Aivars Brīze

2013. gada 22. oktobrī pārstāja pukstēt grupas Līvi dziedātāja Aivara Brīzes sirds. Šī ziņa burtiski satrieca visus, kas pazina šo „dzelzsgriezēju", kurā, tā vien šķita, bija iemiesojies paša apdziedātais deviņvīru spēks. Taču likteņa līkloči mēdz būt pārsteidzoši nežēlīgi, nejēdzīgi un sāpīgi. Man ir palaimējis. Esmu pazinis viņu ilgu laiku. Kopā rakstījis dziesmas, kopā uzdzīvojis un kopā nopietnas lietas pārrunājis. Vēl vairāk par mūziku Aivars mīlēja savu dzimto Latviju un bija gatavs par to cīnīties ar „Līvu" dziesmu palīdzību un ja būtu bijusi vajadzība, arī dodoties ierindā. Aivars bija vīrietis uz skatuves un dzīvē. Reta parādība mūsu dienās. Bet viņš tāds bija un vienmēr paliks mūsu atmiņās

Tu mums ļoti, ļoti pietrūksi.

Mūžam.

Guntars Račs un visi tavi MicRec draugi

***

Aivars Brīze bija latviešu rokmūziķis. Dziedājis grupās Neptūns (1982-1985), Līvi (1983-1997), Leģions u.c.

Kopā ar dzīvesbiedreni ir Elitu Veidmani  - ierakstījis dziesmas "Nesaki nevienam" un "Apsoli vēlreiz neko".

Aivars Brīze strādāja Jūrmalā sociālās integrācijas centrā, mācot cilvēkiem ar īpašām vajadzībām sapratni par mūziku un dziedāšanu. 

2010. gadā kopā ar Andru Strausu piedalījās televīzijas šovā "Dziedi ar zvaigzni".

***

Intervijā žurnālam "Kas jauns" 2011.gada 28.06. Aivars par sevi stāstīja : 

Es piedzimu Rīgā. Kad man bija divarpus gadu, mātei atņēma mātes tiesības, un es nokļuvu Talsu rajona Strazdes bērnunamā. Tagad to sauc par Kāķīšu bērnunamu. No turienes mani aizsūtīja uz Saldus rajona Rubas internātskolu, kuru vēlāk pārveidoja par speciālo palīgskolu, un mūs sadalīja pa citām skolām. Tas notika pavisam vienkārši – pēc alfabēta.  Nokļuvu Alūksnes rajona Liepnas internātskolā, kur nomācījos līdz 8. klasei. Un tad bija izvēle, kur mācīties tālāk. Tur īpaši neskatījās, kādas tev ir spējas vai talanti, visus bīdīja uz profesionāli tehniskajām skolām. Lai mācās par šoferiem, mehanizatoriem un atslēdzniekiem. Tā teikt, dzīves pabērniem jādod praktiskas profesijas. 

Bet es baigi gribēju nodarboties ar mūziku, jau agrāk gāju pie tantiņām uz mājām un dziedāju dziesmas. Par to viņas man deva pusdienas un konfektes. Un tad kādā avīzē ieraudzīju, ka ir tāda Rīgas 3. mūzikas internātskola. Daudz nedomādams, startēju uz turieni un sāku reāli mācīties mūziku. Jau tad labi apzinājos, ka tas noteikti noderēs. Cītīgi sēdēju pie klavierēm, apguvu solfedžo, harmoniju – visu, kā pieklājas. 

Absolvējis mūzikas internātskolu, nolēmu stāties Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, bet tur sanāca baigais kāzuss. Pirms klaviereksāmena man labās rokas mazajā pirkstā iekoda lapsene vai bite, īsti nezinu. Man no šīm indēm ir alerģija, man piepampa visa ķermeņa labā puse – roka, kāja un puse sejas. Es izņēmu dokumentus un aizbraucu. 

Bet ne jau tikai lapsene bija vainīga. Tajā pilsētā mani satrieca vēl kas. Tur nevienā veikalā ar mani nerunāja latviski. Nodomāju, ārprāts, kur esmu nokļuvis. Līdz tam biju audzis latviskā vidē, bet te – kā uz Krieviju atbraucis.

Ko es te darīšu?

Aizbraucu uz Rīgu un sāku domāt, ko iesākt. Ja nekur nemācīšos, mani paņems armijā. Visās augstākajās mācību iestādēs uzņemšana jau bija notikusi. 

Tad avīzē izlasīju sludinājumu, ka audzēkņus uzņem Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums. Neko darīt – iestājos tajā. Tas bija jauks laiks. Mācījos tehnikumā un dziedāju Salacgrīvas kolhoza „Brīvais vilnis” estrādes ansamblī „Barometrs”. 

