Polijas- Lietuvas "dalīšana". Viļņas sacelšanās pret Krievijas okupāciju

Pēc veiksmīgas Krievijas ofensīvas Zviedrijas sastāvā esošajās Ingrijas, zviedru Igaunijas un Vidzemes zemēs, kā arī Ukrainā, Krievija 18. gs. turpināja iekarot un okupēt arvien plašākas teritorijas.

1772. gada 4. janvārī Pēterburgā Krievija un Prūsija noslēdza slepenu līgumu par "Polijas Republikas sadalīšanu un pacifikāciju".

1772. gada 19. februārī Vīnē tika parakstīta trīspusēja Austrijas-Krievijas-Prūsijas vienošanās par "ietekmes zonām" Polijā-Lietuvā un augusta sākumā visu trīs lielvalstu karaspēki iegāja tās teritorijā,

1772. gada 5. augustā oukupētajvalstis parakstīja līgumu par Polijas sadalīšanu. Polijas-Lietuvas valdnieks Staņislavs Poņatovskis protestēja pret Krievijas un Prūsijas vienošanos, tomēr viņam nebija reālas varas, lai tai pretotos.

Dalīšanu rezultātā beidza pastāvēt Polijas un Lietuvas kopvalsts un Krievijas impērija ieguva plašas - ap 90% no to bijušās teritorijas, tostarp Inflantijas vaivadijas un 20 gadus vēlāk - arī Kurzemes un Zemgales hercogistes zemes.

Lai gan Polijas- Lietuvas kopvalsts bija beigusi pastāvēt un daļa muižniecības bija pārgājusi Krievijas pusē, daļa aristokrātijas turpināja 123 gadus ilgstošu cīņu pret okupantiem, kas vainagojās ar okupēto teritoriju neatkarības atjaunošanu pēc 1. Pasaules kara,- pēc tā, ka aristokrātijas centieniem pievienojās tautu nacionālās atbrīvošanās kustības, kuras pieprasīja un ar Rietumu sabiedroto atbalstu, izcīnīja neatkarību.

***

"Viļņas sacelšanās" bija lietuviešu-poļu brīvības cīņu epizode pret Krievijas okupāciju.

Tā sākās 1794. gada 22.-23. aprīlī pēc veiksmīgas, taču asiņainas sacelšanās Varšavā nedēļu ātrāk (Varšavas sacelšanās sākās 17.04.1794.g.)

Sacelšanās organizatori Viļņā bija Lietuvas Liekņazistes inženierspēku pulkvedis Jēkabs Jasinskis, muižnieks Karols Prozors un ģenerālleitnanta Antonija Hlevinska vadītās patriotiski noskaņotās poļu-lietuviešu armijas daļas, kuras pēc Polijas -Lietuvas okupācijas bija nodotas Krievijas pakļautībā.

Krievijas armijas sastāvā iekļauto lietuviešu daļu skaitiskais sastāvs Viļņā bija niecīgs- 400 vīru. Vienlaikus, Viļņā atradās arī krievu karaspēks (2000 vīru, 19 lielgabali) ģenerālmajora D. Arseņjeva vadībā.

1794. gada naktī no 11. uz 12. aprīli, uzzinot par poļu sacelšanos Varšavā, Arseņjevs pavēlēja arestēt vairākus desmitus lietuviešu un poļu aristokrātu, kuri bija pazīstami okupācijas varai ar saviem neatkarīgajiem uzskatiem.

1794. gada 21. aprīlī Viļņā no Varšavas ieradās prokrieviskais Lietuvas lielhetmanis Šimons Kossakovskis, kurš jau bija pieredzējis asiņaino poļu sacelšanos Varšavā. Viņš ierosināja turpināt arestus, kā arī veikt preventīvu uzbrukumu "šaubīgajām" poļu-lietuviešu daļām, kuras bija dislocētas ārpus Viļņas,

Informācija nonāca līdz lietuviešu daļām, kuras bija dislocētas Viļņā un, lai gan tās bija 5 reizes skaitliski mazākas (400 mazapmācītu vīru), kā Viļņā dislocētais krievu garnizons (2000 vīru), naktī uz 23. aprīli tās uzsāka sacelšanos pulkveža J. Jasinska vadībā.

