Par spiegošanu arestēts Vācijas bijušais Federālā izlūkdienesta (BND) prezidents Augusts Hannings

Augusts Hannings (dzimis 1946. gada 16. februārī Nordvaldē) ir vācu jurists un bijušais izlūkdienesta vadītājs.

Viņš strādāja Federālajā kancelejā, vēlāk bija Vācijas pastāvīgās pārstāvniecības nodaļas vadītājs Austrumvācijā.
No 1998. gada decembra līdz 2005. gada novembrim viņš bija Federālā izlūkdienesta (BND) prezidents Gerharda Šrēdera valdības laikā.
No 2005. līdz 2009. gadam — valsts sekretārs Federālajā iekšlietu ministrijā.
Pēc tam darbojās kā privāts konsultants un advokāts.

Latvijā viņš bija “Norvik Banka” (vēlāk “PNB Banka”) uzraudzības padomes loceklis.
Banku 2019. gadā ECB atzina par “banku, kas, visticamāk, bankrotēs”, un tā tika slēgta. Maksātnespējas administrators vēlāk cēla prasību pret bijušajiem valdes un padomes locekļiem, tostarp Hanningu, par zaudējumu piedziņu aptuveni 30 miljonu eiro apmērā.

“PNB bankas” (agrāk “Norvik Banka”) uzraudzības padomē un padomdevēju struktūrā bija Krievijas un Lielbritānijas pilsonis Grigorijs Guseļņikovs — vairākuma akcionārs un padomes priekšsēdētājs līdz 2019. gada vidum.
Padomes priekšsēdētāja vietnieks no 2018. gada sākuma bija bijušais Dānijas premjers un NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens. Padomes loceklis bija arī Augusts Hannings. Dānijas prese rakstīja par piecu cilvēku padomdevēju padomi. Maksātnespējas administrators Vigo Krastiņš vēlāk cēla aptuveni 32 miljonu eiro prasību pret deviņiem bijušajiem valdes un padomes locekļiem, tostarp Guseļņikovu, Rasmusenu un Hanningu; tiesa apķīlāja daļu viņu īpašumu.

Hannings publiski apsūdzēja Latvijas amatpersonas un institūcijas korupcijā bankas likvidācijas procesā (tostarp saistībā ar bijušo KNAB darbinieku, vēlāk - politiķi Juri Jurašu un FKTK), taču šie apgalvojumi vēlāk starptautiskā šķīrējtiesas procesā tika atzīti nepierādītiem. 

Hannings 2021.–2022. gadā kā trauksmes cēlējs bija vērsies pie Latvijas komptentām iestādēm un arī vācu žurnālam “Bild” apgalvojot, ka banka bija vērsusies pēc palīdzības pie bijušā KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītāja,  vēlāk 13. Saeimas deputāts un Juridiskās komisijas priekšsēdētājs) Jura Juraša un viņam samaksājusi 500 000 eiro, lai viņš ietekmētu FKTK un maksātnespējas administratoru par labu Guseļņikovam; līdzīgas apsūdzības par kukuļa saņemšanu tika vērstas arī pret Jāni Bordānu. FKTK šos apgalvojumus noliedza, nosauca par nepatiesiem un reputāciju graujošiem, Jurašs un Bordāns solīja vērsties policijā. Taču lieta tika atrisinātā Starptautiskā šķīrējtiesā, Hanninga apgalvojumus atzina par nepamatotiem. Ar to viss arī beidzās.
Part  bija “Bild” tiešsaistes raksts, nevis atsevišķi numurēts drukātais izdevums.
Rakstu “Mafia-Krimi in Lettland: Ex-BND-Chef und Ex-Nato-Boss Opfer eines irren ‚Bankraubes‘” publicēja Peters Tīde 2021. gada 1. novembrī. Tajā Hannings vēstulē Vācijas vēstniecībai Rīgā apgalvo, ka banka tieslietu ministram un Juridiskās komisijas priekšsēdētājam samaksājusi 500 000 eiro lielu kukuli, lai uzraugošās iestādes, centrālā banka neiejauktos.
Vārdi nav nosaukti. Vēlāk Latvijā šo rakstu pārstāstīja “Neatkarīgā” 2021. gada 17. decembrī, saistot amatus ar Jāni Bordānu un Juri Jurašu.
Saite: https://www.bild.de/politik/ausland/politik-ausland/mafia-krimi-in-lettland-ex-bnd-chef-und-ex-nato-boss-wurden-betogen-78119142.bild.html. 

