Jānis Pāvils II

Pāvests Jānis Pāvils II bija pāvests, Romas bīskaps un Romas Katoļu baznīcas galva. Viņš bija arī Vatikāna pilsētvalsts valdnieks.

Viņš savu misiju pildīja līdz galam

Dievs 2005. gada aprīlī paņēma pie sevis savu pašu uzticamāko kalpu zemes virsū – Romas katoļu baznīcas vadītāju Pāvestu Jāni Pāvilu II. Vīru, kuru kādreiz dēvēja par  “atlētisko Pāvestu”, pieveica smaga slimība.

“Pāvests cieš, bet viņš neatkāpsies. Viņš savu misiju izpildīs līdz galam” tā 2003.gadā, kad Romas katoļu baznīca atzīmēja 25 gadadienu kopš pāvesta Jāņa Pāvila otrā stāšanās amatā, sacīja poļu garīdznieks, monsinjors Tadeušs Stičžens.

Polijas demokrātijas nesējs

Polijas melnstrādnieks Karols Voitila pēc kara slepus mācījās teoloģiju. Poļu kardināls Karols Voitila, kad kļuva par pāvestu Jāni Pāvilu II, bija 58 gadus vecs. Jāpiebilst, ka pēdējo 455 gadu laikā šo amatu bija ieņēmusi tikai itāļi. Toreiz viņš radīja visā Katoļu baznīcā un it īpaši Austrumeriopā jaunu pacēlumu - gan ar savu intelektu, gan enerģiju, bet galvenais ar savu harismu. Viņš kļuva par pirmo tautai tuvo pāvestu, kas atteicās no daudzām senām ceremoniālām tradīcijām, kas to attālināja no tautas un, kas sava amata laikā veicis vairāk nekā simt ārzemju ceļojumu. Pāvesta atbalsts poļu tautai tās grūtajos brīžos astoņdesmitajos gados, bija ar nenovērtējamu nozīmi visā tālākajā vēstures attīstībā. Pāvesta aizvējā Polijā varēja izaugt neatkarīgā arodapvienība “Solidarnošč”, ar pāvesta svētību 1989. gadā “Solidarnošč” guva pārliecinošu uzvaru Polijas parlamenta vēlēšanās, kas iesāka komunistiskā režīma sabrukumu visā Austrum- un Viduseiropā.

Karols Voitila vecāku kāzu foto 

Tautu un ticību samierinātājs

Kā lielāko pāvesta Jāņa Pāvila panākumu var uzsvērt viņa pienesumu dažādu ticību savstarpējās saprašanās veicināšanā. Viņš tiks uzskatīts par vienu no lielākajiem pāvestiem attiecībā uz starp-ticību attiecībām – viņa ceļojumi uz valstīm, kur ievērojama iedzīvotāju daļa pieder citām ticībām; simboliskais žests pie Raudu mūra Jeruzalemē; fakts, ka viņš apmeklēja lielo Umajjadu mošeju Damaskā. Viņš bija pirmais pāvests, kas jebkad ir iegājis mošejā.

Viens no sīvākajiem pāvesta kritiķiem vācu teologs Hans Kings, kuram pāvests savā laikā atņēma tiesības sludināt. Hans Kings sarunā ar raidstacijas “Radio Brīvā Eiropa” korespondentu sacījis, ka “Jānis Pāvils otrais priekš manis ir vispretrunīgākais gadsimta pāvests, kas ar savām pretrunām ir padarījis arī daudz laba, bet kas pēc Vatikāna koncila baznīcu ierāva epohālā krīzē.” Pēc teologa Hansa Kinga domām, pāvests Jānis XXIII 1962. gadā pēc ilgstoša sastinguma un stagnācijas perioda atvēris Katoļu baznīcu modernizācijai, bet sākot ar Jāni Pāvilu II, Katoļu baznīcā aizvien vairāk sāka dominēt konservatīvākie spēki. Hans Kings paredz, ka Katoļu baznīca, šādu ceļu ejot, aizvien vairāk turpinās zaudēt atbalstu tautā, un it sevišķi jaunatnē. Daudzi katoļi, īpaši ASV, uzskata, ka pāvests savā valdīšanas laikā ir daudz paveicis pasaulē, taču savu mājokli, proti, Vatikānu, sakārtot nav spējis. Jau 19. gadsimtā Romas Katoļu baznīca norādīja uz milzīgajām kultūras atšķirībām starp ASV un Eiropu. Gadsimtu vēlāk Vatikāns pavēstīja, ka katoļticīgajiem ir jāstāv pāri seksa revolūcijai pasaulē, kas ievazāta no okeāna viņas puses.

