Juris Kulakovs

Juris Kulakovs bija latviešu mūziķis, galvenokārt pazīstams, pateicoties darbībai grupās "Menuets" un "Pērkons".

Multiinstrumentālists, lielāko daļu mūzikas instrumentu apguvis pašmācības ceļā. Juris Kulakovs ir mūzikas autors tādām tautā mīlētām, bet PSRS okupācijas gados ilgstoši aizliegtās grupas "Pērkona" dziesmām kā "Slidotava", "Labu vakar", "Pie baltas lapas", "Balāde par gulbi", "Mēs pārtiekam viens no otra" un citām.

Miris nepilna mēneša laikā (27 dienas) pēc cita grupas "Pērkons" mūziķa - Uģa Muzikanta (miris 16.1.2024.g.) nāves.

Grupas "Pērkons" dalībnieks, bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis:

’Iespaids par Juri ir diezgan maldinošs. Jā, no vienas puses – neordināra personība, brīvdomātājs, bohēmists un tamlīdzīgi, taču savā būtībā viņš bija ļoti, ļoti prasīgs un stingrs kā profesionālis pret mūziku, pret katru sevis radīto skaņu un pret visiem tiem, kas viņa mūziku izpilda. Viņš bija ļoti stingrs un prasīgs profesionālis. Visaugstākās raudzes profesionālis, kādu populārajā un rokmūzikā patiešām nemaz nav tik daudz."

Biogrāfija

Dzimis Līvānos

1975. gadā beidzis Līvānu 1. vidusskolu; mācījies spēlēt akordeonu un fakultatīvi apguvis trompetes spēli,

1977. gada rudenī 4 Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas (vidusskola) audzēkņi – Juris Kulakovs, Armands Alksnis, Ainars Ašmanis un Andris Reinis – nolēma izveidot grupu.

• Juris Kulakovs spēlēja taustiņinstrumentus,
• Armands Alksnis – ģitāru,
• Ainars Ašmanis – basģitāru,
• Andris Reinis – sitamos instrumentus. Grupas nosaukumu veidoja dalībnieku uzvārdu pirmie burti – “ARKA”. (avots: Daiga Mazvērsīte)

1978. gadā pievienojies grupai "Menuets", spēlējis tajā taustiņinstrumentus līdz pat grupas darbības pārtraukšanai 1983. gadā, grupa izpildījusi arī dažas Kulakova kompozīcijas.

1979. gadā beidzis Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu akordeona specialitātē. Viņš vēlāk apguvis taustiņinstrumentus un ir bijis viens no pirmajiem sintezatora īpašniekiem Latvijā. 

1981. gadā nodibinājis rokgrupu "Pērkons", ir gandrīz visu tās dziesmu mūzikas autors, taustiņinstrumentālists un grupas vadītājs.

1983.gada sākumā ar LPSR Kultūras ministra Vladimira Kaupuža pavēli grupas "Pērkons" publiska darbība tika aizliegta. Augstskola Juris Kulakovu nepielaida pie valsts eksāmena, viņš saņēma diplomu ar izziņu, ka ir noklausījies pilnu teorētisko kursu. Absolvents tika nosūtīts par kormeistaru uz Jelgavu.

1984.gadā kā "Rīgas rajona kolhoza "Padomju Latvija" ansamblis "Pērkons"", grupa tomēr atsāka darbību.

1984. gadā Latvijas Valsts konservatorijā absolvējis Pūtēju un estrādes orķestru vadītāju un diriģentu klasi (pedagogi – Raimonds Pauls un Alnis Zaķis)

1985.gada vasarā pēc koncerta Ogres estrādē un tam sekojoša vilciena uz Rīgu izdemolēšanu (epizodes par to Jura Podnieka filmā "Vai viegli būt jaunam?"), sekoja Pērkona otrais uzstāšanās aizliegums.

1985. –1990. gadā mācījies kompozīciju pie Pētera Plakida, (Latvijas mūzikas informācijas centra mājaslapas informācija).

