varenas, kādas zemnieku dzīvē nebija vēl redzētas.

No Jelgavas bija izsaukti lepnākie līķu rati ar sešiem zirgiem un svinīgi tērptiem vedējiem, un daudz kas cits, lai tikai parādītu savam mīļajam miru šajam Jurim lielāku godu. Alunānu māte saprata dēlus arī tur, kur vajadzēja grozīt parastos dzīves uzskatus.

Kā jau zinām, dzīve viņus bija ievirzījusi tuvu vāciešiem, un laika gars bija tāds, ka pāriešanu vāciešos skaitīja par saprotami! lietu. Pacelšanās sadzīvē augstāk — tas bija reizē arī pāriešana vāciešos. Vecie Alunāni negribēja, ka viņu mīlulis Juris daudz laika tērē ar latviešu rakstiem.

Un tomēr, kad latvietība jau spēra pirmos drošos soļus, tad arī Alunānu māte grozīja savus uzskatus — dēliem un savai tautai par labu. Viņa nu bija slavenu latviešu māte, lai arī vēl dzīvojusi kārklu vacietības laikā.

Jura Alunāna dzīvē un darbā sava lomiņa .arī viņa māsai Minnai.

Kad nu mātes — Edes Alunānes — ģīmetnes nemaz nav (viņa nav tikusi foto fēta), tad lasītājiem, šķiet, būs interesanti iepazīti Jura māsas Minnas attēlu Skat. pie Minnas . Šai māsai izskatā daudz līdzības ar Juri.

 

Zeltene, 15.06.1931