Aleksandrs Plensners

1892. gada 25. aprīlis. Cēsu apriņķa Grašu pagasta "Lejaspakuļos" lauksaimnieka ģimenē piedzimst dēls Aleksandrs. Kurš gan toreiz varēja iedomāties, ka viņam būs lemts aktīvi līdzdarboties Latvijas valstij grūtos un atbildīgos brīžos?

Guvis tam laikam labu izglītību tālbraucēju kapteiņu jūrskolā Mangaļos un Aleksandra karaskolā Maskavā, Aleksandrs Plensners Pirmā pasaules kara laikā 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka sastāvā cīnījās pie Smārdes un vēlāk – arī pie Ložmetējkalna.

Viņš atradās notikumu krustpunktā arī 1919. gada 16. aprīlī, jaundibinātajai Latvijas valstij kritiskā brīdī (toreiz Liepājā notika vāciešu organizēts apvērsums) izpildot Latvijas bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieka vietas izpildītāja pienākumus.

Jau 1920. gadā viņš apprecējās ar Elzu Emīliju Fitholdi, un viņu ģimenē vēlāk pasaulē nāca dēls un trīs meitas.

Aleksandrs Plensners bija ne vien karavīrs, bet arī literāts.

1922. gadā viņš kļuva par laikraksta "Latvijas Kareivis" pirmo redaktoru. "Redakcijā valdīja gan brīžiem bohēmisks, bet darbīgs un reti spirgts gars, pateicoties paša redaktora lielajam taktam un jau tad nojaušamajām karavīra diplomāta spējām. Jaunās avīzes telpas drīz kļuva par satikšanās vietu vai visai latvju literārajai inteliģencei," vēlāk atcerējās rakstnieks Aleksandrs Grīns. Starpkaru laikā Aleksandrs Plensners ieņēma dažādus amatus gan Latvijas militārajā resorā, gan darbojās sabiedriskajā un kultūras laukā. Studēja vēsturi un filozofiju Latvijas Universitātē un aktīvi līdzdarbojās vecākajā latviešu studentu korporācijā "Lettonia". Bija izdevuma "Universitas" pirmais redaktors 

"Nediplomātiskais" militārais atašejs

1936. gadā Aleksandru Plensneru paaugstināja pulkveža dienesta pakāpē. Absolvējis Augstāko kara skolu, viņš kļuva par Latvijas militāro atašeju (tā laika terminoloģijā – kara aģentu) Vācijā un Ungārijā. Jaunos darba pienākumus Plensners sāka pildīt Berlīnē 1937. gada 24. maijā. Tas bija laiks, kad fīrera Vācija sāka īstenot savu agresīvo ārpolitiku. Viņam nebūt neklājās viegli, jo, būdams ar sarkastisku humoru apveltīts kritisks novērotājs, viņš necentās izpatikt saviem vācu kolēģiem, grūtības cenšoties pārvarēt ar savu asprātību un kodīgo mēli.

Par pulkveža Plensnera principialitāti liecina viņa stāja 1937. gada 2. jūnijā, kad viņš kopā ar Latvijas sūtni Berlīnē Hugo Celmiņu apmeklēja Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāru Ernstu Heinrihu fon Veiczekeru. Uz vāciešu uzdoto provokatīvo jautājumu – ko Latvija gatavojas darīt nākamajā karā – pārsteigtais militārais atašejs atbildējis īsi – ka Latvija karu nesāks. Sekojis vēl tiešāks vāciešu jautājums – ko Latvija darītu, ja tai uzbruktu PSRS, Vācija vai pat abas šīs valstis vienlaikus? Sekojusi Plensnera atbilde, ka Latvija cīnītos pret tām abām. Klātesošais sūtnis Hugo Celmiņš nav bijis pārāk priecīgs par šādu "nediplomātiskumu", tomēr Plensners vēlāk paskaidrojis, ka jau 1919. gadā Latvija bijusi spiesta karot pret šīm abām valstīm.

Pēc Latvijas okupācijas pulkvedis Plensners bija viens no tiem daudzajiem Latvijas pārstāvjiem ārzemēs, kuriem pēc atteikšanās atgriezties padomju okupētajā dzimtenē Augusta Kirhenšteina marionešu valdība 1940. gada jūlijā atņēma Latvijas pavalstniecību. Plensneru pat pasludināja par "dezertieri", absurdi uzskatot, ka "nolūkā pavisam izvairīties no kara dienesta viņš palicis dzīvot ārzemēs".

Ticot vācu solījumiem

Pulkvedis Plensners nespēja mierīgi noskatīties uz paša izcīnītās brīvās Latvijas iznīcināšanu.

1941. gada maijā Marienburgā (Austrumprūsijā) viņš aktīvi līdzdarbojās Latvju kareivju nacionālās savienības darbības atjaunošanā (tā bija dibināta 1917. gadā), vēlāk kļūdams par tās vadītāju. Šī organizācija apvienoja ap 300 Vācijā nonākušus latviešu virsniekus, instruktorus un karavīrus.

