Kurzemes hercogs Jēkabs iegādājas kolonijas Āfrikā, tagadējās Gambijas teritorijā

 Gambijas upes grīvā Rietumāfrikā ar mērķi dibināt koloniju piestāja Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba sūtītais 20 lielgabalu kuģis “Der Walfisch” (“Valzivs”). Fregate “Valzivs” tika būvēta Ventspilī kā tālākiem jūras pārbraucieniem domāts kuģis gan militārām, gan tirdznieciskām funkcijām.

Uz tā klāja atradās aptuveni 50 vīru – komanda un zaldātu rota, tostarp arī divas hercoga pilnvarotās personas.

Izbraukšana no Ventspils notika 1651. gada 3. septembrī.

Nav īsta pamata kolonijas iekārtotājus saukt par kurzemniekiem, jo fregates kapteinis, pieredzējušais jūrnieks Vilhelms Mollīns bija salīgts Amsterdamā, līdzīgi kā jaunie kolonisti, potenciālie kolonijas ierēdņi un zaldāti.

Ne hercogs, ne viņa muižnieki, jādomā, nebija ieinteresēti sūtīt riskantā misijā uz tālām zemēm hercogistes ļaudis.

Darbarokas vajadzēja arī pašu zemē. Vervēt jūrniekus, karavīrus un piedzīvojumu kārotājus Eiropas ostās, ar naudu pērkot viņu lojalitāti, tolaik bija ierasta prakse. Gambijas grīvā nonākuši, hercoga pilnvarotie nekavējoties sāka sarunas ar iezemiešu vadoņiem par zemes iegūšanu atbalsta punktam maiņas tirdzniecībai un fortam.

Šim mērķim ieguva Sv. Andreja salu, kur uzcēla Jēkaba fortu.

Hercogistes saimniekošana Gambijā gan izrādījās vien aptuveni desmit gadus ilga, jo vispirms šo reģionu iekāroja holandieši, bet tad briti.

(Viesturs Sprūde)

***

Gambijas Republika 2025. gadā ir valsts Rietumāfrikā. Tā ir vismazākā valsts Āfrikas kontinentālajā daļā- 6 reizes mazāka kā Latvija, bet ar līdzīgu iedzīvotāju skaitu (1.8miljoni). Gambijai ir sauszemes robeža vienīgi ar Senegālu. Tā atrodas abpus Gambijas upei. Tikai rietumos tai ir pieeja pie Atlantijas okeāna. 1965. gada 18. februārī Gambija ieguva neatkarību no Britu impērijas un kļuva par Nāciju sadraudzības locekli. Tās galvaspilsēta ir Bandžula, bet lielākā pilsēta ir Serekunda. Gambijā ir liberāla, uz brīvā tirgus balstīta ekonomika. Galvenie ienākumu avoti ir lauksaimniecība (zemesriekstu eksports). Attīstās tūrisma industrija. Lai gan valsts sevi pasludinājusi par sekulāru, 90-96% iedzīvotāju ir musulmaņi

***

Pirmie eiropieši ieradās Gambijā 1455. gadā, un tie bija portugāļu jūrasbraucēji Luizs de Kadamosts un Antonioti Usodimare, kuru virzīšanos augšup pa upi apturēja naidīgi noskaņoti vietējie iedzīvotāji. 

1587. gadā angļi uzsāka tirdzniecību ar šo reģionu, kad Portugāles troņmantinieks Antoniu pārdeva angļiem ekskluzīvas tiesības tirgoties pie Gambijas upes. 

No 1651. līdz 1661. gadam Kurzemes un Zemgales hercogiste hercoga Jēkaba vadīšanas laikā pārvaldīja Svēto Andreja salu, kas atradās Gambijas upes grīvā. Šajā salā tika izveidots tirdzniecības punkts un uzbūvēts forts.

No 1661. uz 1664. gadu uz salas valdīja holandieši.

1664. gadā šo salu pārņēma Anglija, pārsaucot par Džeimsa salu (James ir vārda Jēkabs angliskā versija). 

1695. gadā salu iekaroja franči, 

1697. gadā to atkal pārņēma angļi, bet 

1702. gadā — franči. Šajā laika posmā forts tika izpostīts un uzbūvēts no jauna vairākas reizes. 

1765. gadā fortu atkal pārņēma angļi, bet pēc 

1779. gada tas vairs netika izmantots.

1816. gadā briti izveidoja tirdzniecības apmetni tagadējās Bandžulas vietā.

1889. gadā, vienojoties ar frančiem, tika noteiktas mūsdienu Gambijas robežas un tā kļuva par britu koloniju.

1965. gadā Gambija ieguva neatkarību un kļuva par Britu Sadraudzības dalībvalsti.

1970. gadā Gambija kļuva par republiku.

1994. gada jūlijā Nacionālās armijas virsnieku grupa leitnanta Jaijas Džames vadībā veica valsts apvērsumu.

1996. gadā Džame tika ievēlēts par valsts prezidentu. 2013. gada 3. oktobrī Gambija izstājās no Britu Sadraudzības.

2015. gada 11. decembrī Gambijas prezidents Džame pasludināja Gambiju par Islāma republiku.  

2017. gadā jaunievēlētais prezidents Adama Berovs izņēma no valsts nosaukuma Islāma daļu.