Holokausts Valdemārpilī

Talsu apriņķa Valdemārpils. 1941. gada jūlijā tur dzīvoja 150 ebreju, bet augustā – vairs neviens. 

Agrāk mazo pilsētiņu pusceļā starp Talsiem un Roju dēvēja par Sasmaku.  Esošo nosaukumu tā ieguva 1926. gadā – par godu jaunlatvietim Krišjānim Valdemāram. Jaunībā viņš tur dzīvoja un piestrādāja par privātskolotāju. Krāja naudu studijām Pēterpilī. Valdemāra skolnieki lielākoties bija ebreju bērni. Loģiski, jo tolaik, 19. gadsimta vidū, Sasmakā vairāk kā 80% iedzīvotāju bija ebreji, latviešu – desmitreiz mazāk. Pēc 1. pasaules kara lomas bija mainījušās – ebreju īpatsvars saruka līdz 15%, tomēr arī tad visi dzīvoja saticīgi.

Līdz pat 1941. gadam vienīgajā pamatskolā ebreju bērni ar latviešiem mācījās kopā. Atsevišķā klasītē apguva vien Mozus ticības mācību. 

Ebreji lielākoties bija tirgotāji un amatnieki – tāpēc, ka sensenos laikos viņiem bija aizliegts strādāt lauku darbus. Vēl brīvvalsts pēdējos gados, kaut minoritāte iedzīvotāju sastāvā, ebreji dominēja Valdemārpils tautsaimniecībā. Viņiem piederēja lielākā daļa tirgotavu: vienīgais drogu un velosipēdu veikals, četri no sešiem gaļas skārņiem, vienīgā stiklinieku un visas četras skārdnieku darbnīcas. Arī vienīgā publiskā pirts bija ebreju, un ūdensvads toreiz bija tikai vienā pilsētas mājā.

Likumsakarīgas bija padomju okupantu laupīšanas 1940. gadā – ebreji tajās cieta vairāk, jo viņiem bija vairāk, ko atņemt.

No visiem nacionalizētajiem pilsētas namiem vairāk nekā puse bija ebreju. Tas arī apgāž mītu par ebrejiem kā komunistu līdzskrējējiem – Valdemārpilī komunisti viņiem neatnesa neko labu. Par aktīviem kolaborantiem te varēja uzskatīt vien piecus ebreju komjauniešus, turklāt komjauniešu šūniņas vadītājs bija latvietis – skolotājs J. Zālītis.

Un tad nāca Hitlera okupācija. Jau kara pirmajās dienās, 1941. gada jūnijā, komunistu pilsētas valde aizbēga, un uz īsu brīdi iestājās varas vakuums.

To izmantoja grupiņa vietējo bijušo aizsargu. Viņi ieņēma galvenās pilsētas pārvaldes ēkas un uzņēmumus un nodibināja tā saukto apsardzību – pašpasludinātu policejisku pašaizsardzības vienību. Par tās komandieri kļuva izbijis aizsargs J. Zikmanis. Bez tiesas nošāva vairākus komunistus un komjauniešus

***

1941. gada jūlija vidū, nāca jauns rīkojums, šoreiz – no augstāk stāvošā Talsu apriņķa valdes: "Par žīdu mantas reģistrāciju". Parakstījis apriņķa priekšnieks V. Kārkliņš un sekretārs E. Puriņš. Faktiski tas nozīmēja mantas konfiskāciju, katrs drīkstēja paturēt vien pašu nepieciešamāko divu nedēļu iztikai. Procedūra identiska tai, kādu vēl nupat bija piekopuši komunisti – mājās ierodas komisija, noliek visus kaktā un mantu aizved. Arī pamatojums mats matā kā iepriekšējiem okupantiem: “Tiek izņemti luksus priekšmeti un manta, kas viscauri iegūta negodīgas tirdzniecības un krāpšanas ceļā”.

