PSRS komunistu genocīds pret nekrievu tautām 1937.-38.g. Latviešu operācija. Pavēle Nr. 49990. Notiesāti 21 300 latvieši, no tiem nošauti 16 575

Apmēram pusi no latviešu uzvārdiem Jūs varat atrast Nekropolē (timenote.info)

Saraksts

Daļai saņemto datu nebija norādīta tautība, tāpēc ieteicams meklēt arī vienkārši pēc uzvārda (izmantojot dažādas krievu valodas pieraksta transkripcijas); kopā timenote.info  atrodami vairāk nekā 3.7 miljoni komunistu represijās un genocīda operācijās nogalinātie cilvēki. Saskaņā ar t.s. "Latviešu operāciju"  ar 1937.gada 3.decembri sākās latviešu aresti un represijas.

Papildiniet, ja kādu neatrodat!

***

"Latviešu operācija" (krievu valodā: "Латышская операция") bija PSRS Komunistiskās partijas pakļautības iestādes NKVD (Tautas iekšlietu komisariāta, kas bija padomju drošības dienests un Čekas pēctecis) īstenota masveida represiju kampaņa pret etniskajiem latviešiem, Latvijas pilsoņiem un personām, kas bija saistītas ar Latviju vai latviešiem Padomju Savienībā no 1937. līdz 1938. gadam. Šī operācija bija daļa no Komunistiskās partijas Lielā terora (Великий террор), kas kopumā prasīja simtiem tūkstošu dzīvību un bija vērsta pret dažādām etniskajām grupām, politiskajiem oponentiem un potenciāliem "ienaidniekiem".

Operācija sākās 1937. gada 30. novembrī ar NKVD priekšnieka Nikolaja Ježova pavēli Nr. 49990, kas uzdeva veikt arestus pret latviešiem, aizdomās turamajiem par spiegošanu, sabotāžu un pretpadomju darbībām.

Pavēle tika pagarināta ar Centrālās komitejas rezolūciju 1938. gada 31. janvārī, ko parakstīja Staļins un citi līderi, un beidzās 1938. gada novembrī ar Lavrentija Berijas pavēli Nr. 00762, kas noslēdza Lielo teroru kopumā.

Vēsturiskais fons

Pirms 1937. gada latviešiem bija ievērojama pārstāvniecība Padomju Savienībā. Latvieši, atškirībā no krieviem jau 19. gadsimta beigās bija izglītoti. Jau 19. gadsimtā pēc dzimtbūšanas atcelšanas izveidojās vairāk nekā 372 latviešu zemnieku kolonijas netālu no Sanktpēterburgas, Novgorodas un Sibīrijā. Pirmā pasaules kara laikā piespiedu evakuācijas (deportācijas) no Kurzemes dubultoja latviešu skaitu Krievijā līdz gandrīz 500 000.

Daudzi latviešu strēlnieki atbalstīja boļševikus 1917. gada revolūcijā, un 1926. gada tautas skaitīšana reģistrēja aptuveni 150 000 latviešu PSRS pēc daudzu repatriācijas uz neatkarīgo Latviju. Latvieši uzturēja aktīvu kultūras dzīvi ar skolām, avīzēm un teātriem, un latviešu frakcija bija spēcīga Krievijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā kopš 1905. gada revolūcijas. No 70 Čekas komisāriem 1918. gadā 38 bija latviešu izcelsmes, un latvieši ieņēma augstus amatus padomju valsts aparātā, tostarp drošības dienestos, armijā un partijā. Tomēr Komunistiskās partijas un Staļina vadībā Latvija tika uzskatīta par "ienaidnieka nāciju", un latvieši par "pretpadomju elementiem" sakarā ar pretestību piespiedu kolektivizācijai 1920. gadu beigās. Līdz 1933. gadam kolonijas tika likvidētas ar deportācijām uz Gulagu, un 1936. gadā tika izformēta Latviešu komunistiskā partija, tās locekļus vajājot kā "nacionālistus" un "tautas ienaidniekus".