Aivars turpina par Liepāju : 

Pabeidzu tehnikumu un ieprecējos Liepājā, tas notika 1983. gadā. Turklāt vēl iestājos Liepājas Mūzikas vidusskolā. Man jau bija speciālā muzikālā izglītība, bet jutu, ka ir par īsu, vajag vēl. Un tas bija svētīgi. Kā rēķinu, Liepājā nodzīvoju no 1983. līdz 1997. gadam. Tas bija riktīgais vecums, lai pamatīgi izbaudītu šīs pilsētas garšu. Tas bija lieliski!  Sākumā gan nesapratu, kā cilvēki var dzīvot tādā pilsētā. Kad pirmoreiz tur nokļuvu, bija migla, lietains un drēgns. Tāds padrūmi pelēks skats. Turklāt mani pārsteidza tramvajs, kas kursēja pa zālienu. Tas ir jocīgi, pie sevis nodomāju. Bet, kad iedzīvojos, man iepatikās. Kaut klimats skarbāks nekā citur, vasarās ir baigi labi. Liepājas pludmales smiltis ir vienas no tīrākajām pasaulē, turklāt tur ir īsta jūra, nevis līcis.

Tagad, dzīvojot Jūrmalā, līci saucu par dīķi, un tad dzīvesbiedre Elita man pārmet, ka es apsaukāju viņas jūru.  Dzīvojot Liepājā, sāku dziedāt restorānā „Jūra”, uz kurieni nedēļas nogalēs nāca atpūsties krievu zemūdeņu virsnieki ar savām dāmām. Tā es dziedāju, līdz piezvanīja Jānis Lūsēns un uzaicināja uz viņa vadīto zvejnieku kolhoza „Boļševiks” estrādes orķestri „Neptūns”. Laikam orķestra dziedātājs bija uzkāpis uz korķa, bet viņiem steigšus vajadzēja solistu. Lūsēns teica, ka viņiem esot skate un vai es varētu nodziedāt. Aizgāju un paliku uz diviem gadiem. Toreiz „Neptūnā” spēlēja arī Ainars Virga un Guntars Račs. Vēlāk uz „Līviem” mani uzaicināja Ēriks Ķiģeļis, bet „Līvi” – tas ir atsevišķs stāsts, to īsumā neizstāstīsi. 

***

Uz jautājumu, ko viņš darītu, ja laika ratu varētu pagriezt atpakaļ un viņam atkal būtu astoņpadsmit, Brīze „Patiesajai Dzīvei” teica: „Es noteikti mācītos. Ko? To pašu mūziku. Es vairāk apgūtu klasisko mūziku. Es izmācītos par diriģentu, jo tas man vienmēr bijis lielais sapnis. Ko nu vairs, tagad ir par vēlu. Kad Liepājā pūtēju un arī simfoniskajā orķestrī spēlēju trombonu, man klasiskā vide ļoti iepatikās. Tur viss notika pa īstam, bija dzīvas emocijas. Ja es kļūtu par diriģentu un šeit nevarētu nopelnīt, brauktu strādāt uz citām valstīm. Tā tomēr ir prestiža profesija. Nav naktīs jāspēlē krogos un jāčakarē sava veselība. Savu sapni par diriģentu es realizēšu nākamajā dzīvē.

***

„Šaubos, vai novilkšu līdz sirmam vecumam” „Šaubos, vai vispār novilkšu līdz sirmam vecumam ar savu dzīvesveidu. Galvenais – nestaigāt brūnā mētelītī ar štoku rokās. Līdzko cilvēks uzvelk brūnu mētelīti un rokās paņem nūju, ar viņu ir cauri. Viņa dzīve ir beigusies,”

2011.g. intervijā „Patiesajai Dzīvei”.

***

Par pēdējām dienā,m Aivara Brīzes mūžā stāstījusi E. Veidemane:

1. oktobrī Brīze kopā ar 10 – 11 cilvēku grupu izbraucis uz Austriju, kur vēlējies papildināt savu slēpošanas prasmi un iegūt slēpošanas instruktora sertifikātu.

18. oktobrī, trīs dienas pirms plānotās došanās mājās, Brīze Veidemanei pa tālruni sacījis, ka ir saaukstējies un viņu moka klepus, taču nav ņēmis vērā dzīvesbiedres padomu doties pie ārsta, atsaucoties uz Veidemanes stāstīto, vēsta žurnāls "Privātā Dzīve".

20. oktobrī Brīze automašīnā ar ceļabiedru Normundu dodas mājup – brauciena laikā pa ceļam bijis jāiegriežas Polijas pilsētā Gdiņā, savukārt Veidemane ik pa laikam centusies sazināties ar dzīvesbiedru.