Valdīšana Vatikānā

Krietni maldās tie, kuri iedomājas, ka Vatikāns līdzinās multinacionāla uzņēmuma štābam, kur menedžeris Pāvests nodarbina birokrātisku aparātu, lai uzraudzītu ikviena sava draudzes gana doktrīnas izpildi. Būtībā Roma tikai retumis iejaucas vietējo draudžu dzīvē. Vatikāna administratīvais budžets ir tikai 200 miljonu dolāru gadā, un tie 15 darbinieki, kuri gādā par to, lai visā pasaulē izkaisītie priesteri turētos pie ortodoksālajiem priekšrakstiem, nespēj un nevēlas izsekot sīkām detaļām vietējā praksē. Viņi rūpējas par vispārējo teoloģisko principu ievērošanu. Tāpēc arī pēdējā laikā atklātībā nākušos seksa skandālus Amerikas baznīcas aprindās Vatikāns sākotnēji uzskatīja par diacēzes līmenī kārtojamu problēmu. Pāvests Jānis Pāvils II administratīvās lietās uzticas paša ieceltajiem kardināliem. Savos daudzajos braucienos pie ticīgajiem tālos pasaules nostūros, pāvests allaž uzsvēris tikai nedaudzas, vispārvienojošas tēmas. Savulaik tas bija anti-komunisms. Pēdējos gados viņš uzsver ekumenisko dialogu ar ebrejiem un Pareizticīgo baznīcu. Pāri visam viņš sevi uztver kā mācītāju, evanģēlistu, kurš izplata un atgādina katoļticības nemainīgās un nemaināmās pamatmācības. Un tā nu iznāk, ka, runājot uzņēmuma vadības valodā, Jānis Pāvils II piekopa deleģējošo vadības stilu. Administratīvās ikdienas lietas viņš gandrīz vai pilnībā uzticēja citiem. Ikdienu viņš pavadīja lūdzot Dievu, rakstot un pildot savas baznīcas vēstnieka lomu.

Sekotāji un vietas tīkotāji

Kamēr Pāvests ceļo, Vatikānu tikmēr vada vairākas ietekmīgas uzticības personas. Piemēram, kardināls Andželo Sordāno, kurš gādā par ārlietām, un monsiņjors Staņislavs Dzivics, pāvesta tautietis un personīgais sekretārs. Pāvesta tuvumā vienmēr atradās konservatīvi noskaņotais vācietis Džosefs Racingers, kurš mēdz paust Vatikāna pretrunīgākos lēmumus. Viņš sacerējis svarīgos baznīcas paziņojumus homoseksualitātes, eitanāzijas, sieviešu ordinācijas un garīdznieku celibāta jautājumos.

Savas valdīšanas laikā Jānis Pāvils II :

• Pieņēmis 17,8 miljonus cilvēku
• Svēto kārtā iecēlis 482
• 30 reizes apceļojis zemeslodei
• 1981.gadā pārcietis atentātu
• Pirmais pāvests, kas spēris kāju mošejā
• Nepiepildījis savu sapni – nokļūt Krievijā 

Dūmi skurstenī jeb nedaudz par to, kas notiek uzreiz pēc Pāvestu nāves

2005. gadā, kad nomira Jānis Pāvils 2 -  27 gadus Vatikāns bija izticis bez īpašo rituālu un normu ievērošanas, lai izvēlētu jaunu Katoļu baznīcas vadītāju. 

