Jans II Kazimirs Vāsa

Jans II Kazimirs Vāsa  bija Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs no 1648. gada līdz 1668. gadam, kad atteicās no troņa. Jans Kazimirs bija pēdējais Vāsu dinastijas karalis Žečpospolitā un pēdējais valsts karalis, kura dzīslās ritēja Jagellonu dinastijas asinis. Valdīšanas laikā valstī pastiprinājās dezintegrācijas un anarhijas procesi.

Kā Polijas karalis Jans II Kazimirs svarīgākos valsts dokumentus cita starpā parakstīja kā "Livonijas lielhercogs", kas norādīja uz to, ka arī pēc Livonijas ziemeļu daļas zaudēšanas zviedriem viņš pretendēja uz šo pārmantojamo titulu:

(Ioannes Casimirus, Dei Gratia rex Poloniae, magnus dux Lithuaniae, Russie, Prussiae, Masoviae, Samogitiae, Livoniae, Smolenscie, Severiae, Czernichoviaeque; nec non Suecorum, Gothorum, Vandalorumque haereditarius rex, etc.)

Dzimis Žečpospoliats karaļa Sigismunda III Vāsas un Hābsburgu ercehercoga Kārļa II meitas Konstances ģimenē.

1632. gadā par karali Žečpospolitas karali kļuva Jana Kazimira vecākais pusbrālis Vladislavs IV Vāsa. Pirms kļūšanas par karali Jans Kazimirs lielā mērā atradās karaļa Vladislava IV ēnā un bija pazīstams ar nesabiedrisko raksturu.

Parādīja labas organizatora spējas Smoļenskas kara laikā no 1632. līdz 1634. gadam.

1635. gadā devās diplomātiskajā misijā uz Vīni, vēlāk pievienojās Svētas Romas impērijas karaspēkam cīņa pret Franciju.

1636. gadā atgriezās Žečpospolitā, tomēr nespēdams kļūt par Kurzemes hercogu, 1638. gadā pameta valsti, lai dotos uz Spāniju un kļūtu par Portugāles vicekarali.

Tomēr ceļā viņu sagūstīja Rišeljē aģenti, un viņš līdz 1640. gadam atradās apcietinājumā.

1641. gadā Jans Kazimirs nolēma kļūt par jezuītu un 1641. gadā atkal pameta Žečpospolitu.

1643. gadā iestājās jezuītos, izraisīdams diplomātiskas nesaskaņas starp Žečpospolitu un pāvestu.

Jans Kazimirs kļuva par kardinālu, tomēr 1646. gadā atgriezās Žečpospolitā un 1647. gadā atteicās no kardināla amata.

Pēc Vladislava IV nāves Jans Kazimirs tika ievēlēts par Žečpospolitas karali. Viņa valdīšana noritēja Žečpospolitai ārkārtīgi grūtā laikā.

Pēc Bogdana Hmeļņicka sacelšanās, valstij bija jācīnās Otrajā Ziemeļu karā, kurā Žečpospolita pilnībā zaudēja Kreisā krasta Ukrainu unSmoļensku. Vēlāk, saistībā ar Polijas Vāsu pretenzijām uz Zviedrijas kroni, zviedri iebruka Žečpospolitā un t. s. Plūdu laikā okupēja gandrīz visu valsti, smagi to izpostot.

1660. gadā Olivas miera līgumā Jans Kazimirs apstiprināja Zviedrijas tiesības uz Livoniju un Rīgu.

Jans Kazimirs apprecēja sava pusbrāļa Vladislava IV atraitni Ludviku Mariju Gonzagu, kura bijusi liels atbalsts depresijā esošajam karalim.

Viņa mira 1667. gadā.

1668. gada 16. septembrī Jans II Kazimirs atteicās no troņa, devās uz Franciju, atkal iestājās jezuītos un kļuva par Nevēras klostera abatu.

Mira 1672. gadā. 1676. gadā tika pārapbedīts Krakovā.