Vācu kolonijas izveide un noriets Iršos

Krievijai iebrūkot Livonijā Lielā Ziemeļu kara laikā (1701-1721), Vidzeme tika pilnībā izpostīta, ēkas nodedzinātas, bet cilvēki vai nu nogalināti, vai aizvesti uz Krieviju.

1702. gada beigās Šeremetjevs vēstulē caram Pēterim rakstīja:

"Varenais Dievs un vissvētā dievmāte ir Tavu vēlēšanos piepildījusi. Ienaidnieka zemē vairs nav, ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai, lejup pa Veļikajas upi, gar Peipusa ezera krastiem līdz Narvas upes grīvai, ap Tērbatu, aiz Tērbatas [..] Laiuses līdz Rēvelei, 50 verstis pret Rakveri un tālāk no Tērbatas uz augšu pa Mētraines upi līdz Vircezeram, pret Helmi un Karksi, un aiz Karksi līdz 38 verstīm pret Pērnavu, un no Rīgas līdz Valkai: viss ir nopostīts, pilis ir uzspridzinātas. Nekas vairs nav saglabājies bez Pērnavas un Rēveles, un šur tur kāda muiža jūrmalā. Citādi viss starp Rēveli un Rīgu ir izravēts. Apdzīvotās vietas atrodamas tikai uz kartes. Kā klājies postīšanas laikā, zina stāstīt gūstekņi [..] Ko lai es iesāku ar laupījumu?" 

Situāciju vēl vairāk pasliktināja karam sekojošais mēris. Postījumu rezultātā, vēl pusgadsimtu pēc Vidzemes izpostīšanas nelielais latviešu daudzums spēja apstrādāt tikai 1/4 no tām zemēm, kuras tika apstrādātas pirms kara un visbiežāk neapstrādātas palika "kroņa muižu" zemes, kuras pēc Pārdaugavas hercogistes iekarošanas neviens neapsaimniekoja.

Lai risinātu pēckara darbaspēka trūkuma problēmu, vietējie muižnieki jau iepriekš meklēja dažādus risinājumus. Ap 1740. gadu Sausnējas apkaimē tika nometināti aptuveni 200 Sāmsalas igauņu, kuri tradicionāli valkāja pašu austas un krāsotas zilas drēbes, tādēļ tika saukti par "zilajiem" (vāciski: "blau"). Par viņu pēctečiem tiek uzskatītas ērglēniešu ģimenes ar Blauu un Blaumaņu uzvārdiem.

10.05.1766 gadā pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II, kura pati bija vāciete, pavēles valsts ierēdņi aicināja vāciešus veidot paraugsaimniecības lauku apsaimniekošanai: 

Между находящимися в Лифляндии пустыми казенными гаками усмотрели Мы, что мызы Гиршенгоф и Гельфрейхсгоф, совокупно лежащие, почти впусте находятся, и едва четвертая доля оных крестьянами населена, почему столь малым числом людей и обработаны быть не могут; того ради за полезное Мы нашли определить оные обе мызы под поселение колонистам нововыез-жим пахотным людям из Немецкой земли, а распоряжение в том и поселение препоручаем, под главною вашею дирекциею, Нашему Генерал-Директору Экономии Лифляндской Штакельбергу. Вследствие же сего повелеваем учинить следующее:

...

3. находящихся же ныне в сих Лифляндских мызах крестьян перевести на пустые земли и при других мызах лежащие, и переселение оных сколько можно сносным и облегчительным им сделать; почему и арендаторам сих же мыз немедленно отказать, с тем обнадеживанием, что в замену сих аренд на срок недодержанный другие гаки им дадутся, а принадлежащие им по обыкновению мелиорации и высев выдать теперь из Нашей казны. Все сие повелеваем, без всякого упущения времени, действом самим произвести, дабы колонисты, назначенные туда, не осталися долговременно без места, и сеголетним еще земледелием воспользоваться могли.

Tādā veidā vairākās vietās Krievijas impērijā, arī Iršos tika nodibināta vācu kolonija Hirschenhof. Ieceļotājiem tika pieškirta zeme, nauda un valsts palīdzēja iekārtot mājas. Pirmos 4 līdz 10 gadus kolonisti bija atbrīvoti no nodokļiem.

