Pēc ilgstošiem kariem Krievijas Impērija okupē un anektē Krimu

Krimas haniste  bija Krimas tatāru apdzīvota valsts no 1441. līdz 1783. gadam tagadējās Ukrainas un Krievijas Federācijas teritorijā.

Oriģinālais valsts nosaukums bija Kirimjurtu, "Krimas jurta" (krimas tatāru valodā: Qırım Yurtu قريم يورتى) un tā bija visilgāk pastāvējusī haniste, starp valstīm, kas izveidojās, sabrūkot Zelta Ordas impērijai.

Hanistē, bez Krimas pussalas, ietilpa arī zemes starp Donavu un Dņepru un liela daļa no mūsdienu Krievijas sastāvā esošā Krasnodaras novada. 

1478. gadā Krimas haniste oficiāli kļuva par Osmaņu impērijas vasaļvalsti, bet pēc Kučuk-Kainardžas līguma noslēgšanas (1774) hanisti anektēja Krievijas impērija (1783).

Pēc Krimas hanistes iekarošanas Krievijas ķeizariene Katrīna II savam titulam pievienoja nevis "Krimas carienes", bet gan "Taurijas Hersonesas carienes" (царица Херсонеса-Таврического) nosaukumu, bet pārveidotu Bizantijas ģerboni iekļāva Krievijas impērijas ģerbonī.

***

Krimas hanu valsts dibinātājs bija Hači Girejs (Krimas tatāru: Hacı Geray, ۱خاجى كراى). Viņš bija cēlies no senas Karas (Qaraei) valdnieku dzimtas, no kā, iespējams cēlies dinastijas nosaukums.

Cīņas laikā ar Zelta Ordas valdniekiem viņš patvērās pie Lietuvas dižkunigaitijas valdnieka Vītauta Dižā Traķos, bet vēlāk bija dižkunigaiša Žigimanta vasalis.

Pēc 1435. gada Krimas tatāri viņu ievēlēja par savu valdnieku. Viņš apmetās Bahčisarajas apvidū un ap 1449. gadu izcīnīja Krimas neatkarību no Zelta Ordas.

Pēc viņa nāves 1466. gadā sākās viņa dēlu cīņas par troni.

1469. gadā varu ieguva Hači Gireja sestais dēls Mengli, kuru 1475. gadā sagūstīja turku karaspēks un piespieda kļūt par Otomaņu impērijas vasali.

1478. gadā ar turku palīdzību viņš atguva varu un valdīja līdz pat 1515. gadam.

Viņa brāļi Nurdevlets un Aiders patvērās Kijevā, Lietuvas dižkunigaitijas teritorijā.

Hans Mengli Girejs noslēdza pret Lietuvu un Zelta Ordu vērstu savienību ar Maskavijas lielkņazu.

1480. gada oktobrī Zelta Ordas karaspēks hana Ahmeda vadībā cauri sabiedrotajai Lietuvai pakļautajām zemēm virzījās uz Maskavu, bet tika apstādināts pie Ugras upes, tā laika Lietuvas-Maskavijas robežas (tagadējā Kalugas apgabalā).  Tur Ordas tatāri vairāk kā mēnesi veltīgi gaidīja Lietuvas dižkunigaitijas karaspēka ierašanos, kas tajā laika atvairīja Krimas hanistes karaspēka iebrukumu. Sakarā ar ziemas iestāšanos hana Ahmeda karaspēks atkapās uz Saraju, kurai 1481. gada janvārī uzbruka Nogaju Ordas karaspēks un hanu nogalināja. Krievijas vēsture ar laiku šo "stāvēšanu uz Ugras upes" sāka uzskatīt par mongoļu-tatāru jūga beigām.

1502. gadā hans Mengli galīgi sagrāva Zelta Ordas karaspēku, ieņēma tās galvaspilsētu Saraju (pie tagadējās Volgogradas) un pasludināja sevi par kaganu (ķeizaru) un visu Zelta Ordas seku valstu valdnieku.

1505. gadā Mengli dēli devās karagājienā uz Lietuvas dižkunigaitiju un izpostīja tagadējās Baltkrievijas teritoriju līdz pat Polockai un Vitebskai.

1506. gadā lietuvieši sakava 20 000 lielo tatāru armiju kaujā pie Kļeckas.

Tomēr 1510. gadā ap 50 000 tatāru karavīru atkal ielauzās dižkunigaitijā un izpostīja tās zemes līdz par Viļņai. Pēdējos dzīves gados hans Mengli sarāva labās attiecības ar Maskavas lielkņazu Vasīliju III un sakās tatāru karagājieni uz Maskavijas dienvidu zemēm.