Pēc “Nord Stream” sprādziena Hannings arī ātri, toreiz publiski nenosaucot nekādus pierādījumus, uzreiz vainoja Poliju un Ukrainu par “Nord Stream” sprādzienu organizēšanām.

Hanninga apgalvojumiem daļēji par Ukrainas puses iesaisti noteikti var piekrist, bet nevis par Poliju. Taču, nav izslēgts, ka augsti stāvošais (kaut bijušais)  vācijas ierēdnis zin ko vairāk, nekā publiski ir pausts. Vācijas Federālā prokuratūra 2026. gada jūlijā tiešām uzrādīja apsūdzību ukrainim Serhijam K. (arestēts Itālijā 2025. gadā, izdots Vācijai). Apsūdzībā teikts, ka viņš kā Ukrainas armijas virsnieks kopā ar citiem militārajiem darbiniekiem, rīkojoties pēc Ukrainas valsts struktūru pavēles, plānojis un vadījis grupu, kas ar jahtu nogādāja sprāgstvielas pie Bornholmas un tās piestiprināja “Nord Stream 1” un “Nord Stream 2” cauruļvadiem.
Tiesas process Hamburgā plānots sākt no 2026. gada 14. oktobra.
Vēl viens ukrainis (Vladimirs Z. / Volodimirs Žuravļovs) arestēts Horvātijā; ekstrādīcija apstiprināta, bet tiek pārsūdzēta. Iepriekš Polija atteicās viņu izdot. Vācu mediji ziņo par vairākiem orderiem pret ukraiņiem, kas saistīti ar jahtu “Andromeda”, un par izņemtajiem DNS un pirkstu nospiedumiem, kā arī sprāgstvielu pēdām. 
Ukrainas prokuratūra 2026. gada jūlijā gan savā paziņojumā mēģināja Ukrainu norobežot no šī starptautiski izskanējušā skandāla, apgalvojot, ka savā izmeklēšanā nav atradusi pierādījumus par Ukrainas valsts vai tās amatpersonu iesaisti. Aizdomās turētie savu vainu noliedz, galīgā tiesas sprieduma vēl nav.
Interesanti, ka vēlāk. par apsūdzībām smagu noziegumu izdarīšanā um korupcijā, Ukrainas ģenerālprokurors aizbēga no valsts - Ruslans Kravčenko bija Ukrainas ģenerālprokurors no 2025. gada jūnija līdz 2026. gada septembrim. 2026. gada 7. septembrī viņš iesniedza atlūgumu tikai pēc tam, kad NABU un SAPO veica kratīšanas prokuratūrā saistībā par aizdomām, ka biroja darbinieki par regulāriem kukuļiiem "jumtojot" sargājuši starptautiski zināmos krāpnieciskos zvanu centrus un legalizējuši (atmazgājuši) naudu milzīgos apmēros. Jau ziņots, ka pieminēto svanu centru vidējais ikmēneša apgrozījums bija ap miljardu eiro, šajās starptautiskajās ķēdēs ieaistīti aptuveni 60 000 personu, kukuļi saņemti desmitos miljonos eiro.

Hanninga apgalvojumi 2024. gadā bija plašāk un pamatīgākii: viņš apgalvoja, ka operācija notikusi ar Polijas prezidenta Andžeja Dudas un Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska ziņu un piekrišanu, un ka Polija apzināti ļāvusi aizdomās turētajam aizbēgt, lai slēptu savu lomu. Arī Polijas puse šos apgalvojumus noraidīja kā nepamatotus. Publiski pieejamajā izmeklēšanas materiālā nav apstiprinātas Polijas valsts iesaistes vai kompensācijas prasījuma pamatojuma. Hanninga agrīnā versija par Ukrainas grupas lomu lielā mērā sakrīt ar Vācijas prokuratūras pašreizējo apsūdzības līniju, bet konkrētie apgalvojumi par Polijas vadību un tūlītēju kompensācijas prasību paliek nepierādīti. Bet, nav pierādīts arī pretējais.

