Sabrūk Krimuldas gājēju tilts

Divdesmit piecu milimetru diametra tilta nesējtroses pārtrūkšanas iemesls izrādījās pārrūsēšana. Pēc traģēdijas LPSR Augstākā tiesa pie kriminālatbildības sauca Gaujas nacionālā parka direktoru un galveno mežzini. Mežzini tiesa attaisnoja, bet direktoram piesprieda brīvības atņemšana uz gadu. Taču, pamatojoties uz dekrētu «Par amnestiju sakarā ar Lielās Oktobra Sociālistiskās revolūcijas 70.gadadienu» viņu no soda izciešanas atbrīvoja.  

Kājnieku koka tilts pār Krimuldas pils nocietinājumu aizsarggrāvi (pa grāvja gultni iet serpentīna ceļš no Gaujas tilta uz Krimuldas sanatoriju) bijis kopš baronu laikiem. 60.gados izrādījās, ka pēc kara atjaunotās konstrukcijas nolietojušās. Inčukalna mežrūpniecības saimniecības vadītāji griezās pēc palīdzības pie melioratoriem, kuriem tolaik bija lielas inženiertehniskās iespējas. Meliorācijas projektēšanas institūta inženieri nolēma koka tilta vietā uzbūvēt trošu tiltu, piemērojot tipveida projektu. Tilta garums bija ap 30 metru, platums - virs metra. To pabeidza 1967.gada 29.jūnijā.  

Krimuldas tilts nokalpoja 17 gadus un vienu mēnesi. Naktī pirms 1984.gada 30.jūlija uznāca stipra lietusgāze. Katastrofas vietā tā no aizsarggrāvja nogāzes izskaloja 1967.gadā nojauktā koka tilta balsta pamatnes gabalu, kas nobruka lejā. Aptuveni divus metrus garš un metru plats betona bluķis gulēja zem trošu tilta. No rīta laiks noskaidrojās, un trīsdesmit sešu ekskursantu grupa no Vidusāzijas, Maskavas u.c. padomijas vietām, pārsvarā sievietes, instruktora Jāņa Začesta vadībā izgāja no tūristu bāzes.  

Maršruts virzījās gar Gaujas labo krastu, caur pilsdrupām uz Velna alu. Uz trošu tilta grupa uznāca disciplinētā ķēdītē ar vadītāju priekšgalā.  

Tālāk J.Začesta atmiņas: «Līdz tilta galam bija palikuši 7-8 metri, kad pēkšņi it kā aiz muguras izdzirdēju troksni un reizē sajutu, ka zem kājām zūd pamats. Esmu strādājis kalnos par slēpošanas instruktoru, man izdevās ātri reaģēt un, atsperoties pret margām, lēkt uz priekšu lazdu krūma galotnē. Pa ceļam satvēru aiz apkakles sievieti, kura krita ar galvu uz leju. Tie, kuri troses trūkšanas mirklī atradās tilta vidū virs noskalotā bluķa, nokrita vissmagāk. Piecēlies no kritiena, skrēju uz Krimuldas sanatoriju. Nepilnās desmit minūtēs bija klāt ātrā medicīniskā palīdzība, sanatorijas ārsti un filologu studentu vienības dalībnieces. Jāpiebilst, ka tilts vienā trosē ar klājumu perpendikulāri zemei palika karājoties gaisā. Pēc avārijas eksperti teica, ka sarūsējuši bija visi četri zemē ieraktie trošu gali. Vēl pēc nedēļas tilts droši vien būtu sagāzies no sava svara.»  

Sešas bojāgājušās un astoņas ievainotās bija sievietes. Vīrieši, kuru grupā bija pieci, nokrita veiksmīgāk.  

Katastrofa bija smags trieciens GNP attīstībā. Sākās pārspīlējumi, pārbaudot tehnisko būvju drošību, tika nojauktas skatu platformas pie Mīlestības liepas, Zaļā dīķa, trošu tilti iemīļotu taku vietās, kas kļuva nelietojamas un aizauga.  

Arī Krimuldas kājnieku tiltu neatjaunoja. Mūsdienās šeit vairs redzamas trīs betona balstu pamatnes. Ceturtā, ko liktenīgajā rītā lietus noskaloja zem tilta, ir novākta.  

ČETRI KATASTROFAS CĒLOŅI  

1) 1969.gada janvārī Siguldā atklāja gaisa tramvaja trasi, kas Gaujas senlejas panorāmas dēļ kļuva populāra. Viens galapunkts atradās pie Krimuldas sanatorijas. Trošu tilta lietotāju skaits pieauga vismaz desmitkārt, turklāt, izkāpuši no vagoniņa, cilvēki gāja pār to lielās grupās. Slodze bija daudz lielāka, nekā to bija paredzējuši projektētāji.

