Noslēgts Altmarkas pamiers starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu pēc savstarpēja kara

Altmarkas pamiers bija 1629. gada 25. septembrī noslēgts līgums, kas izbeidza Poļu-zviedru karu, kas ilga no 1600. līdz 1629. gadiem. Tas tika noslēgts Altmarkas ciemā netālu no Marienburgas Prūsijā (tagad Polijā).

Līguma rezultātā Zviedrija ieguva no Polijas-Lietuvas daļu Pārdaugavas hercogistes (mūsdienu Vidzemi un Dienvidigauniju), kā arī tiesības vākt nodevas no poļu tirgotājiem Gdaņskā.

1635. gadā to apstiprināja Štūmsdorfas miera līgumā. Ar šo līgumu Pārdaugavas hercogiste tika sadalīta divās daļās - Zviedru Vidzemē un Poļu Vidzemē jeb Inflantijā (Latgalē).

***

Kara iemesli

Pēc Livonijas kara beigām 1583. gadā Livonijas Konfederācijas zemes tika sadalītas starp Poliju—Lietuvu un Zviedriju, tomēr abas lielvalstis pretendēja uz visu Livonijas un Prūsijas teritoriju. Par konflikta tiešo pirmsākumu var uzskatīt 1592. gada notikumus, kad Polijas—Lietuvas valdnieks Sigismunds III Vāsa tika kronēts par Zviedrijas karali.

Tas izraisīja neapmierinātību Zviedrijā un 1595. gadā zviedri Sigismunda tēvoča Sēdermanlandes Kārļa vadībā sāka sacelšanos. 1598. gadā Sigismunds ieradās Zviedrijā ar 5000 vīru lielu karaspēku, taču tika sakauts Stongebrū kaujā un bija spiests atgriezties Polijā.

1599. gada 24. jūlijā Zviedrijas parlaments atcēla Sigismundu no troņa, taču tas paziņoja, ka Zviedrijas sastāvā esošā Ziemeļigaunija turpmāk piederēšot Polijai—Lietuvai. Šajā laikā Polija—Lietuva bija iesaistīta arī Moldāvijas karos, tādēļ kara sākumā zviedriem izdevās iekarot lielu daļu Pārdaugavas hercogistes.

***

Iedzīvotāji

Pilsētnieku tiesisko stāvokli Zviedrijas pārvalde būtiski neietekmēja; tika saglabāta Eiropā pieņemtā pilsētu tiesību sistēma.

Lai gan pašā Zviedrijā dzimtbūšana nebija, tomēr dzimtbūšana Vidzemē netika atcelta, izdotie noteikumi to tikai sakārtoja. Tika arī nodibinātas jaunās tiesu iestādes, kas muižniekiem atņēma līdzšinējo neierobežoto tiesu varu pār zemniekiem, atstājot tikai t.s. „mājas pārmācības” tiesības (tiesības mazāk svarīgos gadījumos sodīt zemniekus ar miesas sodu).

Muižas nomnieks vai viņa ierēdņi varēja vēl sodīt nepaklausīgos vai nolaidīgos klaušu darbiniekus, bet ne vairāk kā ar 3 pāriem rīkšu. Par citiem nodarījumiem zemniekus tiesāja īpašā pagasttiesa, kas sastāvēja no pašiem zemniekiem. Tā varēja uzlikt sodu ne lielāku par 10 rīkšu pāriem vai 20 dālderiem naudā. Svarīgākas lietas izsprieda zemes tiesa un galma tiesa (hoftiesa).

Par muižas nomnieka vai viņa ierēdņu nodarītām pārestībām zemnieks varēja iesniegt sūdzību domēņu valdes priekšniekam, kas tās vai nu izsprieda pats, vai arī nodeva zemes tiesai. Visas citas lietas izsprieda zemes tiesa. Zemniekiem tika piešķirtas tiesības iesniegt galma tiesā sūdzības pret muižniekiem par viņiem nodarītām pārestībām un pārsūdzēt zemes tiesu spriedumus.

Jaunā vara palielināja jau tā lielās nodevu un klaušu prasības dzimtcilvēkiem. Zviedru likumi arī pastiprināja miesas sodus tiem zemniekiem, kas laikā neizpildīja klaušas un nodevas. Šajā ziņā jauno varu galvenokārt interesēja tikai kroņa ienākumi, kas bija nepieciešami kariem Austrumeiropā.

Taču, lai uzlabotu zemnieku ekonomisko stāvokli, 1601. gadā tiem tika atļauts pašiem netraucēti pārdot tirgū savus ražojumus.

Saimnieciskā ziņā dzimtbūšana tika pastiprināta.

