Rudolfs Meroni: Arestētā un konfiscētā manta nepieder Aivaram Lembergam

Pamatīgu pārsteigumu kārtējo reizi sagādājis bijušais Šveices advokāts un bijušais arestētās mantas glabātājs tā dēvētajā Lemberga lietā Rudolfs Meroni – viņš šajā kriminālprocesā ir iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā paziņojis, ka bijušais Ventspils mērs Aivars Lembergs nemaz nav arestētās mantas īpašnieks un nav pat šīs mantas patiesais labuma guvējs.

Kasācijas sūdzību R. Meroni iesniedzis kā aizskartās mantas īpašnieku pārstāvis, t.i., deviņu ārvalstīs (Apvienotajā Karalistē, Britu Virdžīnās, Nīderlandē un Nīderlandes Antiļās) reģistrētu kompāniju valdes loceklis.

Šīs ārvalstu kompānijas tieši vai pastarpināti ir vairāku lielu Latvijas uzņēmējsabiedrību - AS “Ventbunkers”, AS Kālija parks”, AS “Ventspils tirdzniecības osta”, AS “Baltijas ekspresis” u.c. - akcionāri vai kapitāla daļu turētāji.

Šajās ārvalstu kompānijās 2007. gada decembrī tika arestētas “patiesā labuma guvēja tiesības” vai arī “turētāja akcijas”, jo tās piederot “Lembergu ģimenei”. Šī arestētā “manta” tika nodota glabāšanā Rudolfam Meroni.

2020. gadā pirmās instances tiesa tiesneses Irinas Jansones vadībā R. Meroni atcēla no “mantas glabātāja” un nodeva šo mantu glabāšanā iekšlietu ministra pakļautībā esošai iestādei - Nodrošinājuma valsts aģentūrai. Jaunajam mantas glabātājam nu nekādi neizdevās šo tiesas lēmumu izpildīt.

Savukārt pirmās instances tiesa un apelācijas instances tiesa konfiscēja arestētās “patiesā labuma guvēja tiesības” vai arī akcijas šajās ārvalstu kompānijās kā Aivaram un Anrijam Lembergiem piederošu mantu. Konfiscētas tika arī “patiesā labuma guvēja tiesības” desmit Latvijas uzņēmumos - AS “Ventbunbkers”, AS “Kālija parks”, SIA “Mineral - Trans-Serviss”, SIA “Noord Natie Ventspils Termināls” u.c. Šīs “tiesības” izrietot no minētajām deviņām ārvalstu kompānijām piederošajām īpašuma tiesībām.

Kasācijas sūdzību iesniedzis R. Meroni pilnvarotais advokāts Jānis Loze, kurš savulaik bija Andra Šķēles interešu pārstāvis, bet abu attiecības izjuka, kad J. Lozem bija jāsēžas uz apsūdzēto sola t.s. digitālajā krimināllietā. Pēdējos gados J. Loze pastāvīgi pārstāv R. Meroni intereses.

Īpašnieki ir citi

R. Meroni iesniegtās kasācija sūdzības būtība, citēju: “Neviena manta, kura ar apelācijas instances tiesas spriedumu tika konfiscēta, nepieder Aivaram Lembergam vai Anrijam Lembergam, bet gan to īpašnieks ir konkrēta juridiskā persona, proti, attiecīgā sabiedrība vai attiecīgās sabiedrības akcionārs - juridiskā persona. Šāda

Sprieduma izpilde vispār nav iespējama Aizskarto mantas īpašniekiem, jo to akcionāri, akciju īpašnieki vai patiesā labuma guvēji ir dažādas juridiskās personas, kuras nav norādītas Spriedumā, tāpēc nav saprotams, kuru konkrēto juridisko personu akcijas vai patiesā labuma guvēju procentuālā daļa ir norādīta Spriedumā, un uz kurām varētu būt attiecināma iespējamā konfiskācija. Nav iespējams konfiscēt abstraktu vai vispārīgi izteiktu procentuālo dalību Aizskarto mantas īpašnieku kapitālā, jo akcijas un patiesā labuma guvēja tiesības pieder konkrētām juridiskām personām, kuras nav norādītas Spriedumā un kuru mantai nav piemērota konfiskācija.”

Savukārt aizskartās mantas īpašnieki netika “aicināti iestāties šajā krimināllietā jebkādā statusā”, tādējādi nevarēja aizstāvēt savas tiesības. Tādējādi rupji pārkāptas Kriminālprocesa likuma normas, Satversme un starptautiskās konvencijas, kas novedis pie nelikumīga sprieduma. Tas ir patstāvīgs pamats “lietas nosūtīšanai jaunai izskatīšanai”, teikts R. Meroni kasācijas sūdzībā.

