Pēdējais cariskās Krievijas rallijs. Lielkņazienes Viktorijas rallijs Baltijā
...28. jūlija rītā autobraucēji startēja agri, jo viņus sagaidīja garš brauciens uz Krustpili. Visi sapulcējās pie Cesvaines pils, un maršruts veda cauri Ērgļiem, Ķeipenei, Madlienai, Krapei, Lielvārdei, tad gar Daugavas krastiem līdz Krustpilij. Šajā dienā par svinīgo maltīti rallija dalībniekiem gādāja Artūrs fon Vulfs Lielvārdes muižā, kurš kopā ar ģimeni bija noorganizējis arī ekskursiju pa muižas parku. Ceļš gar Daugavas krastu līdz Krustpils pilij bija viens no gleznainākajiem un iespaidīgākajiem posmiem. Pie Pļaviņām rallija dalībnieki ar prāmi pārcēlās pāri Aiviekstes upei. Par rallija gaisotnei atbilstīgu piektās dienas noslēgumu bija parūpējies Krustpils muižas īpašnieks Boriss fon Korfs kopā ar sievu Irēni. Pilī viesus sagaidīja svētku vakariņas, pēc tām visi pārcēlās uz lielo zāli, kur viņi dejoja un priecājās teju līdz rīta gaismai. Lielākā daļa viesu nakšņoja pilī, bet “vecpuišiem” Krustpils dzelzceļa stacijā bija sagatavots guļamvagons.
Kārļa Saulīša piezīmēm, kur aprakstīt rallijs, "Zemnieks 1914. sāktajā Pasaules karā", kas pilnībā publicētas lapā pelecalsitava.lv ...Ka šī biedrība bij dadzis lielkunga acīs, to sapratīs, ja ij nestāstu, un ja tas teicās „noskatīties”, – tad viņa rokas puisis – pilnvarnieks, pēc dzimuma gan igaunis, bet iejūdzies vācu jūgā, jau izteicās „tu sarkanu pidribu pus cit aizslegt” [to sarkano biedrību būs slēgt ciet], tas jaunajai biedrībai lika turēties kā uz slidenas laipiņas. Šie bij iemesli, kādēļ biedrība krievu valdības acīs gribēja būt ļoti lojāla, iztapt tās žandarmiem, sākot ar uradņiku [policijas kārtībnieks], tuvāko krievu priesteri un tā līdz apriņķa priekšniekam. Šādā stāvoklī tā bij 1914. g. augustā, kad jav laikam bij ziņots, ka jāaptur kustība uz lielceļa, notikšot lieliska automobiļu braukšana, kuru sarīkojot Krievijas lielkņazs Kirils Vladimirovičs [Romanovs; 1876. gada 30 septebbris, Carskoje selo – 1938. gada 12. oktobris, Parīze]. Tas bij kaut kas neredzēts, ziņkārīgi skatītāji būs – un biedrība nolēma to izmantot. Tā bij varena nagla [iespēja], izlūgt no apriņķa priekšnieka atļauju biedrības mājai gar lielceļa sienu uzvīt ar skujām lielu „K. B.” [lielkņaza iniciāļi krievu valodā] un, visiem garām skrienot, spēlēt maršu. Paskatījās pats apriņķa priekšnieks, to godināšanu atrazdams par teicamu, un, ka caur šo grūtāk „pus cit aizslegt” [biedrību ciet aizslēgt], tādēļ biedrība papūlējās. Ārpus biedrības mājas tā darbošanās notika taisni pretēji tās iekšējai dzīvei. Jā, kas tad viņš īsti ir ar saviem draugiem, kad jāaptur visa kustība uz ceļa, lai kāda vajadzība ar kuram nebūtu, un par ko pagasta cilvēki, tā sauktie „desmitnieki” [pagasta iedzīvotāju desmita pārstāvji], lai stāv gar ceļmalu par sargiem gabaliņu cits no cita, tā runāja iekšienē [biedrībā]? Un tie kungi brauca, daudzos automobiļos brauca. Kurš īsti tas kņazs bija, to laikam skaidri nevarēja noteikt – bij gan biedrībai viņa vāģu pazīmes paziņotas, bet to maršu uzgrūda [nospēlēja] vairākiem, vienkārši aiz pārskatīšanās, ko tomēr nenožēloja, uzņemdami to ar vislielāko iekšējo ironiju. Citi auto drāzās garām, kuros sēdētāji vicināja kabatas lakatiņus un padevīgi locīja galvas, citi rādīja savus spēcīgi sažņaugtos kulakus un vēl citi izkārtas sarkanas mēles. Jā, visādi viņi bij – pēdējos vērojām par mūsu muižniekiem. Vienā pašā šādā braucienā atspoguļojās mūsu stāvoklis pret krievu, toreiz arī mūsu valdību. Zemniekos par kaut kādu zeparātismu [seperātisms – pašnoteikšanās tiesības] nebij ij ne domu, viņi bij tīri lojāli pavalstnieki, kas cerēja un cerēja uz „savu” valdību. Tikai valdība nāca pie viņa, un viņš varēja tikt pie tās muižnieka modrīgās [modrās] acs uzraudzībā. Un šī uzraudzība izgāja uz tādas uzraudzības uzturēšanu, uz cik ilgu laiku vien iespējams. Valdībai nebij zināt cita, kā tikai to, ko muižnieks gribēja, un, lūk, tādēļ tas rādīja dūri šās pārdrošības dēļ – uzstāties pašam uz savu roku! Daļa zemnieku vēl vienmēr cerēja, ar vecveco bērnišķīgo paļāvību atsaukdamies gan uz jaunākā laikā radušos valsts parlamentu, valsts domi, bet daļa, un sevišķi tie, kas cītīgi sekoja politikai, nevarēja ar krievu patvaldību jel kad dzīvot bez muižnieku vidutājības, un, ja pēdējie nebija apmierināti, tad tādēļ, ka valdība caur šo pate zemniekus no sevis atstūma. Nedalīta sajūsma būtu visos, ja kņazs brauktu garām latviešu, bet ne vācu muižnieku pavadībā. Grūti iedomāties vaj man šāda braucēju noskatīšanās būtu likusi kavēt saulaino augusta darba dienu, bet šodien vajadzēja tikties ar daudziem darba biedriem, tādēļ laikus jav biju tur. Bijām nolikuši braukt uz nāburgu „guberņu” – dievzemīti [Kurzemi] ekskursijā, un šodien bij vēl pirms jānobeidz ar otru galveno rīkotāju Eglīti negrozāms plāns, kuri tad varētu paziņot citiem interesentiem. Ziņas man bij labas. Pateicoties, ka man meita – Lat. Lauksm. Ekonomiskās biedrības Jelgavas Lauks. skolas audzēkne patlaban bij, kursu beigdama, fermā Lustes muižā, tad ar tās vidutājību tikām gaidīti turp, un tur, Bērzmuižu un centīgos Kroņa Vircavas mazsaimniekus apmeklējot, viņa solījās mūs pavadīt, aizrādot pa ceļam vēl uz mums vēlamām vietām.