Latviešu virsnieki no vācu izlūkdienesta (abvēra) bija saņēmuši divkosīgus solījumus, ka kara gadījumā tiks izveidoti Latvijas bruņotie spēki.

1941. gada 22. jūnijā, sākoties Vācijas – PSRS karam, atsevišķus latviešus piekomandēja vairākām vācu vienībām kā sakaru un sevišķu uzdevumu virsniekus, taču Plensnera un viņa vietnieka, pulkveža leitnanta Viktora Deglava, ierašanos Rīgā novilcināja.

1941. gada 3. jūlijā Liepājā Vācijas kara flotes kontradmirālis Francis Klāsens Plensneru pilnvaroja pārņemt latviešu pašaizsardzības vienību vadību Latvijas piekrastes apgabalos, tomēr sākotnējām cerībām par Latvijas armijas un suverenitātes atjaunošanu tā arī nebija lemts piepildīties.

1941. gada 18. jūlija pēcpusdienā ar plaušu karsoni saslimušo pulkvedi, tāpat kā daudzus Rīgas iedzīvotājus, pārsteidza viņa štāba priekšnieka Viktora Deglava nāve. Viņa ķermeni ar šautu brūci galvā atrada Dzirnavu (tajā laikā – Riharda Vāgnera) ielas 31. nama kāpņu telpā līdzās dzīvoklim, kurā bija apmeties Plensners. Vācu okupācijas iestādes tālāku izmeklēšanu neuzsāka un paziņoja, ka tā bijusi pašnāvība. Latviešu sabiedrībā līdz pat mūsdienām dzīva ir leģenda, ka tā drīzāk ir bijusi vācu SD organizēta slepkavība, jo no Deglava portfeļa pazuduši svarīgi dokumenti ar vāciešu solījumiem par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Sargājot Latviju

Vācu okupācijas sākumā Aleksandrs Plensners strādāja Latvijas Zemes pašpārvaldes Iekšlietu un kultūras ģenerāldirekcijā. No 1943. gada maija līdz 1944. gada vasarai viņš pildīja Latviešu leģiona ģenerālinspektora ģenerāļa Rūdolfa Bangerska štāba priekšnieka pienākumus.

Tieši Plensners bija tas, kurš bieži vien mudināja Bangerski ieņemt pēc iespējas stingrāku nostāju sarunās ar vācu okupācijas varas iestādēm.

Cenšoties atbrīvoties no neērtā latviešu virsnieka, 1944. gadā vācieši nosūtīja viņu uz fronti, par štāba priekšnieku ieceļot daudz piekāpīgāko pulkvedi Arturu Silgaili.

Kā liecina Augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē, SS obergrupenfīrera Frīdriha Jekelna 1944. gada 16. aprīļa paziņojums Bangerskim, Plensneru no leģiona ģenerālinspektora štāba priekšnieka amata atcēla, atsaucoties uz paša SS reihsfīrera Heinriha Himlera telegrāfisku rīkojumu. Kara laika dokumenti rāda, ka vāciešiem Plensners nav paticis viņa noteikto prasību, kā arī viņa visiem zināmās nacionālās nostājas dēļ.

Pēc atsevišķu laikabiedru domām, Plensnera nosūtīšanu uz fronti varēja sekmēt arī tas, ka Jekelns savos spriedumos par viņu balstījās uz dažu SS aprindām tuvu stāvošu latviešu (tas varēja būt pulkvedis leitnants Arturs Freimanis) denunciācijām. Apgalvoja, ka Plensners esot anglofils un vāciešiem naidīgi noskaņots.

1944. gada 27. maijā pulkvedis pārņēma 19. latviešu divīzijas 43. grenadieru pulka komandēšanu. "Ienaidnieks jau pārāk tuvu mūsu robežām, lai jel kāds nesaprastu, ko nozīmētu tā vēl tālāka pievirzīšanās. Sajutuši Latvijas pavēli savās sirdīs, ar pārākuma apziņu, kas ir ikvienam latvietim pret neģēlīgo ienaidnieku, lai mēs droši un nesatricināmi stāvam savās sargu vietās, plecu pie pleca ar pārējām leģiona daļām un cīņās rūdītajiem vācu biedriem. Šais vasaras svētkos, ko mēs pavadīsim, sargājot Latviju, lai mūsu domas un sirdis no jauna klusu vienojas mūsu tautas lūgšanā: "Dievs, svētī Latviju!"," lasāms Aleksandra Plensnera šajā dienā izdotajā pavēlē.

Kara tiesas priekšā

1944. gada 10. jūlijā īsi pirms vācu armijas vispārējās atkāpšanās Ziemeļu frontes sektorā sarkanā armija veica pēkšņu un spēcīgu uzbrukumu tieši 19. latviešu divīzijas kaujas iecirknī, mēģinot novērst tās atkāpšanos uz Opočku. Divīzija cieta smagus zaudējumus, turklāt cīņu laikā pie Duhnovo pulkvedim Plensneram radās incidents ar dienesta pakāpē zemāko vācu sedzējrotas komandieri oberšturmfīreru Šmerbahu.

