Skolēnu nacionālās pretošanās grupa Aizupes meža tehnikumā

Skola divos mācību un prakses gados sagatavoja arodprasmes spējīgus zemākā mežsaimniecības ierēdņu līmeņa darbiniekus, galvenokārt mežsargus.

Dibināta 1927. gadā un iekārtota 1823. gadā uzceltajā, vēlāk pārbūvētajā Aizupes muižas pilī.

 Šai mācību iestādē tradicionāli valdīja latvisks, nacionāls gars. Aizupes skolas priekšnieks virsmežzinis Jānis Aizupe (Danenbergs) bija arī vietējās aizsargu nodaļas vada komandieris. Aizsargu organizācijā sastāvēja gandrīz visi skolas skolotāji un liela daļa audzēkņu, kuru vidū ne vienam vien gadu skaits sniedzās pāri divdesmitiem. Militāro mācību skolā ilgāku laiku bija mācījis atvaļinātais Latvijas armijas kapteinis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un Tukuma aizsargu pulka rotas komandieris Ernests Veinbergs (dz. 1897. g.), kurš dzīvoja viņam piederošajās Imulu mājās netālu no skolas.

Jauntapušajai komunistu varai Aizupes skola bija smags objekts. Funkcionāri zināja, ka iesniegumus par uzņemšanu skolā no 1934. gada pieņēma tikai no personām, kas varēja dokumentiem pievienot apriņķa (policijas) priekšnieka izdotu apliecību par politisko uzticamību. Saprotams, ka Latvijas okupācija un uzspiestā komunistu vara šai skolā tika uzņemta vienprātīgi noraidoši, ar neslēptu naidu.

23. oktobrī saskaņā ar jaunajiem noteikumiem bija organizētas 1. un 2. klases (kas tagad saucās par kursiem) vecāko vēlēšanas. Pēc šo pašpārvaldes amatpersonu ievēlēšanas visi vienojās tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”. Bet tas vairāk nekā jebkuri formālie lēmumi pauda, kādā virzienā strādās ievēlētie klašu vecākie.

Īpaša autoritāte visiem skolas audzēkņiem bija 2. klases vecākais Kārlis Kints (dz. 1914. g.), aizsargs no 1934. gada, Aizputes aizsargu pulka sportistu vadītājs no 1938. gada. Dienējot obligātajā dienestā Latvijas armijā, beidzis instruktoru rotu, kaprālis.

17. novembrī vakariņu laikā skolas ēdamistabā K. Kints visiem paziņoja: rīt neatkarīgās Latvijas dibināšanas diena; ģērbieties visi formās! Mežsaimniecības skolu formastērpus padomju vara bija atcēlusi, tādēļ pirmajam kursam to nebija, bet 2. kursa audzēkņi visi kā viens 18. novembra rītā uzģērba savus brīvās Latvijas mundierus. Visai skolas saimei tie bija kā dārgs valsts neatkarības atgādinājums. Kā jau svētkos, tērpi bija rūpīgi izgludināti, piešūtas baltas apkaklītes.

Svētku norise bija pārdomāta tā, lai viss, kas 18. novembrī risināsies skolā, būtu nacionālās vienotības, Latvijas valsts patstāvības gara un tradīciju cieņas apliecinājums. Tas vienlaikus bija protests okupācijai, varmācīgai sovjetizācijai un aicinājums uz cīņu par savas tēvzemes brīvības atgūšanu. Svinības notika atklāti, ar demonstratīvi paustu taisnības apziņu un iedvesmojoši nākotnei.

Skolas kopmītnē dzīvojošie audzēkņi tai rītā piecēlās jau pirms ierastā signāla. Ātri saposušies un nostājušies pie sakārtotajām gultām, visi iesāka dienu ar kopīgi nodziedāto “Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai”. Pēc pacilātā noskaņā ieturētām brokastīm abu kursu audzēkņi sapulcējās “sarkanajā stūrītī”, kurš nesen bija izveidots pēc jaunās varas rīkojuma. Tagad labi organizētā kopus darbā to dažās minūtēs pārvērta par “Kārļa Ulmaņa istabu”. Alfrēds Silaraups ar avīžlapām aizklāja Marksa, Ļeņina un Staļina ģīmetnes. Telpas reprezentācijas galā novietoto sarkano karogu Elmārs Aumalis pārvērta sarkanbaltsarkanajā, abās tā pusēs gareniski vidū piestiprinot attiecīga izmēra baltas sloksnes. Pie sienas goda vietā Pēteris Strautmanis piestiprināja rūpīgi ierāmētus K. Ulmaņa un ģenerāļa J. Baloža portretus. No galda tika novāktas komunistu propagandas brošūras, un to vietā Heinrihs Graudiņš izlika aizsargu un mazpulku literatūru. 

Lielajā brīvstundā 2. kursa audzēknis Vilhelms Linde (dz. 1913. g.) uzzīmēja uz klases tāfeles Latvijas mazo ģerboni (sauli un trīs zvaigznes), E. Aumalis šo simbolu papildināja ar vinjeti. Pēc tam visi, diriģējot Tālivaldim Biezbārdim, vienojās tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!”. Kopā ar vecāko kursu to savā klases telpā dziedāja arī 1. kursa audzēkņi. Mācību stundas vairāk šai dienā nenotika. Audzēkņi teica īsas svētku runas, dziedāja patriotiskas dziesmas.

Nobeigumā P. Strautmanis uz 2. kursa mācību telpas tāfeles uzzīmēja simbolisku ainu: K. Ulmanis gāž ar dūri pa galvu J. Staļinam. Ar to svētki bija galā. Nosvinēti godam — organizēti, jūsmīgi, vienprātīgi. Taču forma un veids, kādā tie risinājās, liecināja par īstenības apzināšanās trūkumu jautājumā par okupantu reālo varu. Par to nācās dārgi samaksāt.

Jau 18. novembra vakarā skolas apkalpotājs Eižens Kančevskis par notikušo paziņoja Valsts drošības tautas komisariāta Tukuma nodaļai.

19. novembra vakarā Aizupē ieradās šīs iestādes operatīvais pilnvarotais N. Rautenbergs un kopā ar komunistu partijas Tukuma apriņķa komitejas daļas vadītāju I. Kacu sāka audzēkņu izklaušināšanu par Latvijas neatkarības dienas svinēšanu skolā, iztēlojot to kā lielāko valsts noziegumu.

24. decembrī notika aresti. Šai Ziemsvētku vakarā datēti arī pirmie nopratināšanas protokoli.

Arestētie audzēkņi K. Kints, E. Aumalis, P. Strautmanis, kā arī par “organizēta kontrrevolucionārisma” pieļaušanu un piekopšanu apcietinātais skolas priekšnieks J. Aizupe, skolotājs K. Vilciņš un 1941. gada 30. aprīlī arestētais bijušais skolotājs E. Veinbergs, karam sākoties, aizvesti uz Krieviju (Astrahaņu). Apcietinājumā viņi izturējušies droši un ar atklātu nicinājumu pret saviem mocītājiem.

Lūk, ko vien spējis ierakstīt Tukuma čekists Kārlis Stūris apcietinātā K. Kinta garās pratināšanas īsajā protokolā 1940. gada 24. decembrī:

“Pie nopratināšanas Kints Kārlis skatās man, izmeklēšanas ierēdnim, virsū un smejas. Visu noliedz. Atsakās protokolu parakstīt.”

1941. gada 2. augustā izmeklēšanas gaitā Kuibiševas apgabala Kražas cietumā tika nobendēts Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris E. Veinbergs.

1942. gada 8. aprīlī PSRS Iekšlietu tautas komisariāta sevišķā apspriede visiem pārējiem šai lietā apcietinātajiem piesprieda 10 gadus ieslodzījumā. Paziņojums par spriedumu skolas priekšniekam J. Aizupem ieslodzījuma vietā pienāca jau pēc viņa nāves — J. Aizups strādāja verga darbu un nomira Omskas apgabala Petropavlovskas 22. cietumā 1942. gada 14. jūlijā. Līdz mūsu dienām izdzīvojis vienīgi P. Strautmanis, kurš vecumdienas vada Tukuma rajona Sēmes pagasta Ziediņos.

Dr. habil. hist. prof. TĀLIVALDIS VILCIŅŠ:
“Skolu jaunatne nacionālajā cīņā. 1940 — 1941”