Jēkabs Ketlers kļūst par Kurzemes- Zemgales hercogu

1642. gada 29. novembrī hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1681) tika oficiāli proklamēts par Kurzemes un Zemgales valdnieku. Kāpēc hercogam nācās uz šo titulu gaidīt?

1642. gada 16. augustā aizgāja mūžībā Jēkaba tēvocis hercogs Frīdrihs, tomēr bija jāpaiet vēl vairākiem mēnešiem, līdz Jēkabu oficiāli iecēla hercoga amatā. Tam par iemeslu bija 1639. gadā notikusī vienošanās starp hercogu Frīdrihu un Jēkabu no vienas puses un Polijas-Lietuvas karali Vladislavu IV no otras, kas tika panākta, tolaik apstiprinot Jēkaba kā līdzvaldnieka tiesības. Cita starpā vienošanās noteica, ka pēc Frīdriha nāves Jēkabs varēs kāpt tronī vien tad, kad Polijā tiks saņemts Jēkaba lūgums par apstiprināšanu amatā un karalis šim nolūkam uz Kurzemi būs norīkojis īpašu komisiju. Tāpat kurzemniekiem nācās piekāpties karaļa prasībai par katoļu baznīcu būvi Jelgavā un Kuldīgā uz hercoga rēķina. Lai arī Frīdriha nāve nebija pēkšņa, tā tomēr izraisīja zināmu nedrošību hercogistē, jo bija iestājies t. s. interregnum jeb “bezvaldnieka” periods, un saskaņā ar Valdības formulu līdz Jēkaba kāpšanai tronī valsti bija jāpārvalda virspadomniekiem. Demonstrējot šķietamu “noiešanu malā”, Jēkabs uzturējās galvenokārt Zemgales muižās, Jelgavā iebraucot tikai retumis. Situāciju sarežģīja tas, ka, neraugoties uz izteiktajiem lūgumiem, kopš 1638. gada nebija sasaukts neviens hercogistes landtāgs, kas muižniecībā raisīja lielu neapmierinātību.

Arī Polijā-Lietuvā zināmas aprindas vēl nebija atmetušas domu par Kurzemes hercogistes pilnīgu iekļaušanu kopvalstī vai hercogistes troņa nodošanu kādam no viņu loka nākušam kandidātam. Turklāt Jelgavā katoļu baznīcas būvdarbi vēl pat nebija sākti (Kuldīgā gan celtniecība notika kopš 1641. gada jūnija). Ņemot vērā visus apstākļus, Jēkabs un virspadomnieki uztraucās, ka varētu izcelties kādi nemieri vai arī notikt iebrukums no ārpuses. Lai nomierinātu iedzīvotājus, baznīcās no kanceles līdz ar paziņojumu par Frīdriha nāvi nolasīja arī Polijas karaļa Vladislava 1639. gadā parakstīto solījumu rūpēties par hercogistes drošību, bet piļu garnizoniem un mežsargiem uzdeva būt gatavībā eventuāla uzbrukuma atvairīšanai. Savukārt muižniecība rīkoja savas sapulces, pieprasot sasaukt landtāgu. Gaidot Polijas-Lietuvas pārstāvjus, pagāja divi mēneši.

1642. gada 23. oktobrī Jelgavā ieradās Žemaitijas bīskaps Georgs Tiškevičs (Tyszkiewicz), kuram Jēkabs izrādīja katoļu baznīcai paredzēto vietu, solot sākt būvēšanu nākamajā pavasarī.

1642. gada 10. novembrī Jelgavā iebrauca arī Polijas karaļa sūtītā komisija Pērnavas vojevodas Jana Zavadzka (Zawadzki) vadībā. Bez viņa tās sastāvā bija Lietuvas dižkunigaitijas notārs Staņislavs Naruševičs (Naruszewicz), Tērbatas vojevodistes tiesnesis Kristofs Lode un karaļa sekretārs Heinrihs Dēnhofs (Dönhof).

1642. gada 12. novembrī poļu komisārus Jelgavas pilī svinīgi uzņēma hercogistes valdība un hercoga Frīdriha atraitne Elizabete Magdalēna. Šajā dienā arī sākās sarunas starp hercoga valdības padomniekiem no vienas puses un Kurzemes muižniekiem no otras – viņi prasīja, lai viņu sūdzības tiktu izskatītas vēl pirms Jēkaba ievadīšanas amatā. Tās aptvēra plašu jautājumu loku valsts pārvaldes, baznīcas, tiesu un ekonomikas jomās, taču galvenokārt bija vērstas uz muižniecības priviliģētā stāvokļa saglabāšanu. Ar savām sūdzībām pie valdības vērsās arī pilsētnieki, tomēr muižniecības spiediena ietekmē to izskatīšanu atlika uz vēlāku laiku. Vienlaikus norisinājās arī hercoga pārstāvju sarunas ar poļu komisāriem sakarā ar atsevišķām Polijas karaļa prasībām pret hercogu kā Polijas-Lietuvas vasali, tāpat viņi iesaistījās arī kā starpnieki hercoga un muižnieku diskusijās, kas brīžiem izvērtās visnotaļ karstas.

1642. gada 29. novembrī, izdevās panākt  izlīgumu, kad Jēkabs, valdības padomnieki un muižniecības deputāti parakstīja t. s. komisijas lēmumu jeb kompozīcijas aktu. Tam sekoja svinīgā ceremonija Jelgavas pils lielajā zālē, kuras laikā Jans Zavadzkis karaļa vārdā pasludināja Jēkabu par pilntiesīgu Kurzemes un Zemgales hercogu, bet klātesošie muižniecības un pilsētu pārstāvji nodeva hercogam uzticības zvērestu. Diena noslēdzās ar svētku mielastu un nocietinājumu vaļņos izvietoto lielgabalu salūta zalvēm.

Autore: Mārīte Jakovļeva, LV NVM