Ungārijas revolūcija un PSRS iebrukums

1956. gada Ungārijas revolūcija un PSRS iebrukums (1956. gada 23. oktobris – 11. novembris)

1956. gada oktobra beigās Ungārijā notika plaša tautas sacelšanās pret stalinistisko režīmu un padomju dominanci. Tā sākās kā studentu demonstrācijas Budapeštā, ātri pārvērtās bruņotā sacelšanās un beidzās ar padomju armijas masveida iebrukumu, kas revolūciju apspieda.

Galvenās personas Ungārijas pusē

• Imre Nagy (Imre Naģs) — reformkomunists, premjerministrs no 24. oktobra. Atjaunoja daudzpartiju sistēmu, izformēja slepenpoliciju ÁVH, 1. novembrī pasludināja Ungārijas neitralitāti un izstāšanos no Varšavas pakta. Pēc iebrukuma patvērās Dienvidslāvijas vēstniecībā, vēlāk tika nolaupīts, tiesāts un 1958. gadā sodīts ar nāvi.
• Pál Maléter (Páls Malēters) — pulkvedis, kurš pievienojās sacelšanās dalībniekiem, vēlāk kļuva par aizsardzības ministru.
  1956.gada 3. novembrī sarunu laikā ar padomju pārstāvjiem tika arestēts un vēlāk sodīts ar nāvi kopā ar Nagy.
• Citi nozīmīgi: Béla Király (Nacionālās gvardes komandieris), Sándor Kopácsi (Budapeštas policijas priekšnieks, kas pārgāja revolūcijas pusē), József Mindszenty (kardināls, atbrīvots no cietuma), strādnieku padomes un studentu grupas (īpaši Corvin pagalma cīnītāji).

Galvenās personas PSRS pusē

• Ņikita Hruščovs — PSRS līderis, kurš pieņēma lēmumu par iebrukumu.
• Ivans Koņevs — maršals, “Viesuļa” operācijas (Operation Whirlwind) komandieris.
• Jurijs Andropovs — PSRS vēstnieks Budapeštā, aktīvi koordinēja notikumus un informēja Maskavu.
• Jānošs Kādārs (János Kádár) — sākumā partijas vadītājs, vēlāk pārgāja padomju pusē un 4. novembrī kļuva par padomju uzstādītās valdības vadītāju (līdz 1988. gadam).
• Citi: Anastass Mikojans un Mihails Suslovs (Politbiroja pārstāvji Budapeštā), Ivans Serovs (KGB vadītājs).

Svarīgākie fakti

• Sākums: 23. oktobrī studenti Budapeštā sāka demonstrācijas ar 16 prasībām (padomju karaspēka izvešana, brīvas vēlēšanas, Imre Nagy atgriešanās valdībā u.c.). Demonstranti gāza Staļina pieminekli. ÁVH slepenpolicija apšaudīja demonstrantus pie radio ēkas — tas izraisīja bruņotu sacelšanos.
• Attīstība: 24. oktobrī Nagy kļuva par premjerministru. Padomju karaspēks sākumā iesaistījās, bet pēc smagām cīņām (īpaši Budapeštā) tika panākta vienošanās par izvešanu. 1. novembrī Nagy pasludināja neitralitāti un vērsās pie ANO.
• Iebrukums: 31. oktobrī padomju vadība pieņēma lēmumu par pilnu iebrukumu. 4. novembrī sākās “Viesuļa” operācija — aptuveni 60 000 padomju karavīru ar vairāk nekā 1000 tankiem ienāca Ungārijā. Bruņotā pretestība Budapeštā tika apspiesta dažu dienu laikā, citur — līdz 11. novembrim.
• Upuri un sekas: Apmēram 2500–3000 ungāru un aptuveni 700 padomju karavīru gāja bojā.
  Ap 13 000 ungāru tika ievainoti.
  Ap 200 000 cilvēku bēga uz Rietumiem (galvenokārt caur Austriju).
  Vēlāk ap 200–230 cilvēku sodīja ar nāvi, tūkstošiem ieslodzīja.
• Starptautiskais konteksts: Rietumi (ASV, ANO) bezzobaini nosodīja iebrukumu, bet militāri neiejaukās (daļēji Suecas krīzes dēļ). Revolūcija kļuva par vienu no spilgtākajiem Aukstā kara simboliem pret padomju kontroli Austrumeiropā.

Revolūcija parādīja, ka padomju sistēma Austrumeiropā tika uzturēta ar militāru spēku, un tās atmiņa palika nozīmīga līdz 1989. gada pārmaiņām.

Ungārijā 23. oktobris ir valsts svētku diena.