Rīgas ielās parādās apgaismes gāzes laternas

Vēl pirms gāzes laternas nonāca līdz Rīgai, bija jāuzbūvē speciāls uzņēmums – gāzes rūpnīca. Lai arī šādas rūpnīcas jau bija parādījušās Londonā, Berlīnē un Parīzē, Rīgas pilsētas tēvi par celtniecību jau kopš 19. gadsimta 40. gadiem vien runāja, pie projekta īstenošanas tā arī netiekot. Vispirms bankrotēja investori, pēc tam radās problēmas ar vietu, kur bija paredzēts celt jauno rūpnīcu, līdz beidzot viss atrisinājās pats no sevis, kad 1861. gadā tika nojaukti pilsētas vaļņi.

Atbrīvotajā nogabalā – bijušā Jēkaba ravelīna vietā iepretim tagadējam Bastejkalnam – tad arī tika izlemts būvēt jauno rūpnīcu. Projektu izstrādāja Berlīnes gāzes rūpnīcas direktors Kunnels, bet ēkas fasādi – Rīgas pilsētas arhitekts Johans Felsko. Pamatakmens tika iemūrēts 1861. gada 12. jūlijā, un jau 1862. gada 6. augustā rūpnīca vēra savas durvis.

Uz līdzās esošās Vecrīgas dzīvojamo māju fona gāzes rūpnīca izcēlās ar savu neparasto arhitektonisko risinājumu – tā atgādināja viduslaiku pili ar daudziem tornīšiem. Arī mūsdienās ēka nav zaudējusi savu šarmu, kaut arī daudzo gadu desmitu ritumā liela daļa nama ir aizgājusi nebūtībā. Bet par to – nedaudz vēlāk.

Gāzi šeit ieguva, dedzinot ogles, pēc tam to iepildot milzīgos rezervuāros – gāzes tvertnēs, no kurienes tālāk pa caurulēm to pievadīja laternām. Pirmajā posmā pilsētas gāzesvadu sistēma stiepās 28,3 kilometrus. Daudz? Bet arī gāze bija nepieciešama aizvien lielākā apjomā – tuvojās 20. gadsimts, Rīgā spraigi ritēja celtniecība, iedzīvotāju maki kļuva biezāki, un aizvien vairāk rīdzinieku vēlējās dzīvot labi apgaismotās ielās.

Drīz vien radās vajadzība pēc papildu gāzes rezervuāra, kuru izbūvēja Mūkusalas ielā Pārdaugavā, ļaujot laternu vilinošajai gaismai izlīt arī pār šīs apkaimes ielām. Cauruļvadu guldīja pāri nesen uzceltajam Dzelzceļa tiltam, bet jau 1874. gadā sākās otrās gāzes rūpnīcas celtniecība – tam tika ierādīta vieta Maskavas rajonā, kur pārsvarā dzīvoja strādnieku šķiras pārstāvji, tagadējās Matīsa un Bruņinieku ielas stūrī.

1903. gadā gāzes vada kopējais garums sasniedza jau 89,1 kilometru, bet Pirmā pasaules kara priekšvakarā pilsētā bija jau vairāk nekā 5 tūkstoši gāzes laternu. Tomēr pilsētas nomales, kur dzīvoja strādnieki, pārsvarā joprojām izgaismoja petrolejas laternas.Par dzīvojamo namu centralizētu apgaismojumu gan toreiz nevarēja būt ne runas – 80 procentos šo namu centralizēta apgaismojuma nebija vispār. Savukārt pilsētas centrā, alejās un bulvāros dzīve jau sen ritēja gluži kā citā laikmetā: tur elektriskais apgaismojums darīja gaišas gan ielas, gan dzīvokļus.