Čainskas sacelšanās

“Čainskas sacelšanās” (kas nosaukta rajona centra vārdā) 1931. gada vasarā Narimas novadā, kas pēc teritoriālām pārbīdēm ietilpst pašreizējā Tomskas apgabalā. Sacelšanās apvienoja ap 1000 cilvēku, kas bija izsūtīti uz šo reģionu no citiem Padomju Savienības novadiem, īstenojot represijas pret turīgajiem zemniekiem. Pašā Krievijā par šo notikumu runāt sāka tikai kopš Mihaila Gorbačova pārbūves laika sākuma un tā izpēte ne tuvu nav pabeigta.

30. gadu sākumā padomju režīms uz Narimu (tobrīd teritoriju, kas lieluma ziņā būtu kā mūsdienu Lietuva un Baltkrievija kopā) sev raksturīgā garā sadzina 18,000 cilvēku no Ukrainas, Altaja, Kuzbasa u. c.. Viņu jaunā māju un darba vieta bija izdegusi taiga, kurā tika pavēlēt veidot kolhozus. Represēto rīcībā bija tikai 700 zirgu. Simtiem izsūtīto ikdienas mira no bada, nežēlīgā vergu darba, padomju varas iestāžu (tā saukto komendantūru) pazemojumiem un spīdzināšanas. Komunistu varas pārstāvji izmantoja paverdzināto cilvēku stāvokli- piemēram, izvarojot jaunas meitenes, vai pielietojot miesassodus par pat mazākiem pārkāpumiem. Pārtikas devas bija niecīgas (800g nekvalitatīvas maizes dienā), bet citas pārtikas taigā nebija.  

1931. gada jūlijā, kad varas iestādes nereaģēja uz sūdzībām, sākās sacelšanās kustība, kuras laikā tās dalībniekiem izdevās ieņemt vairākas apdzīvotas vietas. Lozungu vidū bija ne tikai neciešamo apstākļu kritika, bet arī, piemēram, prasības gāzt komunistisko iekārtu. Viens no lozungiem skanēja:

“Lai dzīvo brīvais tirgus, brīvais darbs un tiesības uz zemi”.

Sacelšanās sagatavošana noritēja vairākas nedēļas, bet pati sacelšanās sākās 29. jūlijā un ilga tikai dažas dienas.

Jau 31. jūlijā savaldīt neapbruņoto nemiernieku spēkus devās valdības formējumi, kuros ietilpa arī kavalērija. Lai gan sākotnēji sacelšanās dalībniekiem izdevās ieņemt vairākus ciematus un likvidēt vairākas komunistu amatpersonas, sacelšanās dalībnieki cieta pilnīgu sakāvi.

Daudzi tika nostādīti ierindā un apmēram 100 nošauti uz vietas tuvāko stundu un dienu laikā. Kopējais upuru skaits varēja sasniegt vairākus simtus. Krievu novadpētnieki atzīmē latviešu boļševiku negatīvo lomu šajā notikumā, lai gan arī sacēlušos "kulaku" vidū bija latvieši.

Piemēram, Rietumsibīrijas partijas organizāciju vadīja latviešu boļševiks Roberts Eihe. Viņš vadīja tā saukto troiku, kas notiesāja ap 150 cilvēku, bet nepiesprieda tiem nāvessodus – iespējams, tāpēc, ka liela daļa nemiernieku jau bija nošauti uz vietas.

(c) fragmenti no Ilustrētās vēstures

 «Нет коровы на загоне, нет овечек на гумне, утонула в самогоне наша рэсэфэсэрэ»