Dienas laikā, ar plašu pilsētnieku atbalstu, lietuviešiem izdevās iegūt kontroli pār visu Viļņu, gūstā saņemot gan krievu komandantu- ģenerālmajoru Arseņjevu, gan 50 virsniekus un 600 krievu karavīrus. Pārējie krievi nelielās grupās haotiski bēga no Viļņas, izlaužoties ar durkļu un šaujamieroču palīdzību. Paradoksāli, taču krievu izdzīšanas laikā lietuviešiem izdevās iztikt praktiski bez asinsizliešanas, jo tiem izdevās pārsteigt un sagūstīt augstākos virsniekus, bet kareivjus piespiest panikā bēgt. Iespējams, krievu paniku vairoja ziņas par Varšavas sacelšanos nedēļu iepriekš- Varšavā. Tur, krievu neprasmīgās vadības dēļ 8000 vīru lielais krievu garnizons bija sadalījies sīkās grupās un sācis haotisku apšaudi, kā rezultātā tika likvidēti gandrīz 4000 (puse) no krievu okupantiem, bet pārējie piespiesti bēgt.

No Viļņas izbēgušajam Krievu armijas majoram N. Tučkovam izdevās sapulcināt 700 kareivjus un izvest 12 lielgabalus, ar kuriem tas atgriezās pie Viļņas. Atgriežoties, tā vadībā tika aizdedzinātas Viļnas priekšpilsētas, kā arī atklāta lielgabalu uguns pa Viļņas centru. Ar kazaku kavalērijas atkāpšanās māņu kustību, krieviem izdevās izvilināt lietuviešus no pilsētas un pret no pilsētas iznākušajiem sacelšanās dalībniekiem tika atklāta karteču uguns, daudzus nogalinot.

Krievu panākumi vairoja to popularitāti un atbalstu izbēgušo krievu vidū; jau dienas beigās Tučkova krievu spēki, papildinoties ar no Varšavas bēgošajiem, citu garnizonu spēkiem, kā arī poļu kolaborantu daļā, sasniedza 2200 vīrus. Taču arī lietuviešiem ieradās papildspēki un puses aktīvas kaujas darbības tika pārtrauktas.

1794. gada 24. aprīlī Viļņas rātslaukumā tika pasludināts "lietuviešu tautas sacelšanās Akts", kurā Viļņas cīnītāji paziņoja par atbalstu T. Koscjuško poļu tautas sacelšanās kustībai pret Krievijas okupāciju. Tajā pašā dienā tika izveidota Lietuvas Liekņazistes Visaugstākā Pagaidus Rada ar Juzefu Neselovski priekšgalā. Papildus, un atšķirīgi no Varšavas atbrīvotāju centieniem deklarēt tikai atbrīvošanās ideju no krievu okupantiem, bet ne atteikšanos no monarhijas, lietuvieši gāja tālāk un līdzīgi, kā Francijā, (kurā nupat bija beigusies franču revolūcija), pasludināja arī visu kārtu vienlīdzību, atsakoties no šķiru privilēģijām.

Viļnas sacelšanās dalībniekiem pievienojās t.s. krievu armijas "Lietuvas korpuss", kuru pēc 2. "Polijas dalīšanas" okupētajās lietuviešu teritorijās 1793.gadā bija izveidojuši krievu spēki, ar varu rekrutējot iedzīvotājus un liekot tiem zvērēt uzticību Katrīnai II.

1794. gada 7 (18.) maijā, lietuviešu spēki, kuri par vairāk par 50% sastāvēja no vāji apmācītiem zemniekiem, sakāva no Minskas uz Viļņu sūtītos krievu spēkus. Kauja notika pie Poļanas (tagadējās Baltkrievijas  Ošmjanu rajona teritorijā)

Pēc uzvaras, lietuviešu spēki strauji pieauga un sasniedza 40,000 cilvēkus. Sacelšanās dalībnieki no krievu okupācijas atbrīvoja senās lietuviešu-baltkrievu-poļu pilsētas Braslavu, Brestu, Grodno, Kobrinu, Ošmjanus, Volkovijsku, Lidu, Novogrudoku, Pinsku, Slonimu.

Daļa lietuviešu-poļu spēku ģenerāļa M.Oginska (vairāk zināms kā polonēžu komponists) vadībā devās arī atbrīvot okupēto Latvijas (Latgales) teritoriju (Kurzemes-Zemgales hercogiste tobrīd, līdz 1795. gadam, vēl nebija okupēta un ievēroja "neitralitāti).