2026.gada 6. oktobrī Vācijas Federālā prokuratūra Hanningu arestēja, pamatojoties uz Federālās tiesas izmeklēšanas tiesneša orderi. Viņam izvirzītas aizdomas par valsts nodevību - spiegošanu, valsts noslēpumu izlūkošanu un izpaušanu, mēģinājumu veikt valsts nodevību un aģentūras darbību.
Prokuratūra apgalvo, ka kopš aptuveni 2010. gada Hannings par samaksu saņēma no bijušā BND darbinieka Manfreda D. aptuveni 2000 dokumentus, daudzus no tiem klasificētus un paredzētus tikai dienesta iekšējai lietošanai. Daļu informācijas viņš esot izmantojis, lai sagatavotu analīzi ārvalstu izlūkdienesta virsniekam, un gadiem ilgi nodevis politisku informāciju citas ārvalstu izlūkdienesta pārstāvim. Konkrētās valstis, kam tika šie materiāli, prokuratūra nav nosaukusi.
Izmeklēšana sākās pēc kratīšanas citā lietā (saistībā ar Kristīnu Bloku). Arestēts tika arī Manfreds D. par līdzdalību.

Kristīna Bloka ir atsevišķa lieta, no kuras sākās procesuālās darbības, tai skaitā, kratīšana, kas noveda pie Hanninga aresta.

Kristīna Bloka (53) ir Hamburgas uzņēmēja, “Block House” steiku namu tīkla un viesnīcas “Grand Elysée” mantiniece. Kopš 2025. gada viņa Hamburgas tiesā tiek tiesāta par apsūdzību, ka pēc ilgstoša aizgādības strīda ar bijušo vīru Stefanu Henselu pasūtījusi Izraēlas drošības firmai “Cyber Cupola” nolaupīt divus jaunākos bērnus (toreiz 10 un 13 gadus) no tēva mājām Dienviddānijā Jaungada naktī  no 2023./2024. gadu. Pēc apsūdzības maskās tērpti vīri pie ostas uzbruka un piekāva tēvu, bet bērnus aizveda uz Vāciju, kur Bloka viņus vēlāk paņēmusi. Viņa apsūdzības noliedz un apgalvo, ka firma rīkojusies pati. Process 2026. gada oktobrī vēl turpinās, sprieduma nav.
Hamburgas prokuratūra atsevišķi izmeklē lietu par to, vai 2022. gadā ir bijis šis neveiksmīgais mēģinājums bērnus atvest, un vai Bloka samaksājusi vairāk nekā 100 000 eiro Augustam Hanningam un pensionētam Hamburgas kriminālpolicijas darbiniekam par šo operāciju. Tiek pārbaudīta arī versija, ka mēģināts diskreditēt tēvu ar nepatiesiem apgalvojumiem par pedofiliju. Hanninga dzīvesvietā un birojos 2025. gada septembrī veiktā kratīšana šajā lietā deva materiālus, pēc kuriem Federālā prokuratūra 2026. gada maijā pārņēma izmeklēšanu un vēlāk viņu arestēja par aizdomām spiegošanā. Pats Hannings šajā Blokas procesā ir tikai liecinieks, nav apsūdzētais un jelkādu iesaisti noliedz.

Atgriežoties pie PNB notikumiem

“PNB bankas” lieta nav atrauta no 2017.–2019. gada Latvijas banku krīzes. Tā krustojas ar Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča lietām un nedienām, nerezidentu banku slēgšanu un Ziemeļkorejas sankciju pārkāpumiem, bet tās nav viena un tā pati lieta.

Saikne ar Latvijas Banku un Rimšēviču ir divās atsevišķās līnijās.

Pirmajā, kuru uzsāka pati banka, “Norvik”/“PNB” un Guseļņikova ģimene 2017. gadā ICSID iesniedza prasību pret Latviju par netaisnīgu uzraudzību un attieksmi.
Valdes priekšsēdētājs Olivers Bramvels AP (Associated Press) apstiprināja, ka prasībā minētā “augsta ranga amatpersona” ir pats Rimšēvičs. Guseļņikovs stāstīja, ka no 2015. gada Rimšēviča pilnvarotais starpnieks Renārs Kokins prasījis “100 000 mēnesī”, draudot ar FKTK spiedienu, un ka Rimšēvičs esot viņam izskaidrojis, ka regulators ir lojāls viņam personīgi.
2017. gada decembrī Guseļņikovs vērsās arī Valsts policijā; 2018. gada sākumā sākts kriminālprocess. Rimšēvičs izspiešanu noliedza. Taču šī epizode nav tā, par kuru viņu vēlāk notiesāja. Zīmīgi, ka jau 2017.gada pavasarī šāds info nāca arī no AB.LV bankas īpašnieku tuvām aprindām par prasību katru mēnesi nest 100 000 skaidrā naudā uz Latvijas valsts banku "jumta nodrošināšanai" savai darbībai. Ikviens, kurš darbojies banku sektorā, zin, ka formālus iemeslus, dēļ kuriem ir iespējams sodīt vai pat apturēt bankas darbību, atrast ir gaužām viegli. Arī šeit tika minēti konkrēti uzvārdi, ieskaitot Jurašu un Bordānu.

