Latviešu inteliģences disidentu Franču grupas arests Rīgā

Franču grupa ir PSRS drošības iestāžu dots apzīmējums latviešu inteliģences disidentu grupai, ko 1950. un 1951. gadā Latvijas PSR Tautas drošības komisariāta darbinieki apsūdzēja buržuāziskajā nacionālismā un dalībā pretpadomju sanāksmēs. Grupas dalībniekiem piesprieda 7-25 gadu ilgu ieslodzījumu un izsūtījumu uz PSRS nometinājuma vietām. Represiju mērķis bija izolēt režīmam nelojālus cilvēkus un iebaidīt Latvijas inteliģenci.

Pēc Latvijas okupācijas un Otrā pasaules kara beigām Rīgā izveidojās latviešu inteliģentu grupa, kas no 1946. gada regulāri pirmdienās pulcējās aktieru Irmas un Arnolda Stubavu dzīvoklī Dzirnavu ielā. Apspriesta tika galvenokārt franču literatūra, katrs dalībnieks varēja ņemt līdzi arī savus domubiedrus. Mākslinieks Kurts Fridrihsons pulcēšanās reizēs ienesa franču salonu garu.

Liktenīga bija Andrē Žida Staļina ideoloģiju atmaskojošā darba "Atgriešanās no Padomju Savienības" (Retour de l' U.R.S.S, 1936) pārspriešana, kurā, piemēram, bija šāds izteikums: Ik rītu "Pravda" viņus pamāca, ko pieklājas zināt, domāt, kam ticēt. Un atkāpties no tā nav labi! Tādējādi ikreiz, kad mēs sarunājamies ar kādu krievu, šķiet, ka mēs sarunātos ar visiem. Pēc kādas denunciācijas 1950. un 1951. gadā grupas dalībniekus apcietināja un apsūdzēja buržuāziskā nacionālismā un dalībā pretpadomju nacionālistiskās sanāksmēs. Notiesāja 13 cilvēkus. PSRS Valsts Drošības ministrijas Īpašā apspriede piesprieda viņiem no 7 līdz 25 gadiem ilgu ieslodzījumu soda nometnēs.

Francijas prezidents Fransuā Miterāns Latvijas valsts vizītes laikā 1992. gadā tikās ar grupas dalībniecēm Ievu Lasi un Mirdzu Ersu un ielūdza viņas uz oficiālo pieņemšanu Elizejas pilī Parīzē sakarā ar Francijas valsts nacionālajiem svētkiem 14. jūlijā.

Notiesātie grupas dalībnieki

1. Maija Silmale (1924–1973), studente
2. Mirdza Ersa, prec. Lībiete (1924-2008), studente
3. Skaidrīte Sirsone (1920–1998), studente
4. Milda Grīnfelde (1909–2000), tulkotāja
5. Ieva Lase (1916–2002), tulkotāja
6. Elza Stērste (1885–1976), dzejniece un tulkotāja
7. Eleonora Sausne (1910–1969), skolotāja
8. Miervaldis Ozoliņš (1922–1999), aktieris
9. Kurts Fridrihsons (1911–1991), mākslinieks
10. Arnolds Stubavs (1910–1958), aktieris
11. Irīna (Irma) Stubava (1908–1999), aktrise
12. Alfrēds Sausne (1900–1994), literāts
13. Gustavs Bērziņš (1910–?), literāts.

Piemiņa

Par šiem notikumiem  režisors Andris Rozenbergs 1994. gadā uzņēma dokumentālo filmu "Sods par sapni".

2005. gadā Francijas Kultūras centrs Rīgā un Latvijas Okupācijas muzejs sagatavoja izstādi «Franču grupa un mākslinieks Kurts Fridrihsons». Latvijas Okupācijas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā ir ietvertas liecības par represijām šo disidentu grupu.

Stāsts par čekas tā dēvēto “franču grupu” laiku pa laikam ir jāizstāsta vēlreiz. Kultūras Rondo trīs dažādi stāsti: rakstniece un dramaturģe Lelde Stumbre stāsta par savu krustmāti Maiju Silmali un tikko iznākušo grāmatu „Maija, Cher Ami!”; Gundega Repše mākslinieka Kurta Fridrihsona dzīvi tvērusi grāmatā „Mala. Tā rakstīja Fridrihsons”; bet tulkotāja Inta Geile par latviešu inteliģentiem, ko pagājušā gadsimta 50. gados izsekoja, apsūdzēja un ieslodzīja soda nometnēs, padomju drošības orgāni kopā ar režisoru Andri Rozenbergu 1994. gadā dokumentējusi filmā „Sods par sapni.” 

“Ir liela atvieglojuma sajūta, laba padarīta darba sajūta. Likās, ka esmu vainīga viņas priekšā un tas ir mans pienākums. Pat nezinu, kāpēc. Bija sajūta, ka tas ir jāizdara,” par grāmatu „Maija, Cher Ami!” sarunā Kultūras Rondo bilst Lelde Stumbre. "Maija likās nepelnīti aizmirsta, jo viņa iedeva mums franču mūsdienu literatūru 20. gadsimta 60. gados, kad pati latviešu literatūra diez kas nebija. Maija mums parādīja, ka var citādi domāt un rakstīt un franči to ir izdarījuši. Uzskatu, ka viņas tulkotā dzeja palīdzēja izveidot mūsu superīgos dzejniekus, jauno paaudzi, kas ieraudzīja, ka ir cits veids un formas, ir brīvais pants un cilvēki to dara. Maija izdarīja kolosālu lietu mūsu literatūras nozarē."