Vakarā ap pulksten 18 viņi sazvanījušies pēdējoreiz. Kad Veidemane zvanījusi ap pulksten 23, Brīzes ceļabiedrs sacījis, ka Aivars pārstājis runāt ap pulksten 21, viņam šķietot, ka Brīze grib gulēt, jo viņam ir temperatūra.

21. oktobris – pēdējā diena Brīzes dzīvē – no rīta ceļabiedrs viņu modina viesnīcas istabiņā, taču Brīze vairs neesot bijis pamodināms, jo atradies bezsamaņā, tikusi izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, kas aizvedusi Brīzi uz Gdiņas slimnīcu.

22. oktobra rītā Veidemane joprojām bijusi ceļā pie Brīzes, kad atskanējis telefons zvans, un viņa saņēmusi traģisko vēsti – Brīze mūžībā aizgājis naktī – 10 minūtes pāri pusnaktij.

"Tas ir tik neizsakāmi sāpīgi, ka viņam tajā brīdī nācās būt vienam.

Miris no apbusēja plaušu karsoņa radītām komplikācijām Gdiņā, Polijā, atgriežoties no tūrisma (slēpošanas) brauciena Austrijā.

Bērni - dēls Kristaps, meitas - Zane un Tīna.

Diskogrāfija

Ar Līviem Studijas albumi

• Aprīļa pilieni (EP) (1984)
• Iedomu pilsēta (1985)
• Līvi (1988)
• K.M.K.V.P. (1996)

Koncertieraksti

• Līvi dzīvi (1994)
• Spoku koks (1994)

Izlases

• Karogi (1994)
• 20 gadu jubilejas izdevums (box set) (1996)
• Bailes par ziņģēm (1997)

Ar grupu Leģions Studijas albums

• Nekad nesaki nekad (2008)

***

Līdzjūtības, atmiņas, piezīmes

Aivars Brīze (dzimis 1961. gada 25. decembrī Rīgā, miris 2013. gada 22. oktobrī Gdiņā, Polijā) bija latviešu rokmūziķis.

Satura rādītājs

Biogrāfija

Divarpus gadu vecumā palicis bez vecākiem, audzis Talsu rajona Strazdes bērnunamā Kāķīšos. No turienes aizsūtīts uz Saldus rajona Rubas internātskolu, pamatskolā gājis Alūksnes rajona Liepnā. Pēc tam dzīvojis Rīgā, gājis Rīgas 3. mūzikas internātskolā. Pēc tās beigšanas mācījies Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Dziedājis Salacgrīvas kolhoza "Brīvais vilnis" estrādes ansamblī "Barometrs". Liepājā ieprecējies un dzīvojis no 1983. līdz 1997. gadam. Mācījies spēlēt trombonu Liepājas Mūzikas vidusskolā.

1980. gadu vidū dziedājis grupā "Neptūns". 1986. gadā, kad pēc Ērika Ķiģeļa nāves par grupas "Līvi" vadītāju kļuvis Ainars Virga, par jaunā sastāva solistu kļuva A. Brīze. Viņš dziedāja daudzus no "Līvu" lielākajiem hitiem, piemēram, "Dzelzsgriezējs", "Metāla sirds", "Kādā brīnišķā dienā", "Bize". A. Brīze darbojās grupā līdz 1997. gadam, kad personisku nesaskaņu dēļ grupu pameta. Lai gan ar grupu kopīgā turnejā vēl apvienojās 2003. gadā.

Vēlāk dziedājis arī grupā "Leģions". 2010. gadā kopā ar Andru Strausu piedalījās televīzijas šovā "Dziedi ar zvaigzni". A. Brīzes dzīvesbiedrene bija žurnāliste un Atmodas laika sabeidriska darbiniece Elita Veidemane, ar kuru ir ierakstījis dziesmas "Nesaki nevienam", "Apsoli vēlreiz neko".

A. Brīze miris slimnīcā Polijas pilsētā Gdiņā no plaušu karsoņa.

Diskogrāfija

Ar grupu Neptūns

Studijas albums

• Neptūns (1985)

Ar grupu Līvi

Studijas albumi

• Līvi (1988)
• K.M.K.V.P. (1996)

Koncertieraksti

• Līvi dzīvi (1994)
• Spoku koks (1994)

Izlases

• Karogi (1994)
• 20 gadu jubilejas izdevums (box set) (1996)
• Bailes par ziņģēm (1997)

Ar grupu Leģions

Studijas albums

• Nekad nesaki nekad (2008)

***

2018. gada decembrī atklātajā VDK kartotēkā atrasta arī A. Brīzes kartiņa, kas liecina par VDK mēģinājumiem vēl 1990. gada decembrī viņu savervēt par VDK aģentu "rezerve speciālam periodam", taču tā nav pabeigta.