Pēteris Blaus

Pēteris Blaus bija latviešu dzejnieks, rakstnieks, sabiedrisks darbinieks

Blaus jau skolas gados nodarbojies ar tautas dziesmu krāšanu.

Tanī pat laika sacerējis vairākus dzejoļus, kas iespiesti toreiz iznākušos laikrakstos.

Blaus dzimis Ogres pagasta, Vecpriekšenos.

Pirmo izglītību baudījis Liepkalnu un Vecpiebalgas draudzes skolā.

Vēlāk papildinājies pašmācības ceļā.

Kādu laiku bijis Ogres pagasta skolā ka palīga skolotājs, tad ka rakstvedis Ogres un no 1891. gada Ērgļu pag.

Pēc revolūcijas darbību vajāts 1905. gadā Blaus emigrēja uz Šveici, kur Cīrihes universitātē klausījās literatūras lekcijas.

1909. gada Blaus aizbrauca uz Krieviju.

1911. gada iestājas "Jaunā vārda" redakcijā.

Vācu okupācijas laika nodarbojas kā latviešu valodas un literatūras skolotājs.

Vēlāk bija "Baltijas ziņu" redaktors. Tanī pat gada pārgāja uz tiesu resoru. Bija par miertiesnesi Rīgā un Alūksnē. Tad par notāru Rīgas Jūrmalas pilsēta.

1923. gadā par privatadvokatu Sigulda.

Nelaiķis ir rakstnieku un žurnālistu aroddiedrības biedrs. Viņš ari dažus gadus bija par rakstnieku pils Sigulda pārzinis.

Blaus ari sabiedriska dzīvē ņēma dzīvu dalību.

Jau ilgāku laiku slimojis un ārstējies slimnīcā.

"Latvijas Kareivis", Nr 174.

***

Uz Pļaviņām ceļš caur Sausnēju, kur 18. gs. 40. gados tika nometināti aptuveni 200 Sāmsalas igauņu, kas valkāja zilas drēbes, tādēļ tika saukti par zilajiem. Par viņu pēctečiem tiek uzskatītas ērglēniešu ģimenes ar Blauu un Blaumaņu uzvārdiem

***

Pēteris Blaus. īsi pēc Ziemeļnieka aizvadīšanas Rīgas Meža kapu smiltīs, atkal rakstniekus apstaigāja sēru ziņa: miris vecais, visiem mīļais un tuvais Pēteris Blaus.

4. augustā pēc diezgan ilgām un grūtām Ciešanām viņš otrā pilsētas slimnīcā aizmidzis mūžu mierā. Tāpat kā Ziemeļniekam, arī Pēterim Blauam, liekas, nebūs tādu paziņu, kas viņu pieminētu tumšā prātā. Un arī klusā romantika lirikā kopīga abiem aiz gājušiem, no kuriem viens jau bija sirms, bet otrs vēl tik maz dzīvi iz dzīvojis. Bet citādi dzejā Bļaus un Ziemeļnieks tik pārāk tuvi nebija; Blaus rāmāks, prātnieciskāks, bez rūgtā pesimisma.

Blaus sevišķi radniecīgs diviem citiem klusas apceres liriķiem 90. gados: Teodoram Zeifertam un Ludim Bērziņam.

Ar Bērziņu viņu vēl īpaši vieno tieksme pēc klasiskām dzejas formām, klasiskiem ritmiem un pantmēriem.

Pēteris BLaus sāka parādīties kā dzejnieks laikrakstos 70. gadu beigās.

Bet viņš savā dzejā ļoti patstāvīgs; viņš nemēģina dzejot tau tas dziesmu garā, kā tas toreiz bija parasts, viņš nepasvītro arī lieku pat riotismu. Tādēļ vēlāk Blaua dzejas laikraksts Balss vairs neņem pretī. Lielākā slavā un popularitātē dzejnieks nokļūst tikai 90. gadu vidū, kad viņa dzejas sāk parādīties Zvārguļu Eduarda antoloģijā Dzejas Pūrs, Jaunajā Ražā, Austrumā.