Pieminētais Renārs Kokins ir Latvijas uzņēmējs, jau mirušā uzņēmēja un lietu kārtotāja Ulda Kokina dēls. Tā bija visiem  ar un ap politikas aizkulisēm esošām personām zināma vieta Vecrīgā, Aldaru ielā 6. Publiski viņš kļuva zināms 2018. gada februārī kā persona, caur kuru Grigorijs Guseļņikovs apgalvoja ticies ar Ilmāru Rimšēviču. Uzņēmumu reģistros viņš bija saistīts ar autotirgotāju uzņēmēju - Germana Miluša BMW dīleri Rīgā un parakstījis gada pārskatus. Milušs vēlāk figurēja lietā par mēģinājumu ietekmēt Jūrmalas mēra vēlēšanas t.s. "Jūrmalgeita", aizbrauca uz Krieviju un ir izsludināts starptautiskā meklēšanā. Laikraksts “Diena” viņu nosauca par Kokina sievastēvu.
Guseļņikova versija, ko viņš sniedza AP (Associated Press) un LTV 2018. gada februārī: 2015. gada beigās bijušais “Krājbankas” vadītājs, kas strādājis pie Vladimira Antonova, viņu aizvedis pie Kokina kā pie cilvēka, kurš “var visu atrisināt”. Tikšanās bijusi savrupmājā Rīgas pievārtē. Pēc Guseļņikova teiktā, ienācis Rimšēvičs, teicis, ka FKTK ir lojāla viņam, un aicinājis “sadarboties” ar Kokinu. Pēc desmit minūtēm Kokins uz papīra uzrakstījis “100 000 mēnesī” un teicis, ka tā “sadarbojas” visas Latvijas bankas. Guseļņikovs apgalvoja, ka nav maksājis. Citā tikšanās reizē Kokins esot piedāvājis caur “Norvik” pārskaitīt 100 miljonus dolāru no Krievijas, paturot miljonu; darījumu organizēšot Milušs.

Rimšēvičs 2018. gada 20. februārī preses konferencē teica, ka Guseļņikova stāsts par Kokina lomu nav patiess. Viņš atzina, ka ar Guseļņikovu ticies vairākas reizes un, iespējams, vienā reizē piedalījies arī Kokins. Attiecības skaidroja ar 25 gadus ilgu draudzību ar Kokina ģimeni: vecāki viņu kādreiz konsultējuši par bērnu skolām.Vēlāk Kokins pats tika minēts kā liecinieks. “Diena” 2022. gada maijā rakstīja, ka viņš sniedzis jaunas liecības par draudiem un Rimšēviča rīcību un sūdzējies, ka agrākajām liecībām Ekonomikas policijā un KNAB nav sekojušas darbības ar viņa klātbūtni. BNN 2023. gadā rakstīja, ka ICSID šķīrējtiesā Londonā Kokins sniedzis rakstveida liecību; mutiski liecinājuši Rimšēvičs un bijušais FKTK vadītājs Pēters Putniņš. Kokins nav notiesāts šajā lietā, un Guseļņikova izspiešanas apgalvojums pret Rimšēviču nav tas pats process, kurā Rimšēvičs saņēma sešu gadu spriedumu par “Trasta komercbankas” epizodi. Saikne ir dokumentēta kā Guseļņikova apsūdzība, Rimšēviča daļēja atzīšana par pazīšanos un vismaz vienu kopīgu tikšanos, un Kokina liecinieka statuss izmeklēšanā un šķīrējtiesā.

Otrā līnija ir KNAB lieta, kas sākās pēc “Trasta komercbankas” akcionāru iesnieguma, nevis no “PNB”. Rimšēviču un būvuzņēmēju Māri Martinsonu aizturēja 2018. gada 17. februārī. Apsūdzība: kukuļi no “Trasta” akcionāriem — apmaksāts brauciens un 500 000 eiro pieprasījums, no kuriem samaksāti 250 000 —, plus legalizēšana.
Pirmā instance 2023. gada decembrī piesprieda sešus gadus cietumā un mantas konfiskāciju; Rīgas apgabaltiesa 2026. gada 1. septembrī spriedumu atstāja negrozītu.

