Frenks Sinatra

Šis ir stāsts par Frenku. Frenku Sinatru (Frank Sinatra).

Dziedātāju, kuram mūsdienās vairs nav aizstājēju un vērā ņemamu līdzinieku. Šis ir arī mans personīgais parāds pašam pret sevi. Jo kopš esmu atklājis pagājušā gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu mūzikas zvaigznes, man nedaudz ir kauns, ka zinu par tām tik maz.

Frenks ir mans pirmais parāds. Frenks Sinatra (dzimis 1915.gada 12.decembrī ASV Nūdžersijas štata Hobokenas pilsētā - miris 1998.gada 14.maijā Losandželosā, ASV) joprojām tiek uzskatīts par 20.gadsimta izcilāko Amerikas dziedātāju, kurš devis savu pienesumu arī kā kinoaktieris un kura panākumus ietekmēja arī viņa ļoti publiskā personīgā dzīve. Sinatras tēvam Mārtinam piederēja krodziņš, bet viņa mātei Natālijai, kas bija pazīstama ar iesauku "Dollija", bija galvenā loma ģimenē, kā arī lielākā ietekme uz dēla dzīvi un karjeru. Pēc kāda Binga Krosbija (Bing Crosby) ieraksta noklausīšanās pusaudzis Frenks par savu aicinājumu sajuta populāru dziesmu dziedāšanu.

Lai šo savu sapni īstenotu, Sinatra pievienojās kādam vietējam ansamblim ar nosaukumu "Hoboken Four", kurš 1935.gadā bija uzvarējis tolaik populāra radio šova "Major Bowes` Amateur Hour" talantu konkursā. Ieguvusi godalgu, grupa tajā gadā ceļoja pa valsti koncertējot, bet tikai Sinatram vienīgajam no visiem dalībniekiem bija lielākas muzikālās ambīcijas, un viņš grupu drīz pameta. Turpmākos pāris gadus Sinatra uzstājās kā dziedātājs kādā deju trupā un paretam uzdziedāja kaut ko radiopārraidēs. 1939.gadā Sinatru dziedam pamanīja un kā no jauna atklāja trompetists Harijs Džeims (Harry James), kurš nupat bija aizgājis no tolaik slavenā "Benny Goodman Orchestra" un nu vēlējās dibināt jaunu ansambli. 

Frenka Sinatras un viņa ansambļa dalībnieka anketa 1935.gada talantu šovam "Major Bowes` Amateur Hours"  DZIEDĀTĀJS Pusgada darbs jaunajā Džeimsa ansamblī Sinatram rezumējās ar desmit komerciāliem ierakstiem ar viņa piedalīšanos. Tādas dziesmas kā "From the Bottom of My Heart", "My Buddy" un "Ciribiribin", izpildītas Sinatras siltajā un iejūtigajā baritonā, kļuva ļoti pieprasītas.

Tomēr vislielākais veiksmes stāsts Džeimsa - Sinatras tandēmam ir dziesma "All or Nothing at All", kura, izdota 1943.gadā, tika pārdota miljons kopijās un beidzot padarīja abus vīrus slavenus.  Pēc šī panākuma Sinatras ietekme tā laika mūzikas industrijā tikai pieauga, un drīz vien abiem muzikantiem nācās šķirties, jo Sinatra bija saņēmis izdevīgāku piedāvājumu no orķestra vadītāja Tomija Dorsija (Tommy Dorsey). Džeimsam nācās piekāpties. Tas notika 1939.gada decembrī. 83 ieraksti, kā arī vairākas uzstāšanās dzīvajā radio ēterā - tāds bija Sinatras un Dorsija sadarbības rezultāts laika posmā no 1940.gada līdz 1942.gadam. Sinatru tik ļoti iedvesmoja Dorsija trombona spēle, ka viņš īpaši piestrādāja pie savas elpošanas tehnikas, lai balss skanētu saskaņoti ar trombona partijām. Šajā laikā Sinatra arī sāka pierādīt, ka spēj nodziedāt gan lēnas romances, gan ātras un ritmiskas melodijas, un Dorsija dziesmu aranžētāji drīz strādāja tikai uz Sinatras balsi.

