Kauguru nemieri. Kauja

Vidzeme, jau kopš Krievijas armijas izdarītajiem milzu postījumiem Ziemeļu kara laikā pirms simts gadiem, bija Krievijas okupēta un kopš 1710. (1726.g.) atradās tās sastāvā, tāpēc tās likumdošanu ietekmēja divas varas: Krievijas impērijas likumi un saglabātā Vidzemes muižniecības likumdošana. Savukārt, Vidzemes likumdosana, pati bija pārdzīvojusi gan Polijas- Lietuvas, gan Zviedrijas likumu ietekmi šo valstu valdīšanas laikā. Krievu veikto postījumu dēļ arī pēc 100 gadiem, atšķirībā no pārējās latviešu apdzīvotās teritorijas, Vidzemē bija "visraibākais" nacionālais sastāvs gan zemniecībā, gan muižnieku vidū: daudzās izpostītajās teritorijās pēc kara bija nometināti Igaunijas zemnieki; citviet, kā piemēram, Iršu muižas (Hirschenhof) apkaimē- 18. gadsimta vidū bija izveidotas vācu kolonijas. Tāpat, diezgan būtiski bija mainījies Vidzemes muižniecības sastāvs- tajā bija "pazuduši" vairums Polijas un Zviedrijas muižnieku, kuri nebija pārgājuši krievu pakļautībā, savukārt, milzu platības, gan no rekvizētām privātmuižām vai bijušām "kroņa muižām" bija ieguvuši Krievijas muižnieki.

***

Sacelšanās tiešais iemesls bija izmaiņas nodokļu maksāšanas kārtībā, pēc kuras izsludināšanas 5. oktobrī naturālās nodevas (staciņa) vietā bija jāsāk maksāt galvasnauda. Zemnieki galvasnaudas maksājumus uztvēra kā viņu atbrīvošanu no muižnieka atkarības un ieskaitīšanu valsts zemniekos, un tāpēc atteicās pildīt muižas klaušas.

1802. gada vasaras beigās klaušās atsacījās iet vairākums Kokmuižas zemnieku, bet septembrī muižas darbos negāja arī Kauguru muižas zemnieki. Mujānu un Kauguru muižu īpašnieks Georgs fon Mengdens, un Kokmuižas īpašnieks Anhorns fon Hartviss pieprasīja Vidzemes guberņas valdei steidzīgi izsūtīt Zemes tiesu un karaspēku dumpja apspiešanai.

Nemieru apspiešanai 1802. gada 7. oktobrī Vidzemes gubernators Sergejs Goļicins uz Valmieras draudzes novadu, kur zemnieki uzstājās visaktīvāk, nosūtīja zemes tiesnesi R. G. V. fon Ungernu-Šternbergu un 120 Taurijas grenadieru pulka karavīrus majora Kapustina vadībā. Soda ekspedīcija 12 aktīvākos zemnieku pārstāvjus apcietināja un 6 kalpus nopēra ar rīkstēm. Nemiernieku vadoņi sapulcējās Bestes krogā un izlēma sākt sacelšanos.

Pēc aicinājum atbrīvot arestētos 9. oktobrī Kaugurmuižā sapulcējās ap 3000 zemnieku no plašākas apkārtnes, kuri bija bruņoti ar rungām, mietiem un izkaptīm. Sacelšanās apspiešanai grenadieriem no Cēsīm palīgā ieradās papildspēki, kuru rīcībā bija 4 lielgabali. Kopējais Krievijas karaspēka lielums sasniedza ap 700 vīru.

1892. gada 10. oktobra rītā grenadieri atklāja uguni uz nemierniekiem un nošāva divus zemniekus.

Kad zemnieki sāka virzīties pretī karavīriem, pret viņiem atklāja lielgabalu uguni. Nemiernieki karavīru ierindai bija salīdzinoši tuvu – no 10 līdz 15 soļu. 17 tika ievainoti, bet daļa no tiem vēlāk nomira

Sarunās ar muižas īpašnieku panāca vienošanos, ka tiks izsaukts tiesnesis, lai varētu konfliktu atrisināt, tomēr muižnieks vērsās pēc palīdzības varas iestādēs.

12. oktobrī Kaugurmuižā ieradās kazaki, kuri apcietināja nemieru vadītājus. Galvenos nemiernieku vadoņus - Kokmuižas Vīteļu māju saimnieku Pēteri un viņa kalpu kučieri Kārli Bušu arestēja un nogādāja Rīgā.

Galvenajiem Kauguru zemnieku nemieros apsūdzētajiem vadoņiem - Kokmuižas Vīteļu saimniekam Pēterim, Vīteļu mājas kalpam, Deideru krodzinieka dēlam Jānim, kā arī Mujānu muižas sulainim Gothardam Johansonam, viņa svainim, kučierim Kārlim Bušam zemestiesa piesprieda nāvessodu.

Vēlāk Vidzemes galma tiesa to nomainīja ar 30 pāriem rīkšu, ko katram vajadzēja saņemt gan Rīgā, gan Valmierā tirgus laukumā pie kauna staba (3 reizes ik pēc 8 dienām), bet pēc tam nopērtos aizsūtīja katorgā uz Sibīriju.

Zināms, ka Vīteļu Pēteris 1805. gadā atgriezies mājās.

Pēc tiesas lēmuma 39 zemniekiem izpildīja miesas sodu ar 477 pāriem rīkšu, t.i. ar 1400 cirtieniem.

Citi pēc 1802. gada Kauguru nemieriem izsūtītie vidzemnieki nometināti Rižkovas (Rīgas) ciemā Toboļskas guberņā, kas bija vecākā latviešu kolonija Sibīrijā