Augusts Eglītis

Augusts Eglītis bija PSRS VDK darbinieks, Latvijas PSR Iekšlietu ministrs (jeb komisārs, 24.03.1944- 17.01.1951). Komunistisko represiju organizētājs un īstenotājs Kaukāzā un Latvijā. Latvijā darbu sācis kā milicijas pulkvedis, no 9.7.1945- ģenerālmajors. Apbalvots ar daudziem komunistiskā režīma apbalvojumiem, tai skaitā ar 4 Sarkanā karoga un vienu Darba Sarkanā karog ordeņiem. Vairums augstāko PSRS apbalvojumu saņemti tieši par darbību okupācijas dienestu sastāvā Latvijā.

Par bērnību nav daudz zināms. Dzimis Mazstraupē

1909. gadā viņš pabeidzis 3. klases vietējā lauku skolā.

1914. gada oktobrī skaitās iestājies Komunistiskajā partijā.

No 1915. gada augusta līdz 1917. oktobrim bijis militārā dienestā Krievijas armijā; dienējis Sanktpēterburgā un Carskoje Selo, līdz boļševiku apvērsumam aktīvā karadarbībā nav bijis iesaistīts.

No 1917. gada oktobra līdz 1918. gada janvārim Sarkano strēlnieku sakaru departamenta vadītājs Carskoje Selo un Pulkovo,

no 1918. gada janvāra līdz 1919. gada aprīlim Latvijas 1. Austrumu frontē sakaru departamenta vadītājs 

no 1919. gada aprīļa līdz 1920. gada aprīlim dienējis Dienvidaustrumu frontē

Kopš 1920. gada aprīļa strādājis Valsts drošības dienestos, 11. armijas ČK nodaļas priekšnieka vietnieks Baku

no 1921 gada jūlija līdz 1922. gada jūnijam Baku izvietotās armijas ČK īpašās nodaļas komandieris (priekšnieks)

no 1922. gada jūnija līdz 1923.gada martam pilda Aizkaukāza un Gruzijas ČK Tbilisi komandiera pienākumus

no 1923.gada marta līdz 1927. gada septembrim Aizkaukāza un Gruzijas ČK / GPU komandants un departamenta vadītāja vietnieks

1927. gadā absolvējis Politehniskā institūta Tbilisi Strādnieku fakultāti.

No 1927. gada septembra līdz 1930. gada septembrim studējis Militāri politiskās zinības Ļeņingradas akadēmijā, vēlāk ierēdnis Speciālās OGPU 21. nodaļas filiālē Novosibirskā.

no 1931. gada decembra līdz 1933. gada augustam OGPU Politikas nodaļas vadītājs Rietumsibīrijas apgabalā

no 1933. gada augusta līdz 1934. gada septembrim PP OGPU / NKVD Rietumu apgabala padomē (vēlāk Smoļenskas) departamenta (nodaļas) vadītājs

no 1934. gada septembra līdz 1937. gada jūlijam Saratovas NKVD politiskā departamenta vadītājs

no 1936. gada  2. decembra vecākais leitnants milicijā.

PSRS AP 2. sasaukuma deputāts.

No 1937. gada līdz 1941. gadam bijis Saratovas milicijas priekšnieka vietnieks. Pagaidām nenoskaidrotā veidā pret latviešiem vērstā PSRS kompartijas genocīda akcijas viņu nebija skārušas, taču iespējams, palīdzējis dienests ČK sastāvā Gruzijā, no kuras nāca pats Staļins un daudzas Staļina "uzticības personas".

Līdz 1940.g. jūlijam Gorkijas dzelzceļa milicijas priekšnieka vietnieks.

Pēc Latvijas okupācijas, no 1940.g. augusta līdz 1941, gada jūlijam - Latvijas dzelzceļa milicijas priekšnieka vietnieks.

Sākoties karam, līdz pat 1943. gada februārim pārcelts atpakaļ uz Gorkiju

No 1943. gada februāra līdz 1944. gada 24. martam Amūras dzelzceļa milicijas priekšnieks

No 1944. gada 24. marta līdz 1951. gada 17. janvārim LPSR tautas Iekšlietu komisārs (vēlāk ministrs).

Pensijā no 1951. gada 23 februāra

Dienesta pakāpes:

25.07.1937, milicijas kapteinis

• 11.02.1943, milicijas apakšpulkvedis
• 30.04.1943, milicijas pulkvedis
• 03.04.1944, Valsts drošības komitejas komisārs
• 09.07.1945, ģenerālmajors

Apbalvojumi

Ordeņi:

• 12.05.1943 NKVD Nopelniem bagātais darbinieks
• 20.09.1943 Ordenis Goda zīme
• 03.11.1944 Sarkanā Karoga ordenis
• 12.05.1945 Ļeņina ordenis
• 31.05.1945 Sarkanā Karoga ordenis
• 31.05.1946 Lielā Tēvijas kara 1. pakāpes ordenis
• 24.08.1949 Sarkanā Karoga ordenis
• 20.07.1950 Darba Sarkanā Karoga ordenis
• 30.01.1951 Sarkanā Karoga ordenis

3 medaļas
***

Darbība Latvijā.

Tā kā 1944.gadā un 1945.gada pirmajā pusē čekistu kaujas operācijas pret partizāniem Latvijā bija mazefektīvas, PSRS Iekšlietu tautas komisariāts un Valsts drošības tautas komisariāts 1945.gada 22.martā izdeva pavēli par "nacionālistiskās pagrīdes vienota centra un tās bruņoto bandu likvidēšanu". Tomēr visa 1945.gada laikā pavēles īstenošana bija nesekmīga.