Sinatra bieži dziedāja kopā ar dziedātāju Koniju Hainu (Connie Haines) vai Dorsija vokālo grupu "The Pied Pipers", taču tieši viņš deva neaizmirstamu muzikālu skanējumu tādām dziesmām kā "I'll Never Smile Again", "I'll Be Seeing You", "Without a Song" un "Oh! Look at Me Now". 1942.gadā Sinatras slava bija augusi un sāka apēnot paša Dorsija popularitāti. Un Frenks nolēma uzsākt solo karjeru. Tiem laikiem tas bija ļoti riskants solis, jo tikai daži bigbenda solisti bija spējuši paši izveidot sev veiksmīgu solo karjeru. Pats Dorsijs kļuva nikns, uzzinot par šo Sinatras lēmumu, jo šāds dziedātājs viņam un viņa ansamblim nesa lielu popularitāti un panākumus. Pēc mēnešiem smagām pārrunām 1942.gada beigās Sinatra pameta Dorsija apvienību, dažu nedēļu laikā kļūstot par kultūras fenomenu - tuvu histērijai var nosaukt Sinatras uzstāšanos Ņujorkas Paramount teātrī 1943.gada janvārī, kad koncertus pārpludināja kliedzošas sieviešu kārtas Sinatras fanes. Iepriekš šādu atzinību bija izpelnījies tikai Rūdolfs Valentīno (Rudolph Valentino). 

Ņujorkas Paramount teātra ieeja KOLUMBIJAS GADI Sakarā ar Amerikas Mūziķu Federācijas streiku pret vadošajām mūzikas ierakstu kompānijām, laika posmā no 1943. līdz 1944.gadam albumu ierakstīšana un izdošana bija apgrūtināta. Sinatras solo karjera sākās 1944.gada sākumā, kad viņš mūzikas ierakstu kompānijas "Columbia Records" paspārnē īsā laika periodā, kompensējot streika dēļ zaudēto laiku, ieraksta desmitiem jaunu dziesmu. Šajā periodā radās tādas dziemas kā "If You Are But a Dream", "There's No You", "I Fall in Love Too Easily", "Nancy" un "Put Your Dreams Away" - šīs dziesmas ir sākums Sinatras "Kolumbijas ērai" (1943 - 1952). Viņa galvenais dziesmu aranžētājs bija Aksels Stordāls (Axel Stordahl), kurš pameta Dorsija orķestri, lai turpmāk aranžētu dziesmas tikai Sinatram. Stordāls savu darbu darīja labi, kā rezultātā tapa tādas dziesmas kā "You Go to My Head"(1945), "These Foolish Things" (1945) un "That Old Feeling" (1947), kuru skanējums iezīmē Sinatras "Kolumbijas ērā" tapušo dziesmu noskaņu.

Tomēr Sinatras spožums sāka pamazām bālēt, panākumi kļūt aizvien blāvāki, kas turpinājās līdz 1948.gadam. Vēlāk pats Sinatra izteiksies, ka tas noticis tāpēc, ka viņš nav vēlējies mainīt muzicēšanas stilu un attīstīties muzikāli. Tam visam klāt vēl nāca tā laika preses negatīvā attiekme. Tas bija laiks, kad presē pirmo reizi parādījās ziņas par Sinatras draudzīgajām attiecībām ar organizētās noziedzības pasaules autoritātēm - Lakiju Lučāno (Lucky Luciano) un Džo Fišetti (Joe Fischetti). Plaši tika arī ziņots par incidentu ar kādu Lī Mortimeru (Lee Mortimer), kurš apzināti izplatījis par Sinatru šīs tenkas. Kā vēlāk noskaidrosies, Mortimers šo uzdevumu bija veicis ASV drošības dienesta FIB uzdevumā, lai diskreditētu populāro dziedātāju. 

Lakijs Lučāno

Tā visa rezultātā turpmākie pieci gadi Sinatras dzīvē un karjerā pagāja zem depresijas zīmes. Gadiem dziedot vairāk kā simt dziesmu dienā, Sinatras balss bija izsīkusi un 1950.gadā dažus mēnešus balss saišu problēmu dēļ māksliniekam balss bija zudusi pavisam. Sinatras reputācija pabalēja arī dēļ šķiršanās no sievas Nensijas (Nancy) 1951.gadā un vētrainajām laulību attiecībām ar aktrisi Avu Gārdneri (Ava Gardner). Papildus tam jaunais "Columbia Records" prezidents Mičs Millers (Mitch Miller) piespieda Sinatru ierakstīt vairākas banālas kompozīcijas, kas nebūt neveicināja Sinatras kā nopietna mākslinieka tēlu.  