Saskaņā ar priekšrakstiem pāvesta nāvi apliecina Vatikāna kambarsulainis.  Šo amatu toreiz ieņēma Spānijas kardināls Eduardo Martiness Somalo. Kardināls Somalo ar speciālu sudraba āmurīti iznīcināja Jāņa Pāvila  gredzenu un zīmogus, tādējādi apliecinot pontifikāta beigas. Pēc tam viņš aizzīmogoja pāvesta privātās telpas un kabinetu, kas palika slēgtas līdz jauna pāvesta ievēlēšanai. Oficiālo paziņojumu par pāvesta nāvi izplata Romas galvenais vikārs, kura amatu 2005.gadā ieņema Itālijas kardināls Kamillo Ruīni.

Pēc reglamenta sēru ceremonija pēc pāvesta nāves ilgst deviņas dienas. Trīs dienas pāvesta mirstīgās atliekas parasti atrodas katafalkā Svētā Pētera Bazilikā, lai no viņa varētu atvadīties ticīgie. Jauna pāvesta ievēlēšana notiek ne ātrāk par 15 dienām un ne vēlāk par 20 dienām pēc pāvesta nāves. Teorētiski par pāvestu var kļūt ikviens priesteris no jebkuras pasaules valsts, tomēr parasti ievēl kādu no Kardinālu kolēģijas locekļiem. Kardināliem jāzvēr turēt slepenībā vēlēšanu procedūru – konklāvu un uz šo laiku viņi ieslēdzas Siksta kapellā. Viņiem aizliegts lasīt avīzes, skatīties televizoru, apmainīties ar pastu un lietot telefonu vai datoru.

Nepastāv nekāds oficiāls pāvesta kandidātu saraksts - katrs kardināls tās personas vārdu, kuru viņš atbalsta, vienkārši uzraksta uz papīra lapiņas, kur rakstīti vārdi "Eligo in Summum Pontificem..." (Es balsoju par ...... kā pāvestu). Balsošana tiek rīkota katru rītu un katru pēcpusdienu, un katras dienas vakarā nodotie biļeteni tiek sadedzināti. Tā dienu pēc dienas veidojas atbalsts noteiktām personām, ļaujot redzēt potenciālo līderi. Saskaņā ar senu tradīciju, ja no Siksta kapellas skursteņa paceļas melni dūmi, tas nozīmē, ka jaunais pāvests vēl nav ievēlēts. Dūmi tiek padarīti melni, degošajiem biļeteniem uzlejot darvu. Nākamajam pāvestam jāiegūst divu trešdaļu kardinālu atbalsts, bet, ja 28 balsošanas reizēs tas nav izdevies, pāvesta ievēlēšanai pietiek ar vienkāršu vairākumu.

Tiklīdz kāds no kardināliem ir ieguvis vairākuma atbalstu, nākamajam pāvestam tiek jautāts, vai viņš vēlas uzņemties šo amatu. Ja viņš atbild ar "jā", tajā brīdī viņš kļūst par pāvestu, un viņam ir jāizvēlas vārds, kādu viņš lietos kā pāvests. Kad no Siksta kapelas paceļas balti dūmi, tā ir zīme, ka jaunais pāvests ir ievēlēts.

Jāņa Pavila II pēctecis ir Benedikts XVI.

Jānis Pavils II nomira 84 gadu vecumā Vatikānā pec smagas un grūtas slimības. 

Pāvesta Jāņa Pāvila II paraksts. 

Autors : Zanda Radziņa - Nekropole.lv , pēc “Reuters”, LETA, BBC, www.vatican.va un raidstacijas “Radio Brīvā Eiropa” materiāliem 

***