Mengli dēls Krimas hans Mehmeds Girejs 1521. gada augustā kopā ar savu brāli Kazaņas hanu Sahibu Gireju aplenca Maskavas kremli un piespieda lielkņazu Vasīliju III piekrist atsākt maksāt tadus pašus meslus Krimas haniem, kādi pirms tam bija maksāti Zeltas Ordas valdniekiem.

1523. gadā Krimas hana karaspēks ieņēma Astrahaņu un iecēla par tās hanu Mehmeda vecāko dēlu Bahadiru Gireju.

1571. gada pavasarī hans Devlets Girejs Livonijas kara laikā ar 20 000 karavīru iebruka Krievijā un 24. maijā nodedzināja Maskavu. Cars Joans IV aizbēga uz Rostovu un piekrita atdot tatāriem iekaroto Astrahaņas hanisti, tomēr 1572. gadā krieviem izdevās sakaut iebrukušo tatāru karaspēku kaujā pie Molodiem ap 50 km uz dienvidiem no Maskavas.

Hans Islams III Girejs (1644 − 1654) palīdzēja ukraiņu kazaku atamanam Bagdanam Hmeļņickim karā pret Polijas-Lietuvas karaspēku.

1648. gada aprīlī Hmeļņickis kopā ar Krimas tatāru karaspēku Tugaijbeja vadībā sakāva poļu un lietuviešu spēkus Žovtivodi kaujā un maijā Korsuņas kaujā.

Pēc 1654. gada kazaku Perejaslavas radas lēmuma par pāriešanu Krievijas caristes pakļautībā ģeopolitiskā situācija reģionā izmainījās.

Hana Selima I valdīšanas laikā Krimas haniste cīnījās pret

-Polijas-Lietuvas kopvalsti:

• 1671 − 1678,
• 1684 − 1691,
• 1692 − 1699,
• 1702 − 1704

-krievu-turku karā

• 1686-1700 

pret Krievijas caristi, kura laikā cars Pēteris I veica karagājienus uz Azovas cietoksni (1695-1696).

1683.g. Hans Murads Girejs (1678 − 1683) piedalījās Osmaņu impērijas karagājienā uz Vīni.

1710.g.  Hans Devlets II savas valdīšanas laikā (1699 − 1702, 1709 − 1713) noslēdza militāru savienību ar Zaporožjes kazaku hetmani Filipu Orļiku un apņēmās palīdzēt cīņā pret Krievijas caru Pēteri I. 

1710—1711.g. krievu-turku kara laikā Krimas tatāru jātnieku karaspēks devās karagājienā uz Podoliju un 1711. gada jūlijā kopā ar Osmaņu impērijas armiju piedalījāskaujā pie Prutas pret caru Pēteri I, pēc kuras Krievija atteicās no Azovas cietokšņa un apņēmās vairs neiejaukties Polijas-Lietuvas iekšējās lietās.

1735—1739.g.  Krievu-turku kara laikā Krievijas impērijas karaspēks K. Miniha un P. Lasī vadībā iebruka Krimā un nopostīja Bahčisaraju (1736). 

1768—1774.g.  Krievu-turku kara  laikā Krievija piespieda Osmaņu impēriju atteikties no savienības ar Krimas hanisti, sagrāva hana Selima III karaspēku un nopostīja Bahčisaraju.

1774. gadā pēc Kučuk-Kainardžas miera līguma Osmaņu impērija atzina Krimas neatkarību, kas reāli nozīmēja tas nonākšanu atkarībā no Krievijas impērijas. Krimā sākās sacelšanās, kuras laikā tatāri uzbruka krievu garnizoniem Aluštā, Jaltā un citviet. Krimas tatāri par hanu ievēlēja Devletu IV, tomēr valsts Kubaņas daļā atbalstīja krieviem lojālo hanu Šahinu, kas ar krievu palīdzību ieguva varu Bahčisarajā. Viņš nežēlīgi apspieda savus konkurentus.

1778. gadā krievi no Krimas uz Azovas jūras ziemeļu piekrastes pilsētām deportēja aptuveni 30 000 kristiešu - armēņus uz tagadējo Rostovu pie Donas un grieķus uz Mariupoli.

1782. gadā Krimā sākās jauna sacelšanās, hans Šahins bēga uz Kubaņu, par hanu ievēlēja Bahadiru II.

1783. gadā Krievijas impērijas karaspēks bez kara pieteikšanas okupēja Krimu.

1783. gada 8. aprīlī Krievijas ķeizariene Katrīna II izdeva manifestu, kurā pasludināja, ka Krima, Tamaņa un Kubaņa ir pievienotas Krievijas impērijai.

Hans Šahins atteicās no pretenzijām uz Krimas valdnieka troni un apmetās uz dzīvi Voroņežā, pēc tam Kalugā.

Osmaņu impērija 1791. gadā atzina Krimas aneksiju.