1984. gadā beidzis Latvijas Valsts konservatorijas Kultūras un mākslas zinātņu fakultāti estrādes un pūtēju orķestra diriģēšanas specialitātē beidzis arī Pētera Plakida kompozīcijas klasi.

1980. gados komponējis dziesmas aktiera Edgara Liepiņa koncertprogrammām "Pasmaidi, sirds gaiša kļūs", "Ārprāc 88" u.c.

Rakstījis mūziku arī teātrim un filmām, 1990. gados pievērsies lielākas formas vokāli instrumentālu skaņdarbu komponēšanai. Rīgas Muzikālajā teātrī iestudēti Kulakova sarakstītie mūzikli "Žilī" (1991) un "Latvijas karalis" (1992), Daugavpils teātrī — rokopera "Čigāns sapnī" (2001).

2001. gadā saņēmis Teātra gada balvu par mūziku A. Sent-Ekziperī "Mazā prinča" izrādei Liepājas teātrī.

Kopš 2002. gada bija Latvijas Komponistu savienības biedrs. Kulakovs strādājis arī ierakstu producēšanas jomā.

2020. gadā atskaņota grupas "Pērkons" koncertprogramma "Cilvēk, tu esi!".

2021. gadā tika atzīmēta "Pērkons" 40 gadu jubileja.

2022. gadā notika "Pērkona" koncerti kopā ar Liepājas simfonisko orķestri, atskaņojot Kulakova skaņdarbu programmu.

Darbi

Mūzika teātra izrādēm

Liepājas teātrī:

• J. Janševska "Dzimtene" (1986)
• Š. Deleinijas "Medus garša" (1987)
• A. Čaka "Psihiskais uzbrukums" (1989)
• V. Šekspīra "Sapnis vasaras naktī" (1992)
• B. Brehta "Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati" (1999)
• A. Sent-Ekziperī "Mazais princis" (2001)
• J. Kulakova, J. Petera "Stikla kalns" (2003)

Jaunajā Rīgas teātrī:

• F. Vēdekinda "Pavasara atmoda" (1995)
• E. Šņores, J. Rijnieka "Livonijas sapņi" (1997)

Nacionālajā teātrī:

• G. Figeiredu "Dons Žuans" (1982)
• Raiņa "Spēlēju, dancoju" (1991)
• Sebastjana, P. Harisa "Bagātību sala" (1992)

Citi darbi

• Dziesmu cikls "Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem" (1987)
• Viencēliena opera "Debešķīgā nepieciešamība" (1996)
• Kantāte "Mateja pasija" (1999)
• Dziesmu cikls "Ētera odējs" ar Jāņa Ziemeļnieka dzeju (2007)

##################

Juris Kulakovs: Latvijas roka leģenda un radošais dumpinieks

 

Juris Kulakovs (1958. gada 20. maijs – 2024. gada 12. februāris) bija latviešu komponists, multiinstrumentālists un grupas “Pērkons” dibinātājs.

Viņa radošais gars, kas apvienoja teātrāli košu spozmi, sociālo ironiju un dziļu muzikālo meistarību, padarīja viņu par vienu no spilgtākajām personībām Latvijas rokmūzikas vēsturē. Kulakovs bija ne tikai mūziķis, bet arī īsts brīvdomātājs, kura uzskatu neatkarība un anarhistiskais gars ietekmēja paaudzes.  

Juris Kulakovs piedzima Līvānos, kur jau bērnībā apguva akordeonu un trompeti pašmācības ceļā, vēlāk specializējoties akordeona spēlē Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā (1975–1979). Viņš bija viens no pirmajiem sintezatora īpašniekiem Latvijā, kas iezīmēja viņa novatorisko pieeju mūzikai.  

1977. gadā viņš kopā ar domubiedriem nodibināja instrumentālo džezroka grupu “Arka”, bet 1978. gadā pievienojās grupai “Menuets”, kurā spēlēja taustiņinstrumentus un komponēja. 1981. gadā Kulakovs dibināja rokgrupu “Pērkons”, kļūstot par tās mūzikas autoru, taustiņinstrumentālistu un vadītāju.

