Pastāsti par vietu
lv

Jāsirs Arafāts

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
24.08.1929
Miršanas datums:
11.11.2004
Papildu vārdi:
Я́сир Арафа́т, Мухамма́д Абд ар-Рахма́н Абд ар-Рау́ф Арафа́т аль-Ку́два аль-Хусейни́, Абу́ Амма́р, Jāsirs Arafāts (ياسر عرفات‎, Yasser Arafat), īstajā vārdā M
Kategorijas:
Nobela prēmija, Politiķis, Valdnieks, Valdības loceklis, Valstsvīrs
Tautība:
 palestīnetis / palestīniete
Kapsēta:
Ramallah, حارة ال طهبوب (ar)

Jāsirs Arafāts bija Palestīnas Atbrīvošanas Organizācijas dibinātājs un vadītājs, Palestīnas autonomijas prezidents, un 1994. gada Nobela miera prēmijas laureāts.

Arafats visas savas politiskās karjeras garumā ir pretrunīgi vērtēts. Viņa atbalstītāji uzskata Arafatu par varonīgu brīvības cīnītāju, kas simbolizē palestīniešu nacionālos centienus. Arafata oponenti apraksta viņu kā teroristu, kas atbalsta vardarbību. Daļa palestīniešu viņu apsūdz politiskā korupcijā, un kā vāju līderi, kas pārlieku piekāpies Izraēlai 1993. gadā parakstītajā Oslo līgumā, ar kuru palestīnieši atzina Izrēlas tiesības uz pastāvēšanu un tika izveidota autonoma Palestīnas pašpārvalde, par kuras prezidentu kļuva Arafats.

Oficiāli dokumenti vēsta, ka Arafats dzimis Kairā audumu tirgotāja ģimenē, tomēr pats viņš apgalvoja, ka dzimis Jeruzālemē. Arafats studēja Kairas universitātē, kur esot diskutējis ar ebrejiem un iepazinis Hercla darbus. Ap 1946. gadu kļuva par pārliecinātu palestīniešu nacionālistu. No 1952. līdz 1956. gadam vadīja paramilitāro Palestīniešu Studentu savienību un darbojās organizācijā Brāļi musulmaņi.

1959. gadā Jasirs Arafats kopā ar domubiedriem Kuveitā nodibināja organizāciju Fatah, kura kļuva par Palestīnas Atbrīvošanās organizācijas (PAO) galveno spēku. 1968. gadā Jasira Arafata un Fatah kaujinieku galvenā bāze bija Jordānijas pilsēta Karameha. Tajā pašā gadā Izraēlas karaspēks mēģināja pilsētu ieņemt, tomēr tam nācās atkāpties. Tas ārkārtīgi pacēla Arafata autoritāti palestīniešu acīs un 1969. gadā Jasirs Arafats nomainīja Ahmadu Šukeiri PAO vadītāja amatā.

Pēc Melnā septembra notikumiem Arafats līdz ar palestīniešiem pērcēlās uz Libānu, kur aktīvi piedalījās Libānas Pilsoņu kara notikumos. 1982. gadā Arafats bija spiests pamest Libānu un līdz 1993. gadam uzturējās Tunisijā, no kurienes vadīja PAO darbību. 1988. gadā PAO deklarēja neatkarīgu Palestīnas valsti. Pēc Oslo līguma parakstīšanas 1993. gadā Arafats atgriezās Palestīnā kā pašvaldības vadītājs, bet 1996. gadā vēlēšanās viņu ievēlēja par Palestīnas pašpārvaldes prezidentu.

***********

 

2004.gada 11.novembra agrā rītā Francijā kara hospitālī nomira palestīniešu līderis Jasirs Arafāts. Islāma likumos teikts, ka mirušais ir jāapglabā 24 stundu laikā. Jau nākamajā naktī viņš bija zem zemes pavisam nesen uzceltajā templī sava pēdējā cietokšņa Ramalas teritorijā.

Pēdējās dzīves dienās cilvēks, kuru dēvēja par miera nesēju, autokrātu un pat teroristu, atradās komā. Palestīnieši skaitīja lūgšanas, kaut gan daudzi uzskata, ka tieši Arafāts izpostījis simtiem savu tautiešu likteņu. Ziņa par viņa nāvi atnesa divējādas emocijas un reakcijas pasaulē – vieniem tās bija patiesi lielas sēras, citiem atvieglojums, ja ne pat prieks.

Samītais simbols

Šis pavisam nelielā auguma vīriņš radīja jēdzienu “palestīniešu nacionālisms” un visai pasaulei lika aizdomāties, ka uz zemes ir tauta, kurai nav savas valsts. Tai pat laikā šī nacionālisma izpausmju mērķis bija sagraut Izraēlu. Analītiķi uzskata, ka līdz ar to viņš arī sagrāva ideju par brīvu Palestīnas valsti. 2000.gadā Arafāts noraidīja Izraēlas premjera Ehuda Baraka priekšlikumu par šādas valsts veidošanu daļā no Jordānas upes Rietumu krasta, Gazas sektora un Austrumjeruzālemes teritoriju. Viņš deva zaļo gaismu vardarbībai. Ir cilvēki, ka Arafātu dēvē par “jauno laiku terorisma tēvu”. Iespējams, ka daudzi atceras 1974.gada Apvienoto Nāciju Asambleju Ņujorkā, kad tribīnē kāpa vēl nevienam nezināms Jasirs Arafāts no Palestīniešu Atbrīvošanas Organizācijas. Viņam aiz jostas bija pistole un viņš sacīja šādus vārdus : “Esmu atnācis šeit, vienā rokā turot olīvkoka zaru*, otrā – brīvības cīnītāja ieroci. Neļaujiet olīvkoka zaram izkrist no manas rokas”. Turpmāko gadu notikumi liecina, ka šis zars ir ne tikai izkritis, bet arī samīts putekļos. Par to liecina, gan bojā gājušos skaits Tuvo Austrumu abās ierakumu pusēs, gan arī pasaules visai vienaldzīgā un duālā attieksme pret to, kas notiek palestīniešu un izraēliešu starpā.

Labie un sliktie darbi

Par viņa pirmo politisko manifestāciju tiek uzskatīti notikumi 1953.gadā. Viņš Ēģiptes pirmajam pēcrevolūcijas līderim aizsūtīja īsu zīmīti – “Atceries Palestīnu! “ – šie pāris vārdi bija rakstīti ar