Krieviņu (votu) gūstekņu kolonija Bauskas novadā 15. gadsimtā

"Krieviņi" cēlušies no apmēram 3000 votu gūstekņiem, kurus 1445.-1447. g. Livonijas ordeņa mestrs (1439—1450) Heinrihs Finke fon Oferbergs pēc iebrukuma Novgorodas zemēs (tagadējās Sankt-Pēterburgas apgabals) kā kara gūstekņus atveda uz Lietuvas pierobežas zemi Zemgalē. 

***

Voti (vadjalain, Woten, водь) pirmo reizi minēti Novgorodas hronikā, kur teikts, ka 854. gadā viņi kopā ar slāvu ciltīm esot padzinuši varjagu (vikingu) kungus no savas zemes.

Pēc tam, kad 1019. gadā zviedru ķēniņa Olafa meita Ingegerda salaulājās ar Kijevas kņazu Jaroslavu Gudro, viņa kā kāzu dāvanu saņēma zemes ap Lādogas ezeru, ko vēlāk nodēvēja par Ingriju.

1240. gadā to uz pāris gadiem iekaroja Livonijas ordenis un uzcēla Koporjes cietoksni, taču ilgi tur nenoturējās.

14.- 15. gadsimtā Votzemē atkārtoti iebruka Livonijas ordenis, Novgorodas- Livonijas karu laikā, atbildot Novgorodas pārvaldošo tatāru- krievu nemitīgajiem iebrukumiem. 

No 1617. gada votu zeme atgriezās Zviedrijas pakļautībā. 

Lielā Ziemeļu kara laikā to 1703. gadā iekaroja Krievijas cariste, nodibinot tai pakļautu Ingermanlandes hercogisti, kas pastāvēja līdz 1708. gadam, pēc tam tā tika likvidēta, pilnībā rusificējot.

***

15. gadsimtā Zemgales jau tā reti apdzīvoto pierobežas apvidu (tagadējos Vecsaules, Brunavas, Ceraukstes, Jaunsaules pagasti), bija pametuši zemgaļi un tas bija postīts nemitīgajos karos ar lietuviešiem. Tāpat to bija skārusi arī mēra epidēmija. Novada nostiprināšanai un Bauskas pils būvniecībai (būvēta 1447.g.) bija nepieciešams darbaspēks. Tiek uzskatīts, ka atvestie voti bija būvējuši cietokšņus arī Ingrijā un fortifikāciju speciālisti Bauskas pils uzbūvē saskata līdzību ar Koporjes cietoksni un citām Novgorodas republikas mūra pilīm. 

Pēc cietokšņa pabeigšanas ordenis votus nometināja karos ar lietuviešiem izpostītājā un reti apdzīvotajā Bauskas apkārtnē tagadējos Vecsaules, Brunavas, Ceraukstes, Jaunsaules pagastos.

Vācu valodā nometināto votu  apzīmēšanai lietots izcelsmes vietas apzīmējums Rüsche ("no Krievijas'), kas latviešu valodā ieguva vārdu „krieviņi”.

Rakstos krieviņi pirmo reizi pieminēti 1636. gadā: 

Bauskas apkārtnē dzīvojot kāda sveša tauta, ko saucot par krieviņiem, un kas galvenokārt piederot hercogam. Viņi latviski runājot ļoti nepareizi un savā starpā sarunājoties igauniski.

— Pauls Einhorns, Reformatio gentis Lettica (1636)

1650. gadā Kurzemes un Zemgales hercoga muižās Bauskas apkārtnē minēti 3 latviešu un 2 krieviņu brīvzemnieki, kas dzīvojuši Krieviņu pagastā.

1751. gadā arī vācu valodā pagastam jau parādās vārds Krewische Wacke, kas liecina, ka latviešu izcelsmes vārds „krieviņi” bija kļuvis par pagasta iedzīvotāju pašnosaukumu un ieviesies vācu valodā.

1790. gadā Johans Kristofs Broce savā Monumenta (III. sējumā n. 100) ievietojis arī krieviņu etnogrāfisko tērpu zīmējumus.

1810.–1815. gadā Vecsaules draudzes mācītājs Lucavs esot uzrakstījis 360 krieviņu valodas vārdus, kas visvairāk līdzinājušies Pēterburgas guberņas Jamburgas un Pēterhofas apriņķos dzīvojošo votu vārdiem.

Visplašāko tā laika zinātnisko pētījumu par krieviņu valodas izcelsmi ir atstājis Pēterburgas zinātņu akadēmijas loceklis Ferdinands Johans Vīdemans, kas 1841. gadā publicējis rakstu Über die Nationalität der Kreewinen („Par krieviņu tautību”).

1846. gadā, lai padziļinātu savus pētījumus par Baltijas somu tautām, Vecsaules draudzē ieradies Krievijas Ģeogrāfiskās biedrības loceklis Anderss Johans Šēgrēns (Sjögren), kas savu pētījumu rezultātus apkopojis rakstā Reise nach Livland un Kurland („Ceļojums uz Vidzemi un Kurzemi”). 

Savas identitātes pazīmes krieviņi saglabāja līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei, taču valodu jau bija zaudējuši. Tomēr to dzīvesveids un paražas ietekmēja arī vietējo etnogrāfisko kultūru (piemēram, Zemgales tautastērpa rakstos parādījās citiem latviešu novadiem neraksturīgi ziedu un zvēru motīvi).

Krieviņu garīgā un materiālā kultūra izzināta visai nepietiekami. Kārlis Dziļleja izteicis hipotēzi arī par dzejnieka Raiņa izcelsmi no krieviņiem. Tiek uzskatīts, ka votu izcelsme atrodama arī Ķuņķu, Grikovsku, Cīruļu, Pliekšānu, Spekkes, Klīves, Sodumu, Skulmju, Kugrēnu dzimtām.

Tēvreize votu valodā

Meģģi ise taiwâs!
jadku elka śiwu śenna
tulap meģģi tiwi śivu riikki!
Śiwu meelle se iggau ka kui taiwâs ni kans ma bēli!
Meģģi arma leipe anna meli tennawa.
Ġedde meggi padudd, kui me jattim umili nisi meli jad!
Elas meite kurja sad.
Śewon wodse kurģe miusse erre
Jo siula kalpap śiwu kikki śiwu appi un śiwu üwiwi śewonśe śewonśe.
Amen!

***

Igauniski

Meie Isa taevas,
Pühitsetud olgu sinu nimi,
Sinu riik tulgu,
Sinu tahtmine sündigu
Nagu taevas, nõnda ka maa peal.
Meie igapäevast leiba anna meile täna
Ja anna meile andeks meie võlad,
Nagu meiegi andeks anname oma võlglastele.
Ja ära saada meid kiusatusse,
Vaid päästa meid kurjast,
Sest sinu päralt kuningriigi, võimu ja au ja igavesti
Aamen!

Votu kopskaits Krievijā mūsdienās ir ap 100 (2010), to īpaši samazināja krievu komunistiskās, pret nekrieviem tieši vērstās represijas 1937-38. g. bet pirms un pēc tam- aktīva vispārēja rusifikācijas politika. Voti runā votu valodā. Oficiālas rakstības votiem nav, eksistē neoficiālas ortogrāfijas latīņu alfabētā (vairākas) un kirilicā. Ticīgie galvenokārt pareizticīgi. Galvenā apdzīvotā vieta Krakoļje (Краколье) jeb Jegepere (Jõgõperä)

***

"Es esmu no votiem!" – viņu pēcteči ar lepnumu saka. Voti un sēļi ir brīdinājums latviešiem – esam lepni par to, ka piederam pie latviešu nācijas!" (Gina Viegliņa-Valliete)   Votu pēcteči pazaudēja valodu, taču nacionālā pašapziņa joprojām ir saglabājusies.  Ginas Viegliņas-Vallietes grāmata "Pa votu un sēļu pēdām Zemgalē no 15. līdz 20. gadsimtam" rakstīta, lai izgaismotu pagātnes mantojumu, aktualizētu vērtību saglabāšanu, pierādītu, ka mēs varam lepoties ar cilvēkiem, kuru saknes meklējamas Kuņķu, Grikovsku, Cīruļu, Pliekšānu, Spekkes, Klīves, Sodumu, Skulmju, Kugrēnu un citās votu un sēļu izcelsmes ļaužu dzimtās.