Viļņā tika nodibināts "Revolucionārais tribunāls". Tas nodarbojās ar nodevēju tiesāšanu. Tika tiesāti "Targovices konfederācijas" atbalstītāji, kuras rezultātā ar pašu zemju nodevēju palīdzību Polijas - Lietuvas republika tika iznīcināta.

1794. gada 25. aprīlī Viļņā tika sodīts arī sagūstītais lielhetmanis Š Kosakovskis, kurš bija nostājies lietuviešu nodevēju un krievu okupantu pusē. Kosakovskis bija centies aizbēgt ar laivu no Viļņas, taču tas viņam neizdevās. Kosakovskis tika pakārts zem uzraksta, "tas kurš karājās, nenoslīks" (apglabāts Jonavā).

1794. gada 4. jūnijā T. Koscjuško atlaida "Revolucionāro tribunālu" un 10. jūnijā- Pagaidu Radu, lai tās vietā nonāktu "mērenāki" spēki. Lai gan "brālības un vienlīdzības" idejas aizrāva daudzus vienkāršos iedzīvotājus, tas tos pretnostatīja pret sacelšanās iniciatoriem- izglītoto muižnieku kārtu.

J. Jasinska vietā par lietuviešu spēku virspavēlnieku tika iecelts ģenerālleitnants M. Vieļgorskis

1794. gada 19. jūlijā Viļņu ielenca 8000 vīru liela krievu armija ģenerālmajora B. Knorringa vadībā.

Viļņā Vieļgorska vadībā atradās tikai 500 karavīri un ap 1500 sacelšanās dalībnieku.

Par spīti 2 dienu ilgstošam uzbrukumam krievi zaudēja ievērojamu daudzumu dzīvos spēkus un pilsētu nespēja ieņemt.

1794. gada augustā M. Vieļgorskis atteicās no Viļņas komendanta posteņa, jo saasinājās kaites kaujās gūto ievainojumu dēļ. Viņa vietā tika iecelts ģenerālleitnants S. Mokronovskis, kurš sevi labi bija pierādījis Varšavas sacelšanās laikā.

1794. gada 9. augustā ģenerāļa Knorringa armijas korpusam pievienojās ģenerālmajora I. Hermana (Herrman) korpuss.

12,000 vīru lielais un ar lauka artilēriju bruņotais krievu karaspēks ar vairāk kā 10 kārtēju spēku pārsvaru sāka otru uzbrukumu Viļņai. Viļņas uzbrukuma laikā piedalījās arī pulkvedis M. Barklajs de Tolli, kurš aktīvu dalību ņēma arī citās pretpoļu operācijās.

1794. gada 12. augustā Viļņas garnizons kapitulēja.

1794. gada 14. augustā Viļņas iedzīvotāji bija spiesti atkārtoti zvērēt  lojalitāti krievu okupantiem.

***

Daļa no cīņām pret krieviem notika arī tagadējās Latvijas teritorijā (Latgali Krievija okupēja 1772. gadā) 

1794.g. 31. jūlijā poļu- lietuviešu spēki ģenerāļa (Latvijā vairāk pazīstama kā polonēžu un maršu komponista) M. Oginska vadībā no krieviem atbrīvoja Ilūksti, bet 12, augustā nonāca pie Daugavpils. Lai gan Daugavpils cietoksnis tobrīd vēl nebija uzbūvēts un neliels, 50 vīru liels garnizons bija patvēries cietokšna pagaidus būvēs- pēc būtības aiz no zemes uzceltiem vaļņiem, Oginska vīriem to ieņemt neizdevās. Poļu-Lietuviešu karavīri atbrīvoja pārējo pilsētu, taču kaujas laikā sākās ugunsgrēks, kurš pilsētu gandrīz pilnībā nopostīja. Nodega arī pilsētas arhīvs ar vērtīgiem materiāliem. 