Operācijas iemesli

Operācija bija daļa no Kopmunistiskās partijas vadītās ksenofobijas un rusifikācijas politikas, kas mērķēja uz nekrievu etnisko grupu iznīcināšanu partijas un valsts aparātā. Latvieši tika apsūdzēti spiegošanā Latvijas labā, sadarbībā ar fašistiskām varām un sabotāžā, balstoties uz safabricētiem pierādījumiem. Staļins uzskatīja latviešus par potenciāliem konkurentiem, jo daudzi bija "vecie boļševiki" – lojāli Ļeņinam un Trockim, kas neatbalstīja Staļina autoritārismu. Operācija bija vērsta pret latviešu politiskajiem emigrantiem pēc 1920. gada, defektoriem, organizāciju locekļiem (piemēram, "Prometejs" un Latviešu strēlnieku biedrība), kā arī pret tiem, kam bija ģimenes saites ar Latviju. Tas bija daļa no plašākām "nacionālajām operācijām" pret minoritātēm, kas tika uzskatītas par "spiegu perēkļiem" to etnisko saišu dēļ ar ārvalstīm.

Izpilde un metodes

Aresti sākās nekavējoties pēc 1937. gada 3. decembra, aptverot visas PSRS republikas un reģionus. Upuri tika pakļauti spīdzināšanai, lai iegūtu atzīšanos, tostarp piekaušanai, pakāršanai pie ūsām, pārkarsēšanai un citām metodēm, kā aprakstīts Aleksandra Solžeņicina darbos. Safabricēja latviešu spiegošanas tīklu, kas it kā ietvēra no Politbiroja locekļiem līdz skolu direktoriem. Tiesas notika ekstrasistēmiskā kārtībā ar "troikām" – trīs cilvēku komisijām, kas izdeva nāvessodus vai nosūtīja uz nometnēm. Masu eksekūcijas notika vietās kā Butovo un Komunarka pie Maskavas, Levašovo pie Ļeņingradas un Kurapati pie Minskas. Operācija tika pagarināta līdz 1938. gada augustam, jo tiesas nevarēja tikt galā ar arestēto skaitu.

Upuri un skaitļi

Saskaņā ar dokumentiem, kopumā tika notiesāti 22 369 latvieši, no kuriem 16 573 (74%) tika nošauti, bet pārējie nosūtīti uz nometnēm uz 10 gadiem. Dažādas aplēses liecina par līdz 73 000 upuru kopumā, ieskaitot neetniskos latviešus, piemēram, laulātos no jauktiem laulībām un bērnus, kas tika nosūtīti uz Gulagu vai bērnu namiem. Upuri ietvēra etniskos latviešus, politiskos emigrantus, bijušos boļševikus, kultūras darbiniekus, militāros un partijas līderus. Ievērojami upuri bija: Jānis Rudzutaks (Jānis Rudzutaks, Politbiroja loceklis), Jēkabs Peterss (Čekas dibinātājs), Jānis Bērziņš (Sarkanās terora organizētājs), Mārtiņš Lācis (Čekas loceklis), Roberts Eihe (lauksaimniecības komisārs), Jēkabs Alksnis (gaisa spēku vadītājs), kā arī kultūras figūras kā Gustavs Klucis un Marija Leiko. Daudzi tika nogalināti pašu kolēģu rokām, un operācija skāra arī neetniskos radiniekus.

Sekas

Operācija noveda pie latviešu kultūras dzīves gandrīz pilnīgas iznīcināšanas PSRS – tika slēgtas skolas, avīzes un teātri, piemēram, latviešu teātris "Skatuve" Maskavā 1937. gadā, kur gandrīz visi aktieri tika nošauti. Izdzīvojušie bieži atteicās no savas kultūras bailēs, un to pēcteči šodien reti runā latviski. Upuri tika rehabilitēti Ņikitas Hruščova atkušņa laikā, bet pilnīga informācija par nāvēm kļuva pieejama tikai pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā. Operācija radīja grūtības padomju varai 1940. gada Latvijas okupācijas laikā, jo trūka uzticamu latviešu kadru. Noziegumu izpildītāji nekad netika tiesāti. Salīdzinājumā ar citām nacionālajām operācijām (piemēram, poļu operācija ar 140 000 notiesātiem un 79% nošautiem), latviešu operācija bija vidēja mēroga, bet ar augstu etnisko specifiku (75% upuru bija latviešu izcelsmes) un izpildes līmeni (75% nošauti).

