Viktors Alksnis

Viktors Alksnis bija latviešu izcelsmes PSRS un Krievijas politiķis, bijis Latvijas Augstākās padomes un Krievijas Valsts domes deputāts, kā arī bijusī PSRS militārpersona (gaisa karaspēka pulkvedis).

Dzīvesgājums

Dzimis 1950. gadā Taštagolā, Kemerovas apgabalā Sibīrijā, kur ģimene atradās izsūtījumā no Maskavas.  

Viņa vectēvs Jēkabs Alksnis pēc 1. Pasaules kara bija palicis boļševiku pārvaldītajā Krievijā un veiksmīgi tur taisījis militāro karjeru, sasniedzot PSRS kara aviācijas komandiera statusu 

PSRS Komunistikās partijas uzsākto "nacionālo (genocīda) operāciju" laikā nošauts. 

Tēvs Imants Alksnis bija inženieris.

1957. gadā Alkšņu ģimeni reabilitēja un tā pārcēlās dzīvot uz Latviju.

1972. gadā V. Alksnis pabeidza vectēva vārdā nosaukto Jēkaba Alkšņa Rīgas kara aviācijas augstāko inženieru skolu. Dienēja PSRS gaisa karaspēkā, sasniedzot pulkveža militāro pakāpi.

Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā V. Alksnis aktīvi iestājās par Padomju Savienības saglabāšanu.

1989. gadā ievēlēts par PSRS tautas deputātu, kur bija viens no deputātu grupas "Sojuz" izveidotājiem un aktīvākajiem dalībniekiem.

1990. gadā ievēlēts LPSR Augstākajā Padomē, kur nebalsoja par Neatkarības deklarāciju. Atbalstīja Augusta puču PSRS.

Politiskie oponenti V. Alksni šai laikā dēvēja par "Melno pulkvedi". 

Pēc Augusta puča izgāšanās Latvijas Republikas Augstākā padome 1991. gada 29. augustā pieņēma lēmumu "Par tautas deputātu — militārpersonu statusu", kurā prasīja deputātiem — militārpersonām Alksnim, Jagupecam un Rjabiņinam iesniegt juridiski apstiprinātu ziņojumu PSRS aizsardzības ministram par atvaļināšanu rezervē.

Tā kā viņi to nedarīja, tad AP 1991. gada 2. oktobrī anulēja viņiem deputāta mandātu.

1992. gadā V. Alksnis tika atbrīvots no militārā dienesta un pārcēlās dzīvot uz Krieviju,

1993. gadā apmetās Tučkovā Maskavas apgabalā. Krievijā turpināja politisko darbību.

1995. gadā kļuva par Maskavas apgabala Žukovskas pilsētas mēra vietnieku. Bijis Krievijas Valsts domes deputāts divos tās sasaukumos (abos ievēlēts Odincovas vēlēšanu apgabalā,

• 2000. gadā, pārstāvot sarakstu "Regioni Rossiji", bet
• 2003. gadā — "Rodina".).

Pēc aiziešanas no Krievijas parlamenta nesekmīgi nodarbojies ar uzņēmējdarbību.

2013. gadā ievēlēts Tučkovas pašvaldībā no sevis veidotās organizācijas "Pilsoniskā izvēle" (krievu: Гражданский выбор), kura ieguva pašvaldības padomē 9 no 15 vietām, pārspējot "Vienotās Krievijas" sarakstu. 

No 2013. līdz 2015. gadam bijis Tučkovas pašvaldības vadītājs; pēc tam "Vienotās Krievijas" deputāti nolika savus mandātus, un saskaņā ar normatīvajiem aktiem padome tika atlaista.

2002. gada 20. februārī Krievijas Valsts Dome pieņēma V. Alkšņa ierosinātos labojumus Krievijas Federācijas likumā "Par pilsonību", kas paredz atvieglotus nosacījumus Krievijas pilsonības iegūšanai bijušajiem PSRS pilsoņiem, kas dzīvo bijušās PSRS teritorijā un nav ieguvuši savas apmešanās valsts pilsonību. 

2018. gadā viņš prezidenta vēlēšanās bija komunistu kandidāta Pāvela Grudiņina uzticības persona. 

2018. gada 14. aprīlī kopā ar P. Grudiņinu un vēl divām personām ievēlēts par kustības "Krievijas Nacionālpatriotiskie spēki" līdzpriekšsēdētāju.