Par latviešu (latgaļu) dalību šajās kaujās nav īpaši daudz ziņu. Latgale (Inflantija) pēc 1562. gada līguma ar Polijas- Lietuvas republiku (PLR), bija nonākusi tiešā PLR pakļautībā un kā "nomale"ekonomiski bija visai atpalikusi (izņemot dažus centrus, kuros samērā veiksmīgi darbojās jezuītu "apgaismotāji") , savukārt,  krievu iebrucēji, kā jau ierasti visai veiksmīgi izmantoja "hibrīdkara" elementus un pēc Latgales okupācijas centās sevi iztēlot kā "atbrīvotājus" no "poļu jūga", lai gan praksē rīkojās ierasti pretēji "atbrīvotājiem"- turpinājās Latgales izglītības sistēmas graušana (tika slēgti semināri un skolas), dzimtbūšana, kura Igaunijā, Vidzemē un Kurzemē tika atcelta jau 19. gadsimta 2. desmitgadē, Latgalē turpinājās līdz 1861. gadam (kroņa muižās līdz 1866. gadam), tāpat- vairāk kā 40 gadus (1864- 1904.) tika aizliegta rakstība latīņu burtiem, vēlāk- arī bērnu apmācība skolās latviešu valodā (tas, ko poļi bija sākuši Latgalē jau gadsimtu iepriekš)

***

Polijas - Lietuvas republikas iedzīvotāji regulāri sacēlās pret krieviem, jo to ekonomiskā un kultūras atpalicība bija tiešs pretstats staruji attīstošamies Rietumiem.

Nākošā sacelšanās notika 1804. gadā.

1812. gadā Polijas Lietuvas teritoriju, arī Zemgales -Kurzemes hercogisti atbrīvoja franči Napoleona vadībā (1812. gada 1. augustā pat oficiāli tika deklarēta Kurzemes Zemgales hercogistes 1795. gadā zaudētās neatkarības atjaunošana).

Pieauga sociālās pretrunas, jo krieviem lojālie vietējie muižnieki vēlējās "dzīvot kā Eiropā", kuru tie pazina, taču neieviešot modernas saimniekošanas metodes, vienīgais ienākumu pieauguma avots bija arvien pieaugoša zemnieku, kuri pārsvarā bija dzimtcilvēki, ekspluatācija. Lai arī ierobežoti (t.sk. vēlāk- pat aizliedzot latīņu alfabētu) Krievijas okupētajās teritorijās sākās nacionālās pašapziņas veidošanās un sekojoši nacionālās pretrunas.

Nākošās lielās sacelšanās notika 1830-31.g., 1863-64.g., 1905-07.g., taču krievi tās visas apspieda.

Atgūt neatkarību krievu okupētajām valstīm un tautām izdevās 1918-1919. gadā, taču jau pēc 20 gadiem tās atkal okupēja krievi kārtējo reizi uz 50 gadiem.

*

Krievu aizsāktais karš pret bijušajām Polijas - Lietuvas teritorijām faktiski turpinās joprojām, - 2014. gadā Krievija iebruka neatkarību atjaunojušās Ukrainas teritorijā, okupējot tās ievērojamas daļas,- Krimas pussalu un Luhanskas un Doņeckas apgabalus. Pēdējā karā Krievija veiksmīgi izmanto vietējos krievu kolonistus, kuri tur bija masveidā nomitināti pēc PSRS komunistu veiktajiem genocīda aktiem pret nekrievu tautām (ukraiņus 1932.g. -33.g. masveidā iznīcināja Golodomorā, Ukrainas grieķus un vāciešus,- deportējot 1937.-38. gadā, bet Krimas tatārus- 1944. gadā). 

2020. gadā sākās sacelšanās vēsturiskajās baltu zemēs, kuras arī ilgu laiku bija Polijas- Lietuvas zemes- Baltkrievijā. Pēc prokrieviskā un autoritārā Lukašenko ievēlēšanas Baltkrievijas prezidenta amatā, baltkrievu opozīcija sāka masu akcijas, kuras gan, ar Krievijas atbalstu tika nežēlīgi apspiestas. Tā rezultātā Baltkrievija faktiski pilnībā iekļāvās Krievijas ietekmes zonā, zaudējot jebkuru neatkarības pazīmi.

2021. gada 24. februārī Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, un primāri izmantojot nepārprotamus nacistiskus lozungus (noliedzot ukraiņu kā nācijas eksistenci) un faktisku kara darbību centās Ukrainu kā valsti iznīcināt.

2021. gadā Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, publiski paužot noliegumu tās eksistencei.