1952.gads Sinatram nāca smags - beidzās līgums ar ierakstu kompāniju, kuru "Columbia Records" nepagarināja, Sinatra zaudēja savu talantu aģentūru un televīzijas šovu. Par Sinatru sāka runāt kā par "aizgājušo" - ex-zvaigzni. Ironiski, bet virkne no Millera uzspiestajām dziesmām tagad tiek iekļautas starp Sinatras labākajām dziesmām - "Mad About You","Nevertheless", "Birth of the Blues" un, jo īpaši 1951.gadā ierakstītā "I'm a Fool to Want You".  AKTIERIS Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados Sinatra parādījās arī kā aktieris dažās filmās, no kurām vairums bija mūziki, kuros Sinatra spēlēja kopā ar dejotāju Ženē Kelliju (Gene Kelly) - "Anchors Aweigh" (1945) un "Take Me Out to the Ballgame" (1949), kā arī "On the Town" (1949), kura joprojām tiek uzskatīta par vienu no labākajām filmām - mūzikliem.  

Mūzikla "On The Town" reklāmas plakāts.

Tieši aktiermākslas, nevis mūzikas dēļ, Sinatra nolēma atgriezties uz skatuves 1953.gadā. Viņš sazinājās ar "Columbia Pictures" vadītāju Hariju Konu (Harry Cohn) un izlūdzās viņam traģiskā karavīra Madžio (Maggio) lomu filmā "From Here to Eternity", kura ar Sinatru šajā lomā tika uzņemta 1953.gadā. Šo lomu Sinatra nospēlēja spīdoši, par ko saņēma Oskara balvu kā labākais otrā plāna aktieris. Nu vārti ir vaļā, un Sinatra kļūst par pagājušā gadsimta 50. un 60.to gadu ļoti pieprasītu aktieri, uzņemoties virknē filmu, piemēram, "Suddenly" (1954), "Young at Heart" (1954), "The Man with the Golden Arm" (1955; tika nominēta Oskara balvai nominācijā "Labākais aktieris"), "Guys and Dolls" (1955), "The Joker Is Wild" (1957),"Pal Joey" (1957) un "Some Came Running" (1958).  Tomēr, iespējams, labākā Sinatras loma bija filmā "The Manchurian Candidate" (1962). Izņemot Sinatras bērnības dienu elku Bingu Krosbiju, neviens cits amerikānis nebija sasniedzis tik augstus panākumus vienlaicīgi gan kā dziedātājs, gan kā aktieris.

Lai arī pēc "The Manchurian Candidate" uzņemšanas Sinatra filmēšanos vairs neuztvēra nopietni un uzskatīja to par visnotaļ garlaicīgu nodarbi, filmu saraksts ar viņa piedalīšanos bija iespaidīgs. 1968.gadā Sinatra vēl nospēlēja spēcīgu lomu filmā "Detective", bet viņa pēdējā loma bija 1980.gadā uzņemtajā filmā "The First Deadly Sin".  

"CAPITOL" GADI 1953.gadā Sinatras mūziķa karjera ieguva dramatisku pavērsienu. Viņš parakstīja līgumu ar ierakstu kompāniju "Capitol Records" un turpmāko deviņu gadu laikā ierakstīja praktiski visu labāko savas karjeras laikā. Lai arī par to mūzikas speciālisti nav vienisprātis, bet Sinatram tiek piedēvēts "koncepta albuma" ieviesēja gods, jo viņš pirmais sāka veidot albumus, par galveno izvēloties vienu singlu, bet pārējās dziesmas tam pakārtojot. Šī jaunā pieeja albumiem prasīja arī jauninājumus Sinatras dziesmu aranžēšanā, un "Capitol Records" paspārnē strādāja labākie šie aroda pratēji. Viņš strādāja ar tādiem veterāniem kā bigbenda mūziķi Billiju Meju (Billy May) pie tādiem saviem ritmiskajiem albumiem kā "Come Fly with Me" (1958) un "Come Dance with Me!" (1959), kā arī ar komponistu - aranžētāju Gordonu Dženkinsu (Gordon Jenkins) pie melanholiskajiem, stīgu instrumentu aranžējumiem bagātajiem albumiem "Where Are You?"(1957) un "No One Cares" (1959).

Tomēr, lai arī Sinatras sadarbību ar Meju un Dženkinsu var nosaukt par veiksmīgu, par leģendāru tiek uzskatīta Sinatras un dziesmu aranžētāja Nelsona Ridla (Nelson Riddle) radošā savienība. Ridls, kurš bija aranžējis dziesmas Netam Kingam Kolam (Nat King Cole) un Ellai Majai Morsai (Ella Mae Morse), pieslēdzās kādai no Sinatras pirmajām ierakstu sesijām "Capitol Records" studijā 1953.gadā. Rezultātā šī sadarbība turpinājās vairāk kā divdesmit gadus, ierakstot simtiem dziesmu. Pēc Sinatras vārdiem "Ridls ir labākais aranžētājs pasaulē", un mūzikas kritiķi tam piekrita.