“Grāmatā jau sākumā rakstu, ka daudzas lietas man ir no Maijas, esmu ietekmējusies no viņas dzīves stila, izteikumiem, dīvainām fobijām, man arī riebjas iet iestādēs. Esmu laimīga, ka ir internets. Padomju laikā iestādes bija kaut kas šausmīgs, tur sēdējā drūmi, neapmierināti cilvēki. Gājiens pēc mazākās izziņas uz namu pārvaldi bija nožēlojams pārdzīvojums, Maija no tā attiecās kategoriski. Viņa negāja pat Rakstnieku savienībā,” atmiņās dalās Lelde Stumbre.

"Daudz runājām par literatūru, par frančiem, šansoniem, biju vecumā, kad var sākt klausīties mūziku, biju ārkārtīgi aizrāvusies ar šansonu kultūru, un viņa man smalki visu izskaidroja. Tiku stipri ietekmēta. Mana mīlestība pret franču kultūru ir tikai viņas nopelns."

Paradoksāli, bet čekistu pūliņi no literātiem, aktieriem, studentiem un māksliniekiem sakombinēt noziedzīgu grupu, lai tos varētu pēc iespējas bargāk apsūdzēt pretvalstiskos noziegumos, ir izveidojuši latviešu kultūras vēsturē jau nezūdošu zīmolu - „franču grupa".

1951. gadā 4. janvārī Rīgā sākās latviešu inteliģences aresti, citu pēc cita čeka arestēja 13 cilvēkus: studentes Maiju Silmali, Mirdzu Lībietis-Ersu, Skaidrīti Sirsoni, rakstnieci Mildu Grīnfeldi, Ievu Lasi, dzejnieci dramaturģi un tulkotāju Elzu Stērsti, skolotāju Eleonoru Sausni, aktieri Miervaldi Ozoliņu, mākslinieku Kurtu Fridrihsonu, aktierus Arnoldu Stubavu un Irmu Stubavu, Alfrēdu Sausni un rakstnieku Gustavu Bērziņu.

“Tie bija cilvēki, kuri bija palikuši pēckara Rīgā. 40. gadu beigās bija tikšanā pie aktieriem Stubaviem, pēc kara Rīgā, kad kultūras dzīve bija apsīkusi un daudzi bija devušies emigrācijā, kultūras cilvēki juta vēlēšanos pakavēties atmiņās par to, ko bija runājuši pirms kara, kas viņiem bija tuvs. Viņus gandrīz visus vienoja Francija un tās kultūra,” stāsta Inta Geile. “Tur bija svarīga loma Kurtam Fridrihsonam, kurš bija bijis Francijā un mācījies pie Derēna [Andrē Derēns], Elzai Stērstei, kura bija mācījusies Sorbonā.

Viņi nekad nerunāja par politiku, tikai par kultūru. Galvenais, ko viņiem inkriminēja, ka viņi bija lasījuši Andrē Žida “Atgriešanās no PSRS”. Viņš bija pārliecināts komunistisku uzskatu paudējs, bet pēc viesošanās 30. gados PSRS, uzrakstīja visu, ko bija redzējis.”

Tikšanās jau 1946. gadā notika aktieru Irmas un Arnolda Stubavu dzīvoklī pirmdienās. Vietas izvēle ļoti praktiska, laikā kad daudzi dzīvoja šaurībā, viņiem bija plašs dzīvoklis un jau bija krāsns apkure. "Pie Stubaviem nāca daudzi, stučīt varēja uz nebēdu," bilst Inta Geile. Gundega Repše atklāj, ka attieksme bijusi demokrātiska, varēja līdzi ņemt jebkuru, jo sarunas bija par kultūru.

“Francija cilvēku apziņā vienmēr nedaudz bijusi kā pretošanās simbols. Šie cilvēki ir tik dažādi savā temperamentā un liktenī, izņemot sodu un izsūtījumu. Faktiski nodarām pāri vēsturiskai patiesībai, turpinot viņus saukt par “Franču grupu”, vērtē Gundega Repše. “Viņi ir vēsturiskā liecība tam, ka ne vienmēr inteliģence ir bijis tas purvs, kas “skūpstījies” ar pastāvošo iekārtu un pieslējies stiprākajam un uzvarētājiem. Svarīgi, ka ik pa laikam atgādinām, ka tie ir patiesie varoņi.”

Raidījuma Kultūras Rondo viešņas arī norāda uz sarežģīto darbu arhīvos, lai piekļūtu patiesībai, ir jāmāk apieties ar informāciju. Nespeciālistam arhīvu dokumenti jālasa “caur dubultām brillēm”, jo nopratināšanas protokolos nevar atpazīt savus radiniekus. Tie ir sveši teksti, ko šie cilvēki ir parakstījuši, nākamajām paaudzēm tas nebūs skaidrs, viņi ticēs, ka šie safabricētie teksti ir tas, ko cilvēki teikuši.