Jans II Kazimirs Vāza kļūst par Polijas - Lietuvas valdnieku. Latvijas teritorija ir brīvprātīga šīs valsts sastāvdaļa

Pēc Polijas karaļa Vladislava IV nāves Jans II Kazimirs Vāsa  tika ievēlēts par Žečpospolitas karali. Viņa valdīšana noritēja Žečpospolitai ārkārtīgi grūtā laikā.

Viņš bija Polijas karalis un Lietuvas lielkņazs no 1648. gada līdz 1668. gadam, kad atteicās no troņa. Jans Kazimirs bija pēdējais Vāsu dinastijas karalis Žečpospolitā un pēdējais valsts karalis, kura dzīslās ritēja Jagellonu dinastijas asinis. Valdīšanas laikā valstī pastiprinājās dezintegrācijas un anarhijas procesi.

1557. gada septembrī Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Firstenbergs Livonijas konfederācijas vārdā noslēdza vienošanos ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu par savstarpēju palīdzību pret nemitīgi uzbrūkošo un zemi izpostošo Maskaviju (Krieviju).

1560. gadā, Livonijas karā, Krievijas cara Jāņa Briesmīgā (Joana IV) karaspēks sakāva ordeņa spēkus Ērģemes kaujā. Sakautais ordenis noslēdza padošanās paktu ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu, kas jau kopš 1557. gada bija noslēdzis protekcijas līgumu ar Rīgas arhibīskapu un ordeni.

Pēc Viļņas ūnijas parakstīšanas ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu, Livonijas konfederācija tika iekļauta Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā.

Uz ziemeļiem no Daugavas tika izveidota Pārdaugavas hercogiste tiešā Lietuvas pārvaldībā, bet tās dienviddaļā tika izveidota autonoma Lietuvas vasaļvalsts Kurzemes un Zemgales hercogiste, par kuras pirmo valdnieku kļuva pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers. Bijušās Dāņu Igaunijas zemes ieņēma Zviedrija.

Kā Polijas karalis Jans II Kazimirs svarīgākos valsts dokumentus cita starpā parakstīja kā "Livonijas lielhercogs", kas norādīja uz to, ka arī pēc Livonijas ziemeļu daļas zaudēšanas zviedriem viņš pretendēja uz šo pārmantojamo titulu:

(Ioannes Casimirus, Dei Gratia rex Poloniae, magnus dux Lithuaniae, Russie, Prussiae, Masoviae, Samogitiae, Livoniae, Smolenscie, Severiae, Czernichoviaeque; nec non Suecorum, Gothorum, Vandalorumque haereditarius rex, etc.)