Napoleons piedalās apvērsumā un kļūst par Francijas I Konsulu

Pēc neveiksmīgā Ēģiptes karagājiena 1799. gada oktobrī Napoleons pameta karaspēku Ēģiptē un atgriezās Parīzē, kur brieda opozīcija Direktorijas režīmam. Tauta bija nogurusi no terora, neprasmīgās vadības un nepārtrauktiem kariem, kuros Francijas "revolucionārā" armija visbiežāk tika sakauta. Direktorija gatavojās "sodīt" Napoleonu par neveiksmēm Ēģiptes kampaņā, taču tai nebija reāla spēka, kā to izdarīt.

Napoleons, kurš revolūcijas gados bija izcēlies kā prasmīgs karavadonis, un baudīja popularitāti tautā par spīti neveiksmēm Ēģiptē, šķita īstā persona, kas spētu glābt valsti no sabrukuma.

1799. gada 9. novembrī notika apvērsums – 18. brimēra (mēneša nosaukums, kurā tas notika) valsts apvērsums. 

To vadīja ģenerālis Napoleons un viņu atbalstīja tādi ietekmīgi politiķi kā ārlietu ministrs Taleirāns un iekšlietu ministrs Fušē. Ar ieganstu, ka situācija ir nedroša, Nacionālā konventa locekļus izsūtīja no Parīzes. Tad tie tika piespiesti  pasludināt konstitūciju par spēkā neesošu un varu nodot trim konsuliem. Tautas nobalsošanā tika pieņemta jauna konstitūcija.

1799. gadā par Francijas Republikas pirmo konsulu kļuva Napoleons Bonaparts. Viņš pasludināja, ka revolūcija ir beigusies. 

Napoleona laikā Francijā tika īstenota valsts varas koncentrācija un pārvaldes centralizācija.   Tika sašaurināta sabiedrības līdzdalība valsts lietās. Vara koncentrējās viena cilvēka rokās, pret ko bija vērsusies Lielā franču revolūcija.    Viņš bija arī karaspēka virspavēlnieks, kurš izšķīra iekšpolitikas un ārpolitikas jautājumus.

Napoleons I valdīja ar valsts Padomes palīdzību, kas iecēla ierēdņus, armijas virsniekus un tiesnešus. Sabiedrības līdzdalība valsts pārvaldē izpaudās tā, ka tās pārstāvniecības orgāns bija tiesīgs apspriest pirmā konsula ierosinātos likumprojektus.  

Stingri centralizētais valsts pārvaldes aparāts nodrošināja, ka ikviens lēmums tika ātri nogādāts pat līdz tālākajam Francijas nostūrim.  

Napoleons tomēr neatteicās no revolūcijas rezultātā sasniegtajām modernas sabiedrības iezīmēm kā visu pilsoņu vienlīdzības likuma priekšā un indivīda brīvības un neaizskaramības.  

Feodālās klaušas netika atjaunotas, zemniekiem tika atstātas tiesības uz revolūcijas laikā iedalīto zemi

Emigrējušajiem franču aristokrātiem atļāva atgriezties, lietot titulus, un tos pārtrauca vajāt, taču kārtu privilēģijas atjaunotas netika.  

Ieviesa jaunus dižciltības titulus, bet kurus piešķīra par dienestu.