Viņa kompozīcijas, tostarp, tādas dziesmas kā “Slidotava”, “Labu vakar”, “Pie baltas lapas” un “Balāde par gulbi”, kļuva par īstām savas paaudzes himnām, lai gan PSRS okupācijas gados tās bieži tika aizliegtas, nonākot konfliktā ar padomju kultūras vides cenzūru.  

Jura Kulakova mūzikas stils ir eklektisks, apvienojot rokmūziku, klasiskās mūzikas elementus, tautasdziesmu intonācijas un teātra dramatismu. Muzicēšanas stils brīžiem bija kā pankroks, taču nekad nezaudētjot muzikālu kvalitāti un skanējuma harmoniju. Kā rakstījis muzikologs Klāss Vāvere, Kulakovs “līdzsvaroja dziesmas un “Pērkons” uzstāšanās starp teātra košu izrādīšanos, sociāli grotesku ironiju un patiesu muzikālu pieredzi”. Viņa aranžējumi bija precīzi un inovatīvi, un viņš vienmēr uzsvēra augstas kvalitātes mūzikas radīšanu latviešu valodā, iedvesmojoties no tādiem meistariem kā Raimonds Pauls un Imants Kalniņš.

Agrīnā karjera un izglītība

Kulakovs absolvēja Līvānu 1. vidusskolu (1975) un Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolu akordeona specialitātē (1979). 1984. gadā viņš pabeidza Latvijas Valsts konservatorijas pūtēju un estrādes orķestru vadītāju un diriģentu klasi (pedagogi Raimonds Pauls un Alnis Zaķis), bet no 1985. līdz 1990. gadam studēja kompozīciju pie Pētera Plakida.

“Pērkons” un PSRS represijas

1983. gadā PSRS Kultūras ministrija aizliedza “Pērkons” publisko darbību, un Kulakovam tika liegts kārtot valsts eksāmenu konservatorijā, saņemot vien teorētiskā kursa apguves apliecinājumu. Viņš tika nosūtīts strādāt par kormeistaru Jelgavā.   1985. gadā pēc koncerta Ogrē un tam sekojošiem vandālisma incidentiem vilcienā (dokumentēts Jura Podnieka filmā “Vai viegli būt jaunam?”) grupa atkal tika aizliegta. Padomju cenzoriem atkal bija iemesls runāt par rietumu un jo īpaši rokmūzikas kaitīgo ietekmi uz jauniešu prātiem. 

Neskatoties uz to, “Pērkons” turpināja uzstāties pagrīdē, un Kulakova dziesmas tika izdotas nelegālos albumos, piemēram, “Mākslas darbi” (1981) un “Zibens pa dibenu” (1982), kā arī ārzemēs – Vācijā, ASV un Francijā.  

Kulakovs komponēja ne tikai “Pērkons” dziesmas, bet arī mūziku teātra izrādēm un filmām, tostarp mūziklus

• “Žilī” (1991), “Latvijas karalis” (1992) un
• rokoperu “Čigāns sapnī” (2001).
• Viņš rakstīja mūziku tādiem darbiem kā V. Šekspīra “Sapnis vasaras naktī” (1992),
• A. Sent-Ekziperī “Mazais princis” (2001) un
• B. Brehta “Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati” (1999).
• 2022. gadā “Pērkons” uzstājās kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri, atskaņojot Kulakova kompozīcijas.