1607. gadā tika apstiprināti kārtības jeb policijas noteikumi, kuros valdība ne tikai atzina zemnieku dzimtbūšanu, bet atļāva arī ieķīlāt zemniekus bez zemes, atdot viņus kā parādu atmaksu, dot zemniekus soda naudas vietā — juridiski tika nostiprināts zemnieku kā kustamā īpašuma statuss. Bez tam noteikumi ierobežoja arī pašu zemnieku rīcības brīvību par viņu kustamo mantu.

1696. gadā izdeva „Ekonomijas reglamentu”, saskaņā ar kuru zemnieka mājas nu bija kroņa īpašums. Par savu saimniecību zemnieks maksāja nomu, kuras lielums bija noteikts vakas grāmātā — maksāja nevis valstij tieši, bet ar muižkunga starpniecību, maksājot tam nodevas un pildot klaušas. Savas mājas zemnieki nevarēja atstāt un palika saistīti pie konkrētās saimnniecības kā tās dzīvais inventārs. Pat, ja pēc aizbēgšanas zemnieks bija apmeties uz dzīvi uz cita muižnieka zemes un kļuvis par tā dzimtcilvēku, zviedru likumdošana to uzskatīja par iepriekšējā saimnieka īpašumu.

Patents par dzimtzemnieku bēgšanu no vienas muižas uz citu, civilatbildību papildināja ar kriminālsodiem. Tika norādīts, ka Vidzemē uz iecietīgāku muižnieku zemēm vai pat poļu teritoriju bēg ne tikai atsevišķi jauni un neprecēti, bet pat veselas ģimenes ar bērniem un visu iedzīvi. Zemniekiem piedraudēts ar bargiem sodiem, ja viņi laikus neziņos par kaimiņu aizdomīgo rīcību — visiem, kuri bēgļiem sniegs atbalstu, piemēroja sodus, kas paredzēti Vidzemes Zemes noteikumos.

Gadījumos, kad zemniekiem pretojoties varai, tika savainoti vai pat nogalināti muižkungi, galma tiesa sodīja vainīgo un tā līdzdalībniekus ar nāvi uz rata, iepriekš kniebjot miesu ar sakarsētām knaiblēm un beidzot uzspraužot līķi uz mieta ceļmalā citiem par biedu. Likums paredzēja arī dažādus citus miesa sodus, īpaši pēršanu, par dažāda veida nodarījumiem.

Vienlaikus, tā sauktajos "zviedru laikos" valdība veica vairākus pasākumus vietējo zemnieku izglītošanai. Tika atvērtas vairākas skolas, kur tika mācīts rakstīt, lasīt un rēķināt. Lai stiprinātu iedzīvotāju, tsk. zemnieku reliģisko pārliecību tika noteikta prasība pēc lasītprasmes (Zviedrijas Baznīcas likums pašā Zviedrijā to noteica visiem)

1631. gadā uz Rīgas Domskolas bāzes tika atvērta Rīgas Akadēmiskā ģimnāzija, kurā izveidoja observatoriju ar diviem teleskopiem. Ģimnāzijā tika rīkoti publiski disputi un priekšlasījumi, kas stimulēja Rīgas iedzīvotāju garīgās dzīves rosību.

Lielu ieguldījumu Vidzemes izglītības un zinātnes tālākai attīstībai deva pēc karaļa Gustava Ādolfa rīkojuma dibinātā Tērbatas Gustava akadēmija (latīņu: Academia Dorpatensise/Academia Gustaviana, 1632 — 1665). Šī akadēmija bija otrā universitātes tipa augstākā izglītības iestāde toreizējās Zviedrijas lielvalsts teritorijā pēc Upsalas Karaliskās universitātes (Academia Regia Upsaliensis) un tajā varēja studēt filozofiju, jurisprudenci, medicīnu un teoloģiju. Teoloģijas profesors, vēlāk rektors bija pirmās Latviešu-vācu vārdnīcas autors Georgs Mancelis.

1675. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XI nodibināja otru pilsētas ģimnāziju - Kārļa liceju (latīņu: Schola Carolina) pie Sv. Jēkaba baznīcas. Pēc luterāņu baznīcas Kokneses iecirkņa prāvesta Ernesta Glika iniciatīvas nodibināja pirmās Vidzemes latviešu tautskolas Alūksnē, Apukalnā un Zeltiņos.

Pēc karaļa Kārļa XI stāšanās amatā 1690. gadā tā tika atjaunota kā Gustava-Kārļa akadēmija (Academia Gustavo-Carolina, 1690.-1710.), kas no 1699. gada atradās Pērnavā.