Jau 1766. gada 17. augustā Oranienbaumā pirmie 69 kolonisti parakstīja līgumus par pārcelšanos uz Hiršenhofu.

1766. gada 1. oktobrī Bolderājas ostā ieradās pirmās vācu kolonistu ģimenes, kopskaitā 138 pieaugušie un 125 bērni.

Iršu muižas zeme tika sadalīta 62 gabalos un jau 1766. gada decembrī tika nolīgts krievu amatnieks Ņ. Šepeļajevs, kura vadībā 4 gados tika uzbūvētas 85 "tipveida" dzīvojamās ēkas un 85 saimniecības ēkas.

1770. gadā bija apdzīvotas 73 ēkas, 12 joprojām stāvēja tukšas

1778. gadā tiek ziņots, ka 26 ēkas ir neapdzīvotas un sabrūk, tādēļ Katrīna II izdeva jaunu pavēli, ka turpmāk ēkas jābūvē no akmens, ne koka. Pavēle gan netika izpildīta.

19. gadsimta trīsdesmitajos gados kolonijā dzīvoja un saimniekoja apmēram 2000 vāciešu, bet pirms Pirmā Pasaules kara to skaits sasniedza pat 5000.

Sākoties 1. Pasaules karam Nikolajs II pavēlēja visiem vāciešiem, austriešiem un ebrejiem "atstāt" "pierobežas zonu".

1914. gada septembrī Rīgas policija sadarbībā ar pilsētas garnizona štābu īstenoja Augstākās virspavēlniecības pavēli par visu Rīgā dzīvojošo Vācijas un Austroungārijas pavalstnieku, vēlāk, arī no Kurzemes un Vidzemes guberņām reģistrāciju, un sagatavošanos viņu deportēšanai. Pirmaja sarakstā tika uzskaitītas 7000 personas.

1914. gada oktobrī virspavēlniecības galvenā štāba priekšnieks ģenerālis Nikolajs Januškēvičs pavēlēja karaspēkam sākt visu "nevēlamo ārzemnieku" izvešanu. Tikai 80 personām no viņu vidus atļāva palikt Rīgā

1915. gada 17. (30.) aprīlī Krievijas armijas Augstākais virspavēlnieks lielkņazs Nikolajs Nikolajevičs, parakstīja pavēli arī par pārējās Latvijas teritorijas "atbrīvošanu no nevēlamām personām" un pavēlēja to izpildīt karaspēka vienībām un policijai, iesaistot arī guberņu ierēdniecību.

1915.–1916. gadā no Vidzemes guberņas izsūtīja 2000 Kokneses Iršu vācu kolonijas iemītniekus un reizē ar viņiem tos Rīgas un citu pilsētu vācu iedzīvotājus, kuru vecāki un vecvecāki bija nākuši no Iršu kolonijas (tie pēc pasu ziņām joprojām skaitījās Iršu kolonijai piederīgie zemnieki). Pavisam šajā laikā no Vidzemes un Rīgas izsūtīja 11965 vācu kolonistus. Viņus nometināja Permas guberņā.

 Arī Kurzemē pēc 1905. gada ievestie 20 tūkstoši vācu zemnieki tika uzskatīti par kolonistiem. Pēc 1905.-07. gada revolūcijas gan muižniecība, gan "kronis" "dumpīgo latviešu atšķaidīšanai" centās izplānot vairākus tālākas darbības virzienus. Viens no plāniem, kuru Krievija centās sākotnēji iestrādāt t.s. "Stolipina reformas" sakarā, bija visu Kurzemes latviešu pārvietošana un Arhangeļskas apgabalu, un to vietā nomitināt krievus. Šajā sakarā, piemēram, Virbu pagastā Kurzemē tikai izveidota krievu vecticībnieku "kolonija", taču no Stolipina plāna daļas par latviešu pārvietošanu tomēr Krievijas valdība atteicās. Tā vietā tika izdalītas zemes Kuldīgas apkaimē un tur tika nometināti ap 20,000 vāciešu, taču atšķirībā no Iršu kolonijas, šeit pamatā tika ievesti vācieši nevis no Vācijas, bet jau no Iekškrievijas daļēji pārkrievotām vācu kolonijām, galvenokārt no Volīnijas. Nepilnus desmit gadus vēlāk- karam sākoties daudzi no viņiem joprojām tiesiskā nozīmē palika Volīnijas guberņai piederīgi. Uz viņiem attiecās pavēle "par Volīnijas vāciešu izsūtīšanu".