2) Projekts nebija pienācīgi izstrādāts. Proti, tilta galos nesējtroses bija piestiprinātas pie enkuriem, kas bija ierakti aptuveni pusotra metra dziļumā. Pēc katastrofas šā projekta tiltiem atbalsta sistēmu pārtaisīja. Trošu gali vairs neiestiepās rūsu veicinošajā augsnes virskārtā, tās kļuva viegli pārredzamas, notīrāmas, pārkrāsojamas un saeļļojamas. 

3) Kā to atzina Maskavas eksperti, tiltu montējot, nebija izvēlēts pareizais nesējtrošu tips. Zināma loma te bija kvalitatīvu materiālu deficītam. Nav brīnums, ka melioratori, nedabūjuši vajadzīgo trosi, aizstāja to ar citu, nepadomājot par iespējamām sekām.

4) Saimnieka noskaidrošana. Viens tilta gals atradās Siguldas pilsētas, otrs-GNP teritorijā. Tiesa noskaidroja, ka ja GNP darbinieki tiltu bija kosmētiski remontējuši (krāsojuši, nomainījuši klājuma dēlīšus), tad GNP ir saimnieks, kam vajadzēja veikt drošības pārbaudes. Šādu tiltu ekspluatācijas noteikumi paredzēja, ka pēc desmit gadu lietošanas tilta nestspēja rūpīgi jāpārbauda. It kā objekta mazsvarīguma dēļ tilts netika iekļauts Inčukalna MRS un vēlāk arī Gaujas nacionālā parka (GNP) bilancē. Būve palika bezsaimnieka statusā - bez lietošanas kontroles dokumentiem.   

Izmantotie avoti: LPSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas spriedums Rīgā 1988.gada 29.janvārī. Intervijas ar GNP inspektoru Māri Mitrēvicu un tūristu gidu Jāni Začestu. Lauksaimniecības universitātes materiāli par 1961.gadā izstrādāto Latgiprovodhoz tipveida projektu «Nosusināšanas sistēmu novadkanālu tipveida karājošie kājnieku tilti.»
   

***

...Tomēr, strauji uzbangojis, aktivitātes vilnis apsīka. Siguldas mežos saslima gobas, kas masveidā nokalta visās gravas nogāzēs. Nespēja cīnīties ar šo slimību un novākt nokaltušos kckus padara Siguldas mežus nepievilcīgus. 1984. gada jūlijā notika traģiska nelaime. Sabruka gājēju tiltiņš virs Krimuldas pilsdrupu sausā aizsarggrāvja. Siguldieši pārdzīvoja šausmīgas dienas, jo vairāki tūristi zaudēja dzīvību, dažus sakropļoja. Sī nelaime  atstāja arī netiešas sekas uz Siguldas sakoptības līmeni. Bailēs no nelaimes atkārtošanās GNP likvidēja gandrīz vai visus lielākos un mazākos tiltiņus, laipas visā Siguldas zonā (ne tikai Siguldas zonā). Likvidēja iecienītas skatu vietas, kas bija izveidotas uz mākslīgām konstrukcijām. Aizgāja nebūtībā daudzi jauki, romantiski kājāmgājēju maršruti: Vikmestes gravā, Vējupītes gravā, bijušā Fotogrāfu kalna un bijušās Pazemes alas rajonā, gar Zaļo dīķi (arī bijušo), gar Auna pieri un mazo Velnalu. Daudzas gravas, ceļus aizšķērsoja pamatīgi nostrādātas barjeras. Arī Siguldas pilsdrupās. Skumji un drūmi brīži GNP kolektīvam sākās jau pirms traģiskās nelaimes, kad pienāca Ministru Padomes rīko jumi izcirst pašu saudzēto un sargāto mežu. Arī to mežu, kur savā laikā komponists Alfrēds Kalniņš komponēja brīvā dabā bez klavierēm... «Svenītis» pārvērtās izcirtumā. Tas bija jādara cita varenāka resora interesēs — sporta industrijas interesēs — kamaniņu un bobsleja trases vajadzībām. Palika nekopti pilskalni, koku saknes turpina drupināt pilsdrupu mūrus un lībiešu senkapus. 

SIGULDA MUMS MES SIGULDAI, JĀNIS ROZENTĀLS. 1989