Viktors Alksnis bija pazīstams "atvērtā koda" programmatūras atbalstītājs. No kreisi impēriskām pozīcijām aktīvi kritizē Krievijas valdošās aprindas par nekompetenci, pārspīlēto klerikālismu un nepietiekamu militārismu. 

2007. gadā viņš paziņoja, ka Krievijas elektronikas nozares sabrukuma dēļ mikroshēmas Krievijas jaunākajām raķetēm tiek ražotas Rīgā. Atbalsta karu Donbasā.

Krievijas politiķis bieži kritizēja Latvijas valdības iekšpolitiku. V. Alksnim aizliegta iebraukšana Latvijā. 

Publiski atbalstījis 2014. un 2022. gada Krievijas iebrukumus Ukrainā.

Alksnis bija precējies, ģimenē dzimuši 2 bērni

• Jakovs Alksnis
• Irina Alksnis- žurnāliste, darbojusies izdevumos Vzgljad un RIA Novosti

***

2009-12-12 Alkšņu dzimtas traģēdija: likteņa ironija

( http://daugavasvanagi.ca/FG/2009-12-12.pdf )

  Viktors Imantovičs Alksnis, saukts par Melno pulkvedi, ir latviešu izcelsmes lielkrievu šovinists. Ar to viss pateikts.

Varētu...Bet nu tīmekļa portālā www.rus-obr.ru parādījies teksts, kas daudz ko pasaka par latviešu likteņgaitām Krievijā. Alkšņu dzimtas traģēdija, kurā izpaužas likteņa ironija, vedina uz skumjām pārdomām.

Staļina 130. dzimšanas dienas priekšvakarā Viktors Imantovičs Alksnis raksta:

"Mans vectēvs, otrās šķiras komandarms, PSRS aizsardzības tautas komisāra vietnieks aviācijas jautājumos, Jakovs Ivanovičs (Jēkabs Janovičs) Alksnis tika nošauts 1938. gada jūlijā. Viņa sieva (mana vecmāmiņa), Kristīna Karlovna Mednis-Alksnis, būdama tautas ienaidnieka ģimenes locekle, pavadīja lēģeros un izsutījumā 13 gadus. Mans tēvs, Imants Jakovlevičs, 10 gadu vecumā palika bez vecākiem un līdz 30 gadu vecumam nesa "tautas ienaidnieka dēla" kauna zīmi.

Viņš atrada savu māti tikai  1957. gadā. Tāpēc mūsu ģimenē vienmēr valdīja antistaļinisks noskaņojums un saprotamā kārtā arī es biju antistaļinists".  

Kad pie varas nāca Gorbačovs, Viktors Alksnis mēģināja noskaidrot dažas lietas, kas saistītas ar viņa ģimeni.

1989.gadā, kļuvis par PSRS tautas deputātu, Viktors Alksnis lūdza toreizējo KGB priekšsēdi V. Krjučkovu iepazīstināt viņu ar vectēva - Jēkaba Alkšņa - kriminālllietu, kā arī ar M.Tuchačevska prāvas materiāliem, jo Jēkabs Alksnis bija viens no īpašās tiesas locekļiem, kas Tuchačevskim un citiem karavadoņiem piesprieda nāves sodu. Šīs prāvas materiāli ļoti interesēja Viktoru Alksni, jo Tuchačevskis un Roberts Eidemanis (PSRS Osoaviachima Centrālās padomes priekšsēdis), kas tika nošauti saskaņā ar minētās īpašās tiesas spriedumu, bija Jēkaba Alkšņa tuvi draugi, un ar Robertu Eidemani viņš draudzējās gandrīz vai kopš bērnības.

"Un man nebija saprotams, kā mans vectēvs varēja piespriest nāves sodu saviem draugiem", raksta Viktors Alksnis.  Drīz viņam Lubjankā - KGB mītnē - parādīja divus sējumus. Pirmajā bija Jēkaba Alkšņa krimināllieta, otrajā - Tuchačevska un citu militāristu prāvas stenogramma.  Viktoru Alksni mulsināja tas, ka vectēva kriminālletā bija tik maz dokumentu.