Lieki teikt, ka visi šie konfiscētāji arī bija vietējie. Algas viņiem maksāja no ebrejiem atņemtās naudas. Salaupīto mantu noliktavu ierīkoja... sinagogā.

Vēl pēc trim dienām – jauns apriņķa rīkojums. Par ebreju koncentrāciju vienuviet zem apsardzes. Pilsētā bija palikuši ap 70 darba nespējīgo ebreju – vecīši, bērni un slimnieki. Visus sadzina divās, pašiem ebrejiem piederošās mājās Cunces ielas sākumā un vēl dažās apkārtējās. Tieši pretī pilsētas valdei! Un vien dažas mājas tālāk no agrākās Valdemāra dzīvesvietas! Mūsdienās iela pārdēvēta Valdemāra vārdā... Ebrejus apsargāja vietējie pašaizsargi. 25. jūlija vakarā ieradās papildspēki – Talsu pašaizsargi, tos komandēja pulkvežleitnants A. Vēveris. Visi pulcējās viesnīcā "Rīga", kas atradās Lielajā ielā. Pamatīgi dzēra.

“Komandas dzīves smērviela bija alkohols. Tas tika lietots pirms nogalināšanām, to laikā un pēc tam.”

Tā latviešu iznīcinātāju komandas apraksta vēsturnieks Andrievs Ezergailis. Antisemītisms pat neesot bijis viņu galvenais motīvs. Pamatā – alkatība, jo šāds darbs bija labi apmaksāts. Arī pārprasts patriotisms. Visbeidzot – homofīlija. Slimīga “veču lietu” pielūgsme, kamdēļ par bendēm pieteicās daudz agrāko karavīru, sportistu un korporeļu: “Viņus apreibināja varas apziņa pār dzīvību un nāvi.”

Ap pusnakti dzert beidza, visus ebreju nespējniekus salādēja kravas mašīnās un aizveda uz ārpilsētas ceļmalas pļavu Kaltenes virzienā. Tur visus nošāva un apraka.

Tuvējās mājās šāvienus, kliedzienus un bērnu raudas dzirdējuši līdz sešiem rītā.

Pilsētas vecākais Bērziņš, sirdsapziņas mocīts, atkāpās. Tas pierāda, ka līdzdarbošanās masu slaktiņos nebija spiesta lieta. Taču slaktiņu tas neapturēja. Bērziņa vietā stājās vietnieks Grauss un piebeidza iesākto – 7. augustā spaidu darbu purva malā pašaizsargi nogalināja arī atlikušos 56 ebrejus. Četru gadsimtu Valdemārpils ebreju vēsture bija izdzēsta divās naktīs. Desmit dienas vēlāk saulainā augusta novakarē pašaizsargi sarīkoja koncertu – par godu komunistu padzīšanai no Valdemārpils.

Kaut ebreji bija zem zemes, izrēķināšanās ar viņiem nebeidzās. Vēl bija palikusi viņu manta. Jau konfiskācijas dokumentos vēsturnieki saskata piesavināšanās pazīmes, jo uzrādīta bija vien desmitās daļas ebreju mantība. Trīs dienas pēc pirmā slaktiņa trūcīgās pilsētas valde ievērojami pacēla sev algas. Rudenī izmaksāja nepieredzēti lielus sociālos pabalstus. Un vēl maksāja algas desmitiem mantu šķirotāju, kas sinagogā rosījās vairākus mēnešus. Mantas ūtrupēs izpārdeva par grašiem.

Ne viens vien latviešu bērns toruden uz skolu varēja doties mētelī, ko iepriekš valkājis kāds nogalināts klasesbiedrs.

Arī bēdīgi slavenajai V. Arāja komandai Rīgas štābā bija ebreju mantu noliktava savai lietošanai.

Valdemārpils ebreju iznīcināšanas stāstā nepavīd neviens vācu okupanta vārds, tikai vietējie.

Savējie.

Autors: Mārtiņš Ķibilds , 2018.g.