Hronoloģija

Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā lietā 56425/18 ir fiksēts:
15. februārī KNAB sāka procesu,
16. februārī kratīja darba vietu un dzīvesvietu, kamēr Rimšēvičs bija ārpus Latvijas.
17. februārī viņš atgriezās Rīgā, un pats ieradās KNAB ar advokātu un plkst. 18.14 tika aizturēts. Lidosta šajā epizodē ir tikai atgriešanās vieta
18. februārī plkst.10 pēc iestādē pavadītas nakts, viņu ievietoja īslaicīgās aizturēšanas izolatorā,
19. februārī atbrīvoja pret drošības naudu.. Aizturēšanas akts ir KNAB telpās Brīvības ielā.

EST ( Eiropas Savienības Tiesa Luksemburgā) izdarīja nepieredzētu spiedienu uz Latvijas izmeklēšanas iestādēm, pieprasot uzrādīt izmeklēšanas lietas materiālus, jo Latvijas Bankas prezidents ir arī ECB padomes loceklis. 2019.gada gada lietās C-202/18 un C-238/18, kurās Ilmārs Rimšēvičs un Eiropas Centrālā banka apstrīdēja viņa atstādināšanu no Latvijas Bankas prezidenta amata, tiesas priekšsēdētājs sēdē pieprasīja Latvijas pārstāvjiem īsā termiņā iesniegt dokumentus, kas pamato 2018. gada 19. februāra KNAB lēmumu. Latvija tiešām pēc sēdes paklausīgi pēc sēdes iesniedza materiālus, bet tiesa secināja, ka tajos nav pietiekamu pierādījumu apsūdzībām, un atstādināšanu no amata atcēla. jo vaina vēl neesot pierādīta. Pēc atgriešanās amatā viņš “PNB” lēmumos nepiedalījās.

Laika sakritība ar citiem banku skandāliem ir cieša.
2017. gadā FKTK sodīja “Norvik” ar 1,3 miljoniem eiro par Ziemeļkorejas sankciju apiešanu 2013.–2014. gadā;
tajā pašā vilnī sodīja arī “Rietumu banku”.
2018. gada februārī ASV FinCEN faktiski slēdza “ABLV” ar apsūdzībām par Ziemeļkorejas ieroču programmas finansēšanu — dažas dienas pirms Rimšēviča aizturēšanas. “Trasta komercbanka” bija slēgta 2016. gadā naudas atmazgāšanas dēļ. “PNB” pati tika atzīta par “failing or likely to fail” un slēgta 2019. gada 15. augustā, jo aktīvi bija mazāki par saistībām. Kopējais fons ir nerezidentu naudas modelis, kurā Latvijas bankas gadiem apkalpoja NVS klientus.

PNB kontekstā nosauktās personas:

• Grigorijs Guseļņikovs un ģimene (Aleksandrs, Pjotrs, Jūlija, Aglaja) — ICSID prasītāji.
• Olivers Bramvels — valdes priekšsēdētājs, AP nosauca Rimšēviču; vēlāk, pēc Hanninga teiktā, Maskavā.
• Anna Verbicka, Natālija Ignatjeva, Dmitrijs Kalmikovs, Aleksejs Kutjavins — valdes locekļi, atbildētāji administratora prasībā.
• Anderss Fogs Rasmusens, Augusts Hannings, Pēteris Maikls Odincovs, Igors Smoļins — padome.
• Vigo Krastiņš — maksātnespējas administrators, prasītājs pret bijušo vadību; Hannings viņu apsūdzēja piesegšanā.
• Renārs Kokins — Guseļņikova nosauktais starpnieks.
• Rodžers Tamrazs — solītais jaunais investors, kurš kapitālu neiemaksāja.
• Ilmārs Rimšēvičs — apsūdzēts izspiešanā no bankas puses; notiesāts citā, “Trasta” lietā.
• Juris Jurašs un Jānis Bordāns — Hanninga un “Bild” 2021. gada apgalvojums par 500 000 eiro; FKTK un paši to noraidīja, pierādījumu nav.
• Krišjānis Kariņš — “Bild” versijā par visu esot informēts; nav apstiprināts.

Valsts tiesāšanās ar Guseļņikovu ICSID līdz 2025. gadam bija izmaksājusi aptuveni 7 miljonus eiro. Administrators pret bijušo vadību prasa ap 32 miljoniem, plus atsevišķas prasības. Starptautiskā šķīrējtiesa Hanninga korupcijas apgalvojumus par Latvijas amatpersonām atzina par nepamatotiem. Notiesājošs spriedums šajā lokā ir tikai Rimšēvičam un Martinsonam — un tas ir par “Trasta komercbanku”, nevis par “PNB”.