Juris un nozīmīgas personības viņa profesionālajā daiļradē

• Juris Kulakovs: Grupas “Pērkons” sirds un dvēsele, kura mūzika un personība iemiesoja brīvdomāšanu un pretestību padomju režīmam. Viņa kolēģis, operdziedātājs un bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis raksturoja viņu kā “neordināru personību, brīvdomātāju, bohēmistu, bet vienlaikus ārkārtīgi prasīgu profesionāli pret mūziku un katru radīto skaņu”.
• Ieva Akuratere: “Pērkons” soliste, kura reiz Kulakovu nosauca par “Latvijas anarhistu karali”, uzsverot viņa radošo moto: “Galvenais ir ļaut ziedēt tam zaram, kas tevī izaudzis!”
• Pēteris Plakidis: Kulakova kompozīcijas skolotājs, kurš palīdzēja attīstīt viņa akadēmisko pieeju mūzikai.
• Raimonds Pauls un Alnis Zaķis: Konservatorijas pedagogi, kuri vadīja Kulakova studijas orķestra vadīšanā.
• Māris Melgalvs: Dzejnieks, kura teksti, piemēram, dziesmai “Zaļā dziesma”, kļuva par Kulakova mūzikas neatņemamu sastāvdaļu.

Kulakova dziesmas, kas apvienoja nacionālu garu un sociālo kritiku, kļuva par Atmodas laikmeta rokmūzikas simbolu.

Viņa mūzika iedvesmoja jauniešus izrādīt brīvību koncertos, kas padomju varai šķita bīstami, tādēļ “Pērkons” tika uzraudzīts un aizliegts. Tomēr grupas nelegālie ieraksti izplatījās plaši, sasniedzot klausītājus pat ārpus Latvijas – Vācijā, ASV un Francijā.

Kulakova kompozīcijas turpina dzīvot, un grupa “Pērkons” plāno izmantot jaunas tehnoloģijas, lai viņa mūzika skanētu arī pēc viņa aiziešanas mūžībā. 2024. gadā Latvijas Televīzija izrādīja dokumentālo filmu “Mākslas darbi rodas mokās”, kas veltīta Kulakova dzīvei un radošajam ceļam, atklājot viņa cīņu ar veselības problēmām un neatlaidīgo garu.

Personiskā dzīve 

Kulakovs bija pazīstams ar savu aristokrātisko stilu – melnu samta žaketi, garajiem matiem un humoru, piemēram, par savu kabatas pulksteni kā “Pērkons” dziesmas rekvizītu. Viņš ar siltumu atcerējās savu māti, skolotāju, kura atteicās pievienoties komunistiskajai partijai, demonstrējot stingru morālo stāju.   

Viņš bija precējies ar Lauru Kulakovu (dzim. Karnīti).
No pirmās laulības Kulakovam ir meita Justīne Kulakova-Sipņevska, vijolniece, kura tiek minēta kā viņa muzikālā talanta mantiniece.  

Kulakovs tika atzīts gan Latvijā, gan starptautiski. ASV vēstniecība Rīgā izteica līdzjūtību viņa aiziešanas brīdī, atzīmējot “Pērkons” tūres latviešu kultūras centros ASV 80. gados. Viņa darbs tika novērtēts kā nozīmīga Latvijas neatkarības laika mantojums.   Kulakova kompozīcijas un “Pērkons” ieraksti ir pieejami platformās, piemēram, Discogs un Presto Music, kā arī Latvijas mūzikas arhīvos.  

Lai gan Kulakovam nav speciāli veidota memoriāla, viņa mantojumu var iepazīt caur “Pērkons” koncertiem, teātra izrādēm un arhīva materiāliem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā vai Latvijas Radio arhīvā.  

Ir uzņemta dokumentālā filma “Mākslas darbi rodas mokās”, kas ir pieejama LTV arhīvā (LTv1 demonstrēta 2025.gada 24.maijā). Režisore Elizabete Gricmane.  

Juris Kulakovs bija ne tikai talantīgs mūziķis, bet arī sava laika Latvijas kultūras ikona. Viņa mūzika, kas apvienoja dzejas jūtīgumu, roka enerģiju un teātrālu košumu, turpina iedvesmot klausītājus.

Kā teicis “Pērkons” solists Raimonds Bartaševičs, Kulakova uzdrīkstēšanās un anarhisms bija lipīgs, mudinot cilvēkus izkāpt no rāmjiem.