Ridls savos aranžējumos nodarbināja ik vienu mūzikantu - vai tas būtu kvartets vai 50 cilvēku orķestris, svarīgu vietu atvēlot dažādu instrumentu solo, īpaši - trombonam. Bet viss tika veidots ar īpašu pieeju Sinatras balsij. Deju (swing) melodiju aranžēšanā Ridls izmantoja savu "izgudrojumu", kuru nosauca par "sirdspukstu ritmu" - tas bija nedaudz lēnāks kā citām deju dziesmām, un tam vajadzēja būt vienā ātrumā ar, kā noteica pats Ridls, "cilvēka pulsu pēc ātrākas pastaigas". Praktiski visus Ridla - Sinatras albumus izdeva "Capitol Records", no kuriem "Wee Small Hours" (1955), "Songs for Swingin' Lovers!" (1956) un "Only the Lonely"(1958) tiek uzskatīti par šedevriem.

Tomēr, neskatoties uz aranžējumiem, albumos dominējošā palika Sinatras balss, kuru Ridls raksturoja kā "siltu čella tembru". Tā kļuva aizvien dziļāka un spēcīgāka. Pēc neveiksmīgajām laulībām ar Gārdneri, Sinatras balāžu dziedāšanas stils kļuva neredzēti emocionāls un reizēm pat žēlabains.

Tajā pašā laikā Sinatra lika lietā savas džeza dziedāšanas iemaņas un tādas dziesmas kā "I've Got You Under My Skin" (1956) un "One for My Baby" (1958) ir laba ilustrācija Sinatras spējai apvienot tempu ar noskaņu. ŽURKU BANDA UN APSŪDZĪBA Pagājušā gadsimts piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā Sinatra filmās un uz skatuves nereti parādījās kopā ar saviem draugiem, kuri pārstāvēja "Klanu" vai populārāks nosaukums tam bija "Žurku banda". Tajā bija aktieri Pīters Lavfords (Peter Lawford), Džojs Bišops (Joey Bishop) un Širleja Makleina (Shirley MacLaine), goda biedrs Džons F.Kenedijs (John F. Kennedy), bet kodolu veidoja Sinatra, Samijs Deivs jaunākais (Sammy Davis, Jr.) un Dīns Mārtins (Dean Martin). Šis trio pārsvarā izklaidēja publiku ar jokiem, kuri bija domāti nedaudz iereibušiem cilvēkiem, un viena šāda uzstāšanās tika arī ierakstīta 1962.gadā Čikāgas naktsklubā "Villa Venice" un tikai 1999.gadā tika izdota ierakstā "The Summit: In Concert".

  Tas notika aptuveni tajā pašā laikā, kad sāka parādīties baumas par Sinatras sakariem ar kriminālo pasauli. Paskatoties uz to šodienas acīm, pat daudzi Sinatras lielākie kritiķi tagad atzīst, ka tas noticis lielā mērā piespiedu kārtā, tomēr nevar noliegt, ka draudzīgas attiecības ar tādām tā laika bēdīgi slavenām personībām kā Semu Džiankanu (Sam Giancana) būtiski samazināja Sinatras fanu rindas un radīja šķēršļus viņa draudzībai ar augsta ranga politiķiem. 1960.gadā pēc Jozefa Kenedija vecākā (Joseph P. Kennedy, Sr.) lūguma Sinatra darbojās kā starpnieks starp Džiankanu un Kenediju ģimeni Džona F.Kenedija prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā, lai nodrošinātu Kenedijam vairāk balsu.

Tomēr dažus gadus vēlāk Kenedija administrācija uzsāka cīņu ar organizēto noziedzību un distancējās arī no Sinatras laikā, kad Džiankans jau pavisam bija zaudējis savu ietekmi politiskajās aprindās. Pret Sinatru šīs aizdomas par sakariem ar noziedzīgo pasauli neizsīka vēl gadiem, pie kam vēl arī ar citām neslavu guvušām personām, tomēr Džiankana epizodi toreiz prese "izgaršoja" visvairāk.

