Poļu karavadonis Staņislavs Žolkevskis Maskavā ar Krievijas bajāru padomi paraksta līgumu, ar kuru par Krievijas caru tiek iecelts Polijas princis Vladislavs IV Vāza

Polijas- Maskavijas karš (Wojna polsko-rosyjska 1609–1618, wojna moskiewska, Polish–Muscovite War, Русско-польская война, ATR-Maskvos karas ), faktiski sākās agrāk un ilga no 1605. līdz 1618. gadam.

Karš sākās ar Polijas - Lietuvas republikas (PLR) magnātu (ietekmīgu aristokrātu) atbalstu "Viltus Dmitrijam", kurš cīnījās par vakanto Maskavijas troni, bet tiešu citu mērķu bez savas zemes aizsargāšanas PLR nebija. Par savu lielāku neatkarību cīnījās arī PLR sastāvā ietilpstošie Ukrainas kazaki, kuri gan bija sašķēlušies un daļa atbalstīja PLR politiku, bet tikpat liela daļa naivi ticēja Maskavijas kņazu solījumiem. 

Vēlāk, kad karā iesaistījās arī Zviedrija, PLR par savu mērķi noteica Maskavijas iekarošanu, kas arī lielā mērā izdevās kara otrā fāzē un no 1609. gada līdz 1612. gadam PLR izdevās ieņemt Maskavu.

Kara rezultātā PLR un Zviedrijai izdevās atbrīvot no Krievijas somugru zemi Ingriju (Igaunijas ziemeļdaļa, tagadējais Ļeņingradas apgabals, Dienvidsomija, iepriekš Zviedrijas sastāvā), kā arī atgūt Smoļenskas, Novgorodas apgabalus.

Diemžēl, Maskavu PLR neizdevās noturēt - 1612. gadā krievu-tatāru karaspēkam izdevās PLR spēkus izdzīt no Maskavas. Maskavija, savukārt, izmantojot mongoļu tatāru sašķeltību, kara laikā lielā mērā atbrīvojās no to ietekmes, un noslēgusi mieru ar Rietumiem, sāka izmantot savus milzīgās teritorijas un cilvēkresursus tālākai Eiropas un Āzijas tautu kolonizācijai, turpmākajos simts gados iekarojot un apvienojot vienā valstī lielāko teritoriju pasaules vēsturē.

Krievijas impērija arī 21. gadsimtā ir palikusi praktiski vienīgā koloniālā impērija, kura turpina savā teritorijā noturēt simtiem kolonizēto tautu. Krievija sekmīgi izmantoja seno romiešu "skaldi un valdi" taktiku- sākotnēji uzpērkot kaimiņu tautu elites pārstāvjus, tā panāk šķelšanos kaimiņu valstu pārvaldes sistēmā, Kad teritorijas formāli bija iegūtas, nepakļāvīgā elite, bet bieži vien arī pašas tautas tika masveidā fiziski iznīcinātas, bet palikušie iedzīvotāji vēlāk pārkrievoti. Krievija turpina koloniālo politiku, gan piespiedu kārtā pārkrievojot sagrābtas teritorijas, gan koloniāli izlaupot kolonizēto teritoriju resursus,- faktiski visi dabas resursi tiek iegūti ārpus krievu "vēsturiskās dzīves telpas", taču par šiem resursiem nopelnītās milzu bagātības attīsta nevis ieguves vietas infrastrultūru, bet tiek bezjēdzīgi notriektas ekskluzīvu īpašumu iegādē krievu elites vajadzībām.

Kopš Krievijā pie varas nonācis V. Putins, papildus koloniālajai politikai, liela koloniāli izlaupīto resursu daļa tiek tērēta drudžainai militarizācijai un militārai ekspansijai, uzbrūkot gan tuvākām kaimiņvalstīm, gan cenšoties militāri nostiiprināties visos kontinentos. Arī pēc PSRS sabrukuma, tās mantiniece Krievija turpina neokoloniālisma politiku- uzbrūkot gan kaimiņu tautu teritorijām (Moldova, Gruzija, Ukraina) un tās okupējot, gan atbalstot savus Eiropas ietekmes aģentus bijušās Dienvidslāvijas, Ungārijas, Bulgārijas, Slovakijas, Austrijas u.c. valstīs, gan iesaistot savus militāros grupējumus Āfrikas neokolonizācijas procesos.