Rekordlieta

Tā kā par t.s. Lemberga lietu ilgāku laiku nekas publiski nav dzirdēts, lasītājiem ir jāpaskaidro, ka pagājušā gada 27. septembrī pasludinātā apelācijas instances sprieduma pilns teksts bija pieejams 2024. gada 9. aprīlī. Ņemot vērā rekordlielo krimināllietas apjomu (izmeklē kopš 1999. gada; iztiesā nu jau vairāk nekā 16 gadus), nav nekāds pārsteigums, ka apelācijas instances tiesa pilno spriedumu rakstīja vairāk nekā pusgadu. Apelācijas instances spriedums arī ir ļoti apjomīgs - uz 580 lapām (pirmās instances spriedums bija uz 2000 lapām).

Pēc sprieduma pilnā teksta saņemšanas procesa dalībnieki 20 dienu laikā to varēja pārsūdzēt kasācijas kārtībā; tad 10 dienu laikā varēja iesniegt kasācijas sūdzību papildinājumus, bet vēl 10 dienas likums ir atvēlējis iebildumu iesniegšanai par prokurora protestu vai citu dalībnieku kasācijas sūdzībām. Nu šis komplicētais un gana saspringtais (milzīgs apjoms jāapstrādā skatītās dienās!) process ir pabeigts un Augstākās tiesas Senāts var sākt iepazīties ar kasācijas materiāliem.

Tāpat jāatgādina, ka jau apelācijas instancē pieteicās vairāki aizskartās mantas īpašnieki, kuri teica - konfiskācijai pakļautā manta nepieder A. Lembergam, bet gan citām personām. Apelācijas instances tiesa pieaicināja šīs personas procesā, tomēr ignorēja to argumentus un atkal konfiscēja prokuroru arestēto mantu, neiedziļinoties, kam tā patiesībā pieder.

Tomēr starp šīm apelācijas instances tiesā pieaicinātajām personām nebija R. Meroni - viņš līdz šim bija tikai liecinieks (faktiski - galvenais liecinieks). Kasācijas procesā viņš pieteicies jau kā aizskartās mantas īpašnieks.

Ko nu darīt?

Pikantumu šai situācijai piedod tas, ka, tieši balstoties uz R. Meroni liecībām, prokurori Andis Mežsargs, Māris Urbāns un vēlāk arī Juris Juriss sastādīja arestējamās mantas sarakstus, kuros bija noteiktas “patiesā labuma guvēja tiesības” katram no “Lemberga ģimenes” locekļiem līdz pat procenta tūkstošdaļai.

Līdz šim nav īsti skaidrs, vai prokuroriem bez R. Meroni liecībām bija arī kādi dokumenti, uz kuriem balstīt šīs mantas arestus - visticamāk, ka nebija, jo, ja būtu, tad nevajadzētu rasties problēmām ar mantas nodošanu Nodrošinājuma valsts aģentūrai. Bet nedz prokurori, nedz pirmās un apelācijas instances tiesas neko nedarīja, lai noskaidrotu šīs mantas patiesos īpašniekus. Tika arī pilnībā ignorētas Anrija un Līgas Lembergu liecības, ka šīs mantas patiesie labuma guvēji (sic - cits termins nekā “patiesā labuma guvēja tiesības”) ir viņi uz pusēm un Aivaram Lembergam tur nekādas daļas nav.

Vēl nianse - vairāku R. Meroni kontrolēto uzņēmumu valdes ir deklarējušas A. Lembergu kā patiesā labuma guvēju, pret ko A. Lembergs pirms dažiem gadiem asi protestēja. Diezin vai šo uzņēmumu valdes deklarēja patiesā labuma guvējus, tā teikt, “uz savu galvu”.

Tomēr var izteikt arī prognozi - neskatoties uz šīm pikantajām peripetijām, neizdosies atrast būtiskas pretrunas R. Meroni liecībās. Varbūt kāds kaut ko nesaprata, kāds nepareizi iztulkoja, kāds citu valstu likumdošanu nezināja un neadekvāti piemēroja Latvijas likumus utt. - tādi būs R. Meroni argumenti, kad viņam vaicās, kur tad tu agrāk biji.

Tagad jāgaida, ko ar šo jau tā skandalozo “saimniecību” darīs Augstākās tiesas Senāts.

Uldis Dreiblats, speciāli “Neatkarīgajai”