***

Par represiju apjomu laika posmā no 1921. līdz 1954. gadam var liecināt 1954. gada sākumā pēc PSKP CK sekretāra Hruščova norādījuma PSRS ģenerālprokuroram R. Rudenko PSRS iekšlietu ministra S. Kruglova un PSRS tieslietu ministra K. Goršeņina sagatavotā izziņa.

Tajā norādīts, ka šajā laikā par "kontrrevolucionāriem noziegumiem" Apvienotās Valsts politiskās pārvaldes kolēģija, Iekšlietu tautas komisariāta trijnieki (troikas), Sevišķā apspriede, Kara kolēģija, tiesas un kara tribunāli

• notiesājuši 3 777 380 cilvēku,
• to skaitā ar augstāko soda mēru - 642 680 cilvēku,
• ar ieslodzījumu cietumos un nometnēs uz 25 gadiem un mazāk - 2 369 220 cilvēku,
• ar izsūtījumu un nometinājumu - 765 180 cilvēku.

1953. gada beigās cietumos un nometnēs vēl atradās 407 946 cilvēki, kuri bija notiesāti par kontrrevolucionāru darbību. Pie tam pēc soda izciešanas nometinājumā bija nosūtīti 62 462 cilvēki.

Vēl jāpiebilst, ka 1953. gada sākumā tā saucamajā specnometinājumā (īpašs nometinājums) bija izvietoti 2 753 356 cilvēki, no kuriem 39 279 bija latvieši.

Sīkāk analizējot, pat ar "neapbruņotu aci" redzams, ka jau tūlīt pēc komunistu (lielinieku) veiktā apvērsuma, terors ātri no "šķiriska" pārvērtās nacionālā. Bez nosacīti tiesiskām normām (indivīda darbības izvērtēšana), Krievijas komunisti ātri pārgāja uz "masu" (sarakstu, veselu reģionu, noteiktu tautību) represiju metodēm. Kā pirmās pēc būtības genocīda operācijas tika maskētas kā "bads"- taču dīvainas sakritības pēc, tas skāra tieši tos reģionus, kuros iepriekš lauksaimniecība bija gana attīstīta, taču lauksaimnieli pārsvarā nebija krievi. Bads tika radīts teritorijās koncentriski ap "jauno " krievu galvaspilsētu- Maskavu. Tika izmērdēti tatāru, baškīru, mariešu apdzīvotie Pievolgas, vēlāk jau tālāki- kazahu, ukraiņu apgabali, tos atbrīvojot krieviem. Trisdesmito gadu otrā pusē uzsāktais "Lielais terors" arī faktiski bija desmiti Krievijas mazākumnāciju iznīcināšanas operāciju.- to pierāda elementāra statistika (nogalināto virsnieku, kultūras vai saimniecisko darbinieku % pret tautības ;ipatsvaru Krievijā). Pēc jaunu teritoriju pievienošanas, sākot ar 1939. gadu- krievu komunisti masveidā uzsāka iekaroto teritoriju atbrīvošana, autohtonās tautas deportējot,- pamatā uz Sibīriju (vai arī uz badā izmērdēto Kazahiju). Desmitos gadījumu no savām dzimtajām vietām tika deportēti pat 100% visi tautības iedzīvotāji (k;a Krimas tatāri, čečeni, iguši utt), lai to teritorijās varētu apmesties krievi. Pavirši un "kreisi" orientēti vēsturnieki nereti vairās izmantot genocīda apzīmējumu krievu komunistu veiktajiem noziegumiem, tāpat, parasti tiek izdomāti alternatīvi apzīmējumi komunistiem ("staļinisti", "nkvd operācijas"), taču fakti un pieejamie dokumenti viennozīmīgi norāda uz kompartijas un krieviskuma vadošo lomu šajos noziegumos. NKVD (VDK utt.) ir tikai komunistiskās ideoloģijas radīti izpildinstrumenti, kuri pilda ideoloģijas uzdevumus.