Tāpēc Latvijas komunistiskās (boļševiku) partijas Ludzas apriņķa sekretārs Ogurcovs 1945. gada 1.jūlijā ziņoja LK(b)P centrālajai komitejai, ka, lai gan apriņķī darbojas 730 iznīcinātāji un PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Iekšējā karaspēka bataljons, šie spēki apriņķī nespēj atrast bruņotās pretošanās vadītājus un izvilināt partizānus no biezajiem mežiem, kas partizāniem kalpo kā patvērums.

Arī LPSR iekšlietu komisārs Augusts Eglītis 1945.gada 28.augustā uzsvēra, ka Jēkabpils un Daugavpils apriņķos, kur īpaši aktīvi darbojās Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienības (LTS(p)A) dalībnieki, vietējās apriņķa daļas ar partizāniem cīnās neefektīvi. Labāka situācija nebija arī Ilūkstes apriņķī, kur darbojās LTS(p)A Ilūkstes pulks: partizānu darbības rezultātā 1945.gada jūnijā un jūlija sākumā Ilūkstes apriņķī tika sagrautas 5 ciemu padomju ēkas, viena pagasta izpildu komiteja, iznīcināti 15 piena savākšanas vietas, 2 zirgkopības punkti un sviesta ražotne, bet pagastos nopietni tika apdraudēti padomju varas saimnieciskie pasākumi kopumā.

1945.gada 1.septembrī tika izdota PSRS drošības komisāra vietnieka Bogdana Kobulova, LPSR iekšlietu komisāra A.Eglīša un drošības komisāra Alfona Novika pavēle par operatīvo sektoru izveidošanu cīņai pret nacionālajiem partizāniem Latvijā. Taču arī 1946.gada sākumā čekistu kaujas operāciju kvalitāte uzlabojās salīdzinoši maz. Lai gan aktīvākajos partizānu darbības rajonos tika radītas pat jaunas operatīvās grupas partizānu apkarošanai, čekistu kaujas operācijas gada sākumā LPSR Iekšlietu ministrija neatzina par veiksmīgām.

Vēl 1946.gada 12.jūlijā ministrija secināja, ka Tukuma, Talsu un Ventspils apriņķī partizāni netiek iznīcināti un tiem pat netiek nopietni sekots tūlīt pēc partizānu veiktajām akcijām. Tomēr laika gaitā iegūtā pieredze noteica, ka 1946.gada augustā un septembrī Iekšlietu ministrijas apriņķu daļas varēja atskaitīties par veiksmīgām operācijām. Valmieras, Valkas, Alūksnes, Viļakas, Rēzeknes, Daugavpils, Ilūkstes, Jēkabpils un Cēsu apriņķī čekistu kaujas operācijas no 1946.gada jūlija sāka nopietni gatavot uz operatīvās informācijas pamata, kas noveda pie apmēram 100 partizānu izsišanas no ierindas. Kuldīgas un Tukuma apriņķī čekistu kaujas operācijās 1946. gada decembrī tika sagūstīta un iznīcināta Kurzemes nacionālo partizānu apvienības vadība.

No 1946.gada LPSR drošības iestādes pret nacionālajiem partizāniem plaši sāka izmantot aģentus kaujiniekus un no tiem veidotās specgrupas. Viņus iefiltrēja tieši partizānu grupās, kur viņi partizānus nogalināja vai sagūstīja.

No 1945.gada līdz 1953.gadam Latvijā darbojās vismaz 64 LPSR drošības iestāžu aģenti kaujinieki, kuri nogalināja 167 un sagūstīja 58 nacionālos partizānus, turklāt pārkāpjot 1907.gada Hāgas konvenciju par karadarbības vešanu - nodevīgi nogalinot un pret partizāniem pielietojot narkotiskus līdzekļus. Lai arī salīdzinājumā ar kopējo nogalināto (2407) un arestēto (4370) nacionālo partizānu skaitu to partizānu skaits, kurus noslepkavojuši aģenti kaujinieki, ir neliels, jāņem vērā, ka aģenti kaujinieki tika sekmīgi izmantoti partizānu centralizēto organizāciju - LNPA, LTS(p)A un Kurzemes nacionālo partizānu apvienības - vadības iznīcināšanā un aizturēšanā.

A.Eglītis 1947.gada 22.marta slepenajā ziņojumā padomju Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājam (premjerministram)  Vilim Lācim raksta

 "Kopā likvidēti kontrrevolucionārās bandītiskās nacionalistiskās pagrīdes dalībnieki: 16 643 cilvēki, legalizēti 7 797 cilvēki."

***

Vēl 1953.gadā cīņai pret partizāniem Latvijā izveidoja 12 operatīvās grupas. Iedzīvotāju izbrīnu vai sajūsmu raisīja fakts, ka vairāk nekā 10 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām mežos vēl mita partizāni.

Viņus 1955. un 1956.gadā VDK no nelegālā stāvokļa varēja izvest tikai ar solījumiem, ka legalizēšanās gadījumā viņiem nedraud represijas.

Fragmenti, Ritvars Jansons 14.06.2005

***

ģenerālmajors Eglītis Augusts Pētera d. (1896.g.), iekšlietu ministrs;