Jēkabu Alksni apcietināja 1937. gada 23. novembrī un nošāva 1938. gada 29. jūlijā. Jau trešajā dienā pēc apcietināšanas Jēkabs Alksnis pašrocīgi uzrakstīja zīmīti iekšlietu tautas komisāram Ježovam, ka vēloties sniegt vaļsirdīgas liecības par savu kontrrevolucionāro darbību. Taču kriminālllietā šādu liecību nebija...  

Tuchačevska prāvas stenogramma vēl vairāk samulsināja Viktoru Alksni. Līdz tam viņš bija pārliecināts, ka Tuchačevski un viņa līdzgaitniekus ar spīdzināšanu spieda nomelnot sevi. Taču, raksta Viktors Alksnis, šī viņa pārliecība sašķobījās,

"jo, spriežot pēc stenogrammas, viņi deva savas liecības pietiekami (?!.- F.G.) vaļsirdīgi".  

Un pēc iepazīšanās ar prāvas stenogrammu Viktors Alksnis secināja, ka Sarkanajā armijā tomēr bijusi tāda "virsnieku sazvērestība".   Pēc tam sākās Padoņu Savienības sabrukums, un Viktora tēvs, Imants Jēkaba dēls Alksnis, "ļoti smagi pārdzīvoja" šīs valsts bojā eju. Un kaut arī trīsdesmito gadu traģisko notikumu rezultātā tika salauzta visa viņa dzīve, viņš bija un palika PSRS patriots, norāda Viktors Alksnis.

Pusgadu pēc Padomju Savienibas pašlikvidācijas, 1992. gada 17. julijā Imants Alksnis nomira no sirds triekas 65 gadu vecumā. Mēnesi pirms nāves viņš teica dēlam:"Ja Staļins būtu dzīvs, viņš šo  bardaku nepieļautu". 

  "Es biju satriekts", raksta Viktors Alksnis. "Mans tēvs, dedzīgais antistaļinists, kurš ar visu dvēseli ienīda Staļinu, pēkšņi saprata un piedeva viņam".

    2000. gadā Viktoru Alksni ievēlēja par Valsts domes deputātu, un viņš griezās pie FSB (Federālā drošības dienesta) direktora N.Patruševa ar lūgumu ļaut otrreiz pašķirstīt vectēva krimināllietu. Lasot šīs mapes saturu un salīdzinot ar saviem 1990. gada pierakstiem, Viktors Alksnis konstatēja, ka tajā trūkst daži svarīgi dokumenti. Pazudis NKVD izlūkdienesta 1932. gada ziņojums, kurā teikts, ka "Latvijas militārais atašejs privātā sarunā ar mūsu aģentu teicis, ka Latvijas ģenerālstābam ir savi cilvēki Sarkanās armijas karavadoņu vidū". 

Tika minēti vairāki uzvārdi, tostarp Viktora vectēva vārds. "1990. gadā", raksta Viktors Alksnis, "es stipri apšaubīju šī ziņojuma patiesīgumu, jo diez vai mans vectēvs vareja būt Latvijas ģenerālstāba aģents, jo, kā atcerējās vecmāmiņa, viņš bija granītciets boļševiks".

  Viktors Alksnis sašutis par to, ka arī vēl tagad "pazūd" svarīgi dokumenti. Tātad archīvi tiek "tīrīti" arī vēl tagad, un patreizējiem varasvīriem ir ko slēpt.   Interesants - arī tīri psicholoģiski - ir Viktora Alkšņa secinājums: "Archīvu dokumentu vietā liek lasīt Solženīcinu un citus Staļina nomelnotājus.

Bet kas traucē atvērt archīvus?

Kas traucē atvērt materiālus par Katiņas lietu?

Kas traucē atvērt materiālus par Molotova-Ribentropa paktu?

Kas traucē publicēt Tuchačevska prāvas stenogrāmu?

Tātad viņiem ir ko slēpt.  

Un ja tas tā ir, tad viņi nav tiesīgi nosodīt Staļinu un viņa laiku", noslēgumā raksta Viktors, Imanta dēls, Alksnis.

  Viss, kas te lasāms, manuprāt liecina, cik lielā mērā staļinisms saļodzīja daudzu cilvēku psichisko līdzsvaru, cik ļoti tas iznīcināja viņu racionālo domāšanu vēl trešajā paaudzē.  

FRANKS GORDONS.