Princis Bernhards

Princis Bernhards cur Lipe-Bīsterfelds (vācu: Bernhard zur Lippe-Biesterfeld, nīderlandiešu: Bernhard van Lippe-Biesterfeld; dzimis 1911. gada 29. jūnijā, miris 2004. gada 1. decembrī) bija Nīderlandes karalienes Juliānas vīrs.

Sešu bērnu, arī Nīderalndes karalienes Beatrikses tēvs.

Vācijā dzimušais Bernhards Otrā pasaules kara laikā uzturējās Londonā, bija gaisa spēku lidmašīnu pilots, eskadras komandieris un cīnījās pret Vāciju. Par viņa drosmi un bezbailīgumu klīda leģendas. Ģimene evakuējās uz Kanādu, bet Bernhards palika kopā ar karalieni, savu sievasmāti, kā viņas adjutants.

Kā Nīderlandes armijas ģenerālis un Nīderlandes spēku komandieris piedalījās Vācijas kapitulācijas sarunās.

Demonstre'jot savu attieksmi pret vāciešiem, viņš atteicās ar tiem runāt arī savā dzimtajā valodā - vāciski.

Kara laikā prinča varonību un pašaizliedzību tika ļoti augstu novērtēta. Jans Flemings, rakstot par Džeimsu Bondu, Bernhardu izmantoja daudzkārt kā Bonda prototipu, daudzas Bernharda īpašības piedēvēot un izmantojot, veidojot supervaroņa tēlu.

Pēc kara viens no Pasaules dabas fonda dibinātājiem un pirmais tās prezidents no 1962. līdz 1976. gadam.

Ar viņu saistās arī skandāls, jo, kā izrādījās viņš bija nolīdzis, samaksājot ap 500 000 ASV$, speciālu algotņu vienību, kuras uzdevums bija uzsākt nežēlīgas medības pret malumedniekiem Āfrikā. Šo specvienību viņš organizēja 1980. gadā, kad arvien vairāk sāka parādīties ziņas, ka daudzas reto savvaļas dzīvnieku sugas apdraudētas izmiršanai dēļ neskaitāmajiem malumedniekiem un dārgu medību organizētājiem tieši uz izmirstošajām sugām.

Zīmīgi, ka princi mēģināja diskreditēt, nemitīgi atgādinot par viņa pagātni. Bernhards bija agrīns nacistu partijas (NSDAP) biedrs un strādāja par Schutzstaffel virsnieku. Pēc iebrukuma Nīderlandē viņš nekavējoties nomainīja savu politisko uzticību sabiedrotajiem. Līdz savai nāvei Bernhards noliedza, ka būtu NSDAP biedrs vai viņam būtu NSDAP biedra karte.

Viņš tika cienīts par kaujas pilota apbrīnojamo varonību un darbību kā sakaru virsniekam un sievasmātes karalienes Vilhelmīnas personīgais palīgs - adjutants konflikta laikā, kā arī par darbu pēckara atjaunošanas laikā. Kara laikā viņš bija daļa no Londonā bāzētās Sabiedroto kara plānošanas padomes un Karalisko gaisa spēku (RAF) goda spārna komandieris, lidojot gan ar iznīcinātājiem, gan bumbvedējiem.

Viņš bija arī Nīderlandes armijas goda ģenerālvirsnieks un bija novērotājs sarunās par nacistu spēku nodošanas nosacījumiem Nīderlandē. Oficiāli par pierādītu drosmi, vadību un lojalitāti kara laikā viņš tika iecelts par Militārā Viljama ordeņa komandieri, kas ir Nīderlandes vecākais un augstākais apbalvojums.

Pēc kara karaliene Elizabete II viņu iecēla par RAF goda gaisa maršalu. 1969. gadā Bernhards tika apbalvots ar Vācijas Federatīvās Republikas Nopelnu ordeņa Lielo krustu (īpašās šķiras). 1976. gadā viņš iesaistījās tā dēvētajā “Lockheed kukuļošanas skandālā”, jo viņš slepeni veicināja viņu lidmašīnu un Northrop’s pārdošanu par naudu, un viņam tika atņemtas visas militārās funkcijas ar mūža aizliegumu valkāt jebkādu militāro uniformu.

Bernhards palīdzēja dibināt Pasaules Dabas fondu (WWF, vēlāk pārdēvēts par Pasaules Dabas fondu), 1961. gadā kļūstot par tā pirmo prezidentu. 1970. gadā kopā ar Edinburgas hercogu princi Filipu un citiem līdzstrādniekiem viņš nodibināja Pasaules Dabas fonda finansiālo dāvinājumu "The 1001: Dabas trests”. 1954. gadā viņš bija starptautiskās Bilderberg grupas līdzdibinātājs, kas kopš tā laika tiekas katru gadu, lai apspriestu korporatīvo globalizāciju un citus jautājumus, kas skar Eiropu un Ziemeļameriku. Viņš bija spiests izstāties no abām grupām pēc iesaistīšanās Lockheed kukuļošanas skandālā 1976. gadā.

Viens no diviem Bilderbergas grupas dibinātājiem un pirmais tās Vadības komitejas priekšsēdētājs no 1954. līdz 1975. gadam. Demisionēja no amatiem saistībā ar "Lockheed" kukuļošanas skandālu XX gadsimta septiņdesmito gadu vidū.