13. jūlijā Plensneru atcēla no pulka komandiera amata un nodeva lauku kara tiesai, nepamatoti apvainojot kaujas pavēles neizpildīšanā. Īstenībā jaunais vācu virsnieks kaujas laikā bija pazaudējis visus savus lielgabalus un taisnodamies nepamatoti apvainoja Plensneru, ka tas ne tikai nav pildījis viņa rīkojumu segt vācu vienību, bet pat pavēlējis savam pulkam pamest ieročus. Taču ļoti iespējams, ka patiesais iemesls Plensnera tiesāšanai bija nevis viņa militāro spēju kompetence, bet jau minētā vāciešiem nepatīkamā un labi zināmā principālā nostāja.

Latviešu leģiona mācītājs Verners Voitkuss atceras, ka 1944. gada jūlijā, ierodoties pie latviešu vienībām Lubānas apkaimē, uzzinājis, ka Plensners atrodas vācu apcietinājumā un gaida kara lauka tiesas spriedumu. Sarunā ar divīzijas štāba vācu virsniekiem izdevies noskaidrot vien, ka "pulkvedis esot "smagi noziedzies”" un par to saņems attiecīgu sodu.

Latviešu virsnieki toties zinājuši teikt, ka "tiesas izmeklēšana ir skaidra izrāde, jo korpusa komandieris kategoriski pieprasa viņam nāvessodu, izmantojot kaut kādu "pārkāpumu" par ieganstu, lai likvidētu viņu kā politiski bīstamu". Voitkusam izdevies satikt arī pašu Plensneru, kurš bijis drūmā noskaņojumā, paredzējis ļaunāko un šķiroties iedevis mācītajam atvadu vēstuli draugiem, lūdzot apglabāt viņu Brāļu kapos, ja viņa nojautas piepildītos.

Pēc 19. latviešu divīzijas štāba VI (propagandas) nodaļas vācu SS virsnieka Fridriha Sturža liecības, Plensnera lietā bija saņemts pat SS reihsfīrera Himlera akceptēts rīkojums izskatīt lietu ar visu bardzību. SS tiesnesis tomēr ievēroja kara lauka likumus un viņu attaisnoja.

Nelielas piezīmes rokrakstā par savu tiesāšanu ir atstājis arī pats Plensners. Tajās lasāms, ka tiesas prokurors procesa laikā vadījies "tikai pēc savas sirdsapziņas un apstākļu pārzināšanas". "(Savā runā) viņš uzskaitīja, ko es pulkā darījis un ko panācis. Vai pēc tā Plensneram būtu piespriežams nāves sods, to viņš atstāja tiesneša izšķiršanai."

Kara beigās Plensners piedalījās Latvijas Nacionālās komitejas darbā (izveidota 1945. gada 20. februārī Potsdamā), pildot tās kancelejas priekšnieka pienākumus. Tieši viņš bija LNK prezidenta Rūdolfa Bangerska pavadonis, kad 1945. gada martā ģenerālis apmeklēja Kurzemi. Brauciena mērķis bija mēģināt vienoties ar vācu pilnvaroto ģenerāli Kurzemē, SS grupenfīreru Hermani Bērendu par šīs sarkanās armijas vēl neiekarotās Latvijas teritorijas pārņemšanu pašu latviešu rokās.

Kara beigas bija tuvu, bet vācu okupācijas varas augstākajos ešelonos nekas būtiski nebija mainījies ne attiecībā uz Latvijas suverenitātes iespējām, ne arī attieksmē pret Plensneru. Jau pēc kara pulkvedis atcerējās, ka ģenerālis Bērends, runājot par latviešu inteliģenci un "tiem, kuri ģenerāli gribētu novadīt uz "Mannerheima ceļa" un kurus viņš nezin kā gribētu iznīcināt, vienmēr savu caururbjošo skatu vērsa uz manu niecīgo personu. No Jekelna viņš likās pārņēmis ne vien citas funkcijas, bet arī tādu sīkumu, kā šo manieri pret mani. Jau nākamajā dienā viņš bija pateicis, lai es pie Bērenda vairs nerādos".

Pēc bēgļu gaitām Vācijā 1950. gadā pulkvedis pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā, kur turpināja būt aktīvs latviešu sabiedriskajā darbā. Trimdā nāca klajā viņa atmiņu grāmatas – "Divdesmitā gadsimta pārvērtības" un "Pret vētrām un negaisiem". Deviņdesmitajā jubilejā viņš saņēma arī prestižo Pasaules brīvo latviešu apvienības "Tautas balvu".

Aleksandrs Plensners aizgāja mūžībā 1984. gada 3. aprīlī un ir apglabāts Stokholmas Meža kapos.

Pēc U. Neiburga materiāliem