No tā laika Blaua vārds vairs nenozūd mūsu periodikā. Tomēr īsti un pelnīti populārs viņš nav nekad kļuvis, neskatoties uz savu itin ievērojamo dzejnieka talantu. Tas pa daļai tāpēc, ka Blaus nekad nav pratis sevi izcelt, nekad nav izrādījis nekādas literāriska karjerista spējas, pa daļai arī tāpēc, ka viņš lielāko daļu mūža (aprn. 50 gadus) nodzīvojis lauku mierā un vientulībā, nekādās literāriskās cīņās nepiedalīdamies, klusi Ogres krastos savu kokli stīgodams.

Blaus, šķiet, nav daudz rūpējies arī par to, lai viņa darbi varētu parādīties kopotā veidā.

Priekš kara iznāca (K. Priedīša izdevumā) viņa rakstu divi sējumi, pēc kara divas poēmas Maharadža Visva marga un Ādams tā paša izdevēja apgādībā. Tas viss. Bet dzejniekam palikuši vairāki dzeju krājumi pilnīgi sastādīti un daži darbi arī pavisam neiespiesti. Tie visi nu gaida izdevēju.

— Pirmā laikmeta dze jas, kas radušās apm. līdz 1886. gadam, autors vēlāk sakopojis grāmata Asnu mēnesis. Galvenie motīvi te mīlestības sapņi, sāpes un ce rības, viss rāmas pārdomības apdvests. īpaši sāpēm te ievērojama loma; sāpes rada prieku; asaru avotiņa dibenā _ paslēpies laimes sudrabs. Forma šiem dzejoļiem ļoti rūpīga, un vispār jāteic, ka ritma BLaus viens no korrektākiem, nekļūdīgākiem latviešu dzejniekiem: viņš pilnīgi pār valda arī tiklab antīkās, kā italiskas dzejas formas un pantmērus. Viņa dzejnieka virtuozitāte sevišķi redzama mīlestības priekam un sapem vel tītajā sonetu vaiņagā Tev, kas pirmais tāds latviešu dzejā.

— Blaus ir liriķis ar stiprām tieksmēm uz episko. No atsevišķiem dzejoļiem aužas 15 — 226 — kopā sakarīgs dzejojums, stāsts dzejā Ziemas dienas. Tas, var būt, Blauam pats vērtīgākais darbs. Tas ir stāsts par klusu, apnicinātu mīlestību; rokpelnis iemīlas saimnieka meitā, tā viņu noraida, bet arī pati krīt par upuri kādam pavedējam. Puisis aiziet. Nu nāk mazs intermecco, kur apdziedāta Gauja; puisis palicis Gaujas plostnieks. Beigu daļā nāk revolūcija; arī puisis piedalās, ielas sadursmē tiek sašauts un slimnīcā mirst. Tās ir vienkāršas, bet patiesas, līdz pēdējam sīkumam izjustas ainas. Un pār šo dzīvi dus baltā, dziļi klusā latviešu ziema, ku ras attēlošanā Bļaus var nostāties blakus Saulietim un Jaunsudrabiņam.

Blaua daudzos pārējos liriskos dzejoļus še diemžēl nav iespējams tuvāk apskatīt. Viņa vēlākā dzeja aizņem arī revolūcijas un pēcrevolū cijas motīvus. Reizēm šie dzejoļi skarbi un spēcīgi, tomēr arī Blaua revolūcionārisms nav jauneklīgs, bet vīrišķīgs un apvaldīts.

Loti pa zīstama ap 1905. gadu bija viņa atdzejotā Hervega Jātnieku dziesma (Jau pagājusi baigā nakts).