"REPRISE" GADI 1960.gadā Sinatra nodibina savu ierakstu kompāniju "Reprise Records", kurā viņš veica savus ierakstus vēl paralēli strādājot ar "Capitol Records", ar kuru līgums Sinatram beidzās tikai 1962.gadā. Un Sinatra strādāja ļoti produktīvi - no 1961. līdz 1963.gadam viņš izdeva 14 (!) albumus. Viņš joprojām strādāja ar saviem vecajiem cīņu biedriem Ridlu, Meju un Dženkinsu, taču jaunas vēsmas Sinatras dziesmām pienesa tādi jauni aranžētāji kā Džonijs Mandels (Johnny Mandel), Nīls Heftī (Neal Hefti) un Dons Kosta (Don Costa). Sinatras pārproduktivitāte šajos gados atspoguļojās arī albumu kvalitātē, kura bija visnotaļ svārstīga, taču bija atrodami arī albumi, kuri pārsit pat "Capitol" ēras klasiku. Viņa divi sešdesmito gadu albumi - "September of My Years" (1965) un "Francis Albert Sinatra and Antonio Carlos Jobim" (1967) - tiek uzskatīti par vieniem no spēcīgākajiem Sinatras albumiem.

Tajā pašā desmitgadē valstu hitparādes satricināja vēl virkne Sinatras dziesmu, no kurām trīs, iespējams, ir arī viņa visu laiku vispopulārākās izpildītās dziesmas - "Strangers in the Night" (1966), "That's Life" (1967) un "My Way" (1969). Noslēdzoties šai desmitgadei, Sinatras spožums pamazām sāka dzist... VECUMDIENAS 1969.gadā mūzikas tirgū dominēja "Vūdstokas paaudze", un Sinatram nekas cits neatlika, kā publiski pažēloties, ka "man neviens vairs dziesmas neraksta".

1971.gadā Frenks Sinatra paziņoja par aiziešanu no skatuves, taču divus gadus vēlāk atsāka darbu ierakstu studijā. Kā studijas mākslnieks viņš turpmāko divdesmit gadu laikā izdeva astoņus albumus un arī projektus, kuros piedalīties, viņš atlasīja ļoti rūpīgi. Garo gadu uzdzīve ar alkoholu un smēķēšanu darīja savu - Sinatras balss pamazām kļuva rupja un nelīdzena. Par viņa labākajiem vēlīno gadu albumiem tiek uzskatīta Sinatras ambiciozais triju disku albums "Trilogy" (1980), balāžu kolekcija "She Shot Me Down" (1981) un "L.A. Is My Lady" (1984). Pēc desmit gadu pārtraukuma Sinatra atgriezās ierakstu studijā, lai zem ierakstu kompānijas "Capitol Records" zīmes izdotu divus albumus "Duets" (1993) un "Duets II" (1994), kuros dziesmas viņš iedziedāja ar virkni mūsdienās populāru mūziķu. Lai arī šie albumi neguva kritiķu atzinību, tie tika pārdoti miljonos kopiju un bija pēdējie albumi ar Frenka Sinatras piedalīšanos.  

Sinatras talants vienmēr spilgti izpaudās tieši koncertos - viņš koncentrējās uz koncertiem un tā rezultātā laika posmā no sava pirmā sniegtā koncerta 1970.ajos līdz savam pēdējam sniegtajam koncertam 1995.gadā Sinatra dāvāja simtiem savu uzstāšanās visās pasaules malās. Un, lai arī dzīves pēdējos gados Sinatram jau bija psihiska rakstura veselības problēmas un atmiņas zudumi, viņš palika īstens "šovmens" līdz pat pēdējam elpas vilcienam.  

Par Sinatru, iespējams, strīdēsies vienmēr. Un visvairāk par viņa iespējamiem sakariem ar organizēto noziedzības pasauli. Taču par viņa talantu nekādu strīdu nav - ar 50 gadu laikā izdotiem vairāk kā 1400 ierakstiem Frenks Sinatra pēc vairuma kritiķu domām ir visu laiku redzamākais darbonis Amerikas populārās vokālās mūzikas žanrā. Sinatra bija tas, kurš dziedāšanā ienesa personiskās izteiksmes nozīmi, viņš prata dziedot izteikt savas emocijas - no priekiem līdz dziļām skumjām. Viss, ko viņš darīja gan kino, gan mūzikā, ir palīdzējis viņam kļūt par Amerikas kultūras ikonu.

Vilnis Kronbergs

Avoti:  Encyclopedia Britannica, Inc www.youtube.com www.history.com www.wikipedia.com C 2009 www.vilniskronbergs.blogspot.com    

http://vilniskronbergs.blogspot.com/2009/12/frenks-sinatra-1915-1998.html

Sinatra par medicīnu: “Pamatā es esmu par jebko, kas ļauj sagaidīt rītu- lūgšanas, trankvilizatori, vai Jack Daniels pudele "