Toboļskas guberņas teritorijā tiek izveidota latviešu zemnieku kolonija-Augšbebri

Krievijas cara valdība aicināja uz neskarto zemju apgūšanu. Laikā no 1894. līdz 1914. gadam pa visu Krievijas imperijas territoriju latvieši bija  izveidojuši ap 200 koloniju, kuŗās dzīvoja ap 200 000 latviešu. Pārsvarā tie bija kalpi, bezzemnieki, rentnieki un amatnieki, kuŗiem tā bija iespēja beidzot iegūt īpašumā un brīvi apstrādāt savu zemi, ganīt savas govis un būvēt savas mājas un iekopt savas saimniecības. Latvieši izveidoja un iekopa lielas saimniecības, amatnieku darbnīcas un pienotavas, saglabāja un kopa latviešu valodu – vēl 1933. gadā Krievijas imperijas territorijā bija 119 latviešu skolas, vairākas izdevniecības, kuŗās izdeva tikai latviešu avīzes un grāmatas. Kad 1927. gadā Staļins uzsāka piespiedu kollektīvizāciju, latviešus sadzina kolchozos, viensētās dzīvot aizliedza, latviešu skolas, bibliotēkas un klubus slēdza, viņu īpašumu un iekoptās saimniecības nodeva kolchozam. Līdz tam Augšbebros dzīvojošie runāja tikai latviešu valodā, bet turpmākos piecdesmit gadus valdošā valoda bija krievu valoda. Tikai pēc otrās Atmodas skolās atsākās latviešu valodas mācīšana.

http://www.brivalatvija.lv/sakumlapa/augsbebri

Atšķirībā no Omskas un Krasnojarskas, kur latvieši ir tikai niecīga populācijas daļa, Augšbebri, lai arī mazs ciematiņš lielā Omskas apgabala izolētajā Taras rajonā, var lepoties ar latviešu pārliecinošu pārsvaru. Augšbebru ciemats, kuŗā dzīvojošā latviešu kopiena ir spējusi pastāvēt vairāk nekā simt gadu gaŗumā un līdz pat šodienai saglabāt latviešu valodu un tradicijas, bija izvēlēts par mūsu ceļojuma galamērķi un arī par grandiozu Jāņu svinēšanas vietu.