— Ciklā Alpu gleznas dzejnieks rāmos pantos mēģina ietvert krāšņas dabas ainavas, kurās ievijas ilgas pēc dzimtenes, kas tik daudz cieš, un pēc dzimtenē palikušiem mīļiem cil vēkiem. — Garākā dzejojumā Ziemas naktis dzejniekam Pa ziemelis nes vēstis no dzimtenes un stāsta, kā tur iet; no šī dzejojuma uzglabājies tikai sākums (Druvā 1913).

— Prātnieciska noskaņa poēmām Maharadža Visvamarga un Ādams; poēmu varoņi mēģina uzminēt, kāds k dzīves un cilvēces mērķis. Liels, ievērojams dzejas darbs, rakstīts heksametros, Blauam ie sākts kara laikā. Šis dzejojums saucas Kara dieva o r ģ i j a s, un dzejnieks viņā bija nodomājis attēlot visus varenos notikumus, sakot ar bēgļu dienām un beidzot ar Latvijas valsts pasludināšanu. Dzejojums palika nenobeigts; viņa sākums iespiests 1917. g. iznākušā almanachā Bura; daļas no turpinājuma parādījās Brīvajā Zemē (1926) un Piesaulē (1929). Plašajā mierīgajā heksametru plūdumā te slīd garām plastiskas drausmīgā laikmeta ainas; centrā bagāts Kurzemes saimnieks, kas karā zaudē visu; izput viņa manta, izirst viņa ģimene; vēlāk šis saimnieks, kaut gados pavecs, iestājas latviešu strēlniekos. Ja dzejnieks šo epu būtu pabeidzis, viņš būtu sniedzis vienu no ievērojamākiem literatūras darbiem, kādi mums ir par šo Latvijas lielo laikmetu.

Bet arī kā fragmentam Blaua dzejojumam augsta vērtība.

Pēteris Blaus dzimis 22. septembrī 1856. gadā Ogres Vec-Priekšānos. Mācījies Liepkalna draudzes skolā (jau no 8. mūža gada) un Vecpiebalgas draudzes skolā; skolas gados krājis tautas dziesmas. Vēlāk Blaus darbojas kā pagasta rakstvedis Ogrē un (no 1890—1905) Ērgļos, kur tuvu sadraudzējas ar Rūdolfu Blaumani.

Nāk 1905. gads, un Blaus piedalās revolūcijā, tāpat kā klusais puisis, viņa Ziemas dienu varonis. Nu sākas jauns posms dzejnieka dzīvē; cik viņa mūža pirmie 50 gadi ritējuši rāmi un vienmērīgi., tik beidzamajos 24 gados viņš tiek mētāts un svaidīts.

1906. g. sakumā Blaus paglābjas Rīgā, tad Krievijas dienvidos, beidzot nokļūst Šveice, kur viņš starp citu apmeklē tautas augstskolu. 1909. g. viņš atgriežas Krievijā, tiek apcietināts un tiesāts, beigās tomēr (1910) attaisnots.

No 1911. g. dzīvo Rīgā, darbodamies kā žurnālists, vispirms Latvijas (1911—1914), tad Jaunā Vārda (1915—1917), beidzot Baltijas Ziņu (1918) redakcijā.

1919. g. viņš uz laiku ir arī lielinieku ap cietinājuma.

Latvijas valsts laikā Blaus kādus gadus ir Siguldā par — rakstnieku pils pārvaldnieku. Viņš strādā ari kā miertiesnesis. Beigās dzejnieku sagrauž riiknā _ slimība. 9. augustā Pēteri Blauu gulda Meža kapos, un tur no aizgājušā atvadās daudzi draugi un biedri, apliecinādami, cik jauks un mīļš cilvēks nelaiķis bijis.

P. E r m a n i s.

***

02.10.1856. Ogres pag. + 05.08.1930.                

Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības pirmais priekšsēdētājs,                

Rakstnieks,                

Dzejnieks,                

Latviešu izglītības biedrības valdes loceklis,                

Rīgas patērētāju biedrības „Brīvība” līdz dibinātājs.                                                                

“Jaunākās Ziņas” # 174. 06.08.1930.