Uz autoceļa Lubāna-Dzelzava notika neveiksmīgs atentāts pret Kārli Ulmani

Karš gan bija beidzies, miera līgums ar Krieviju noslēgts, bet mežos tomēr vēl slēpās komunistu partizāni un apdraudēja lauku iedzīvotājus. Kad viņi nespēja kaitēt jaunajai valstij, viņu naids vērsās pret K. Ulmani, kā valsts galvu. Divas reizes šie aizrobežas algotņi sarīkoja atentātu pret K. Ulmani. Pirmo reizi uz Lubānas ceļa pie Liedēs kroga, mēģinot ar spridzekļu palīdzību uzgāzt K. Ulmaņa automobilim priedi. Kad šis I nodoms neizdevās, viņi no slēptuves atklāja šauteņu uguni, tomēr nesekmīgi. Šī notikuma datums — 1920. g. 11. aprīlis.

No A. Bērziņa "Kārlis Ulmanis" 134. lp. un E. Dunsdorfa "Kārļa Ulmaņa dzīve" 192. lp."

Vainīgais Oskars Rihters aka Joass ar saviem sarkanajiem bandītiem. Tas pats, kas Pietniekā lika nogalināt 8 8. Daugavpils kājinieku pulka instruktorus un kareivjus, ko saņēma gūstā Cesvaines dzelzceļa stacijā.

G. Krūmiņš

***

“Tagad lieta tiktāl noskaidrota, ka atentāts izdarīts no komunistu teroristu bandas, kura sastāvējusi no vairāk kā 20 cilvēkiem, kas no lielinieku armijas pārnākuši pār fronti,”

(30. aprīlī Latvijas Sargs).

Kaut arī turpmākajos mēnešos laiku pa laikam parādījās ziņas par arestiem Lubānas “slepkavu uzbrukuma” lietā un principā aina bija skaidra, plašāka informācija par uzbrucējiem netika sniegta. Tas nebija brīnums, jo galvenie organizētāji un darītāji aizbēga atpakaļ uz Padomju Krieviju.

1964. gadā, Latvijas kompartijas avīze Cīņa 18. februāra numurā publicēja sarunu ar vienu no 1919. un 1920. gada sarkanajiem diversantiem, vēlāko cīkstoni un 1926. gada PSRS čempionu klasiskajā cīņā, bet tobrīd jau personālo pensionāru Oto Milleru-Bitenieku. Millers, gluži tāpat kā viņa ideju biedrs un komandieris, agrākais Stučkas režīma milicis Oskars Joass-Rihters, kurš darbojās ar segvārdu Džeks, bija uzaudzis Lubānas un Jaungulbenes apkārtnē, kur daudzus pazina. Latvijas kompartijas slepenās nodaļas sūtīta, Joasa-Rihtera grupa 1920. gada 25. martā pārgāja Latvijas-Krievijas robežu un ieradās Lubānas pusē, lai veiktu teroristiskas darbības. Ziņas par gaidāmo Ulmaņa braucienu tika saņemtas no vietējiem informatoriem.

“Sapratām, ka individuālais terora akts nav pareizais cīņas veids, jo tas tāpat nekā negrozīs, bet mūsu dusmas par biedru nežēlīgo noslepkavošanu tobrīd bija tik niknas, ka nevienam negribējās laist garām šādu izdevību. Mēs bijām četri:

Rihters,

Heinrihs Ošs,

Neibergs un

es.

Lielceļa malā nomīnējam kādu resnu priedi. Paši paslēpjamies un gaidām. Patiešām, pēc laiciņa brauc “vadonis” ar visu apsardzes svītu. Nogrand sprādziens. Priede nogāžas dažu soļu attālumā no mašīnas. Pārsteigtie sargi neziņā šauj uz visām četrām debespusēm. Arī mēs atklājam uguni. Tomēr neveiksmīgi. Esam spiesti atkāpties. Šis notikums Lubānas mežos buržuāziskās Latvijas preses skribentiem noderēja kārtējai sensācijai,” visu pasniedzot savā “mērcē”.

1920. gada 24. aprīlī daļa grupas atgriezās Krievijā, tās komandierim nācās rakstīt paskaidrojumu, jo uzbrukums “buržuāziskās” Latvijas valdības vadītājam nebija akceptēts no augšas; Maskava tajā tobrīd nebija ieinteresēta. Nekādu sodu Joass-Rihters gan nesaņēma, un arī paskaidrojumā, kas daudzus gadus vēlāk nonāca vēsturnieku rokās, viņš neko nenožēloja. Neveiksmi Stučkas milicis izskaidroja ar to, ka Ulmanim bija bruņuauto, tāpēc “šķembeles un naglas nesita cauri”. Bruņuauto bija muļķības, Ulmanis ar tādu tolaik nepārvietojās.

Latvijas specdienestiem 1920. gada pavasarī un vasarā Gulbenes apkaimē izdevās neitralizēt tā saukto sarkano partizānu atbalstītāju tīklu, kas bija sniedzis palīdzību arī Ulmaņa spridzinātājiem. Arestēja 13 cilvēkus, pieciem karatiesa piesprieda nāvi. Tas gan nebija Ulmaņa dēļ, bet tāpēc, ka šie cilvēki aktīvi palīdzēja no Krievijas iesūtītajiem teroristiem veikt diversijas.

29. jūnijā ap šaudē pie Jaungulbenes Stradu mājām nogalināja vienu no atentāta veicējiem Heinrihu Ošu, sauktu par Eini, kurš tikko atkal bija iesūtīts pāri robežai. Joasam-Rihteram izdevās aizbēgt.

Līdzīgi tūkstošiem PSRS dzīvojošo latviešu, viņš 1937. gadā krita no “savējo” rokas tika likvidēts Staļina lielā terora laikā.

(fragmenti no I. Bērziņa publikācijas)