Izsūtīšanu rezultātā ievērojami pasliktinājās ne tikai vietējo iedzīvotāju, bet arī karaspēka apgāde, jo izsūtīto vidū bija gan zemnieki, gan tirgotāji. Vienlaikus tas vēl vairāk tas saasināja attiecības pašā Krievijas armijā- vēsturiski baltvācieši izcelsmes virsnieki veidoja lielāko daļu Krievijas armijas augstākā komandējošā sastāva un daļa dzimtu jau divus gadsimtus bija uzticīgi kalpojuši Krievijai. Uzzinot par represijām pret radiniekiem "dzimtenē"- Baltijas guberņās, virsnieku morāle ievērojami kritās. Tāpat,- sakarā ar pretvācisko noskaņojumu no vienas puses un markistu darbību no otras saasinājās arī attiecības kareivju un baltvācu izcelsmes virsnieku starpā, pirmajiem uzskatot, ka "vācu virsnieki" viņus speciāli sūta bezjēdzīgos uzbrukumos, lai tādējādi sekmētu Vācijas uzvaru.

Arī Iekškrievijā, kura pati bija izprovocējusi Vācijas kara pieteikumu pret sevi un pirmā iebrukusi Vācijas teritorijās, pēc pirmajām sakāvēm sākās pretvācu grautiņi. No tiem lielākais Maskavā notika 1915. gada maijā–jūnijā. Tajā cieta 735 personas- vācieši, vai arī citi "kuri nerunāja krieviski", un kā parasti visvairāk protams "cieta" veikali (kurus izlaupīja), ārvalstnieku privātās mājas un uzņēmumi.

Tiesības atgriezties Baltijā vācieši ieguva 1918. gadā pēc Brestas miera noslēgšanas, taču jau vienlaikus ar vāciešu atgriešanās sākumu, Latvijā iebruka Krievijas lielinieku Sarkanā armija. Latvijā tika nodibināta Krievijai pakļauta Stučkas "sarkanā" diktatūra, kuras viens no lēmumiem bija vācu izcelsmes muižnieku, mācītāju un uzņēmēju fiziska iznīcināšana, bet pārējo vāciešu ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs un izsūtīšana uz Krieviju. Sarkanā terora rezultātā daudzi vācieši iestājās Latvijas zemes sardzē (landesvērā) un cīnījās pret lieliniekiem. Ievērojama vāciešu daļa, bēgdami no terora, pie pirmās iespējas tomēr uzreiz izceļoja uz Vāciju, ASV vai citām valstīm.

Starpkaru periodā daļa vāciešu atgriezās Latvijā

1934. gadā Latvijas statistikā bija uzrādīti 69855 vācbaltieši, jeb 3,68% no iedzīvotājiem

1939. gada 23. augustā pēc Vācijas nacionālsociālistu- PSRS komunistu līguma ("Ribentropa -Molotova" pakta) parakstīšanas tika panākta vienošanās starp Vāciju un PSRS, ka vāciešiem jāatstāj Latvija.

1939. gada 30. oktobrī tika noslēgts līgums starp Latviju un Vāciju par "Vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju",

1939.-1940. gada ziemā Latviju atstāja aptuveni 47000-50000 baltiešu, jeb vācu izcelsmes Latvijas pilsoņu 

Pēc izceļošanas uz Vāciju 1939.gadā Iršos palika tikai dažas vāciešu ģimenes. Pie vienas no bijušās vācu kolonijas ēkām tagad ir uzstādīts piemiņas akmens

No Iršiem ir cēlušās arī vairākas ievērojamas Krievijas zinātnes un militārpersonas, piemēram akadēmiķis O. Šmits

A. Brūvelis, pēc:

•  Leo Dribins, Latvijas Vēstures institūta Žurnāls, 2015 Nr. 1 (94) 
• С.П. Пийола Фрагменты выступления на конференции "Запад и Прибалтика" Рига, 22.09.1988 г.
• ПСЗРИ. Собр. 1. Т. XVII. С. 686-687.
• Interaktīvā karte