NKVD pavēle № 00447: Padomju Savienībā "troikas" iegūst tiesības pasludināt un izpildīt nāves sodus "tautas ienaidniekiem"

Uz NKVD pavēles Nr 00447 pamata Padomju  Savienībā NKVD "troikas" (līdz pat administratīvā rajona līmenim)  iegūst tiesības pasludināt un izpildīt nāves sodus "tautas ienaidniekiem".

Pretēji apgalvojumam, ka represijas pret PSRS pilsoņiem ir NKVD iniciatīva un realizācija, patiesībā tā bija tikai un vienīgi Komunistiskās partijas prasība (1937.g. 3. jūlija Staļina vēstule), turklāt visu "troiku" sastāvā ietilpa partijas pirmorganizācijas sekretārs, tātad arī represiju tieša realizācija partijas tiešā vadībā, ne tikai "iniciatīva",

Troikas sastāvā ietilpa:

• rajona (apgabala) komunistiskās partijas pirmais sekretārs,
• rajona (apgabala) NKVD nodaļas priekšnieks,
• prokurors.

Uz pavēles pamata tika apstiprināts 64 "troiku" personālsastāvs (192 cilvēki), tādējādi ir iespējams identificēt katra represētā slepkavu vārdus. Lai gan 1938. gadā "troiku" sastāvs "nepietiekamas centības un partijas norāžu neizpildes" dēļ tika mainīts ("nežēlastībā" vēlāk krita pat sākotnējais pavēles 00447 izdevējs- NKVD vadītājs Ježovs), represiju tiešo pavēļu devēju skaits nepārsniedz 350 cilvēkus.

Hrestomātiski anekdotisks ir tā laika Maskavas apgabala partijas 1. sekretāra - Ņikitas Hruščova gadījums,- tieši kā partijas pārstāvis viņš visdedzīgāk pārsniedza represēšanai paredzētās "kvotas", taču 1956. gadā uzstājās jau kā "represiju atmaskotājs", kolektīvo noziedzīgās komunistiskās partijas vainu uzveļot atsevišķām personām- Staļinam, Berijam (1937. gadā NKVD vadītājs bija Ježovs, nevis Berija). Hruščovs saprata, ka nežēlīgā nāves pļaujmašīna skārs arvien jaunus un jaunus pūļus, tādējādi agri vai vēlu nonākot arī līdz viņam. Tieši šis iemesls bija par pamatu tam, ka nadzīgais funkcionārs sāka meklēt sev domubiedrus, lai šo nāves mašinēriju apturētu.

Šādā veidā tika iznīcināti miljoniem PSRS pilsoņu (pat postpadomju ilūzijās šobrīd valdošā Krievija atzīst vismaz 1,5 miljonus represēto "kulaku"; taču bez kulaku akcijas papildus tika veiktas nekrievu tautu genocīda u.c. akcijas

80 gadus pēc šiem notikumiem daudzās postpadomju zemēs, kā piemēram Latvijā, joprojām apzināti tiek jaukti jēdzieni un par komunistu noziegumiem parasti vaino tikai tiešos izpildītājus - čekistus. Savukārt, Latvijas Komunistiskās partijas biedri un pat bijušie partijas sekretāri, turpina ieņemt vadošus amatus valsts un pašvaldību struktūrās, bet īpaši nekaunīgākie - pat turpina "audzināt jauno paaudzi" skolās un universitātēs. Latvija ir arī vienīga bijusī postpadomju republika, kurā nav notikusi represīvo organizāciju personu tiesāšana, bet PSRS drošības struktūru aģentu vārdi joprojām tiek turēti noslēpumā. Tas viss liecina par PSRS 80-tajos gados Komunistiskās partijas uzsāktās "NEP-II" (jeb "perestroikas") īpašiem plāniem attiecībā pret Latviju, jo tā stratēģiski lieliski noder kā "ķīlis" starp Krievijas okupēto Kēningsbergas apgabalu un Ļeņingradas apgabalu militāru konfliktu gadījumā. Visi fakti liecina, ka Latvijā "neatkarības atjaunošana de jure" lielā mērā ir fikcija, jo de facto valsts struktūras nemainīgi kontrolē bijušie PSRS kolaboranti. Latvija ir vienīgā no Baltijas un Ziemeļeiropas valstīm, kura nav atjaunojusi obligāto militāro apmācību pat pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, tādējādi vairumu iedzīvotāju potenciāli padarot par pasīvu "lielgabalgaļu". Latvija turpina realizēt nekontrolētu Krievijas pilsoņu iepludināšanu savā teritorijā ar dažādu valsts subsīdiju palīdzību (TUA pret škietamām "investīcijām" utml.) laikā, kad pat Austrijas un Šveices kūrorti nosaka limitus "krievu daudzumam" kūrortos.

Pēc "atgūšanās no imperiālistu radītās krīzes" 20. gadsimta 80. tajos, Krievijas impērija atgriezusies pie "vājuma brīdī" neatkarību pasludinājušo zemju "savākšanas", izraisot konfliktus gan Gruzijā, Moldovā, Ukrainā. Kremlī atgriezušies NKVD (VDK) vadītāji un to realizetā ārpolitika atgriezusies cariskās Krievijas- boļševiku Krievijas (PSRS) gultnē, apdraudot gan tuvākos kaimiņus, gan cenšoties izmantot naivo Rietumu sniegtās tehnoloģijas - visā pasaulē. Pašā Krievijā iedzīvotājiem nereti dzīvojot nabadzībā, milzu līdzekļi tiek tērēti militarizācijai un militāriem konfliktiem ārzemēs. Lai gan 30 gadus ilgusī "perestroika" Krievijai ļāva panākt Rietumus tehnoloģiju ziņā un iegūt kontroli daudzos stratēģiski svarīgos Eiropas infrastruktūras uzņēmumos, pati Krievija joprojām ir mazattīstīta valsts, kuras varenība balstās milzīgā teritorijā, neizmērojamos dabas resursos un kodolarsenālā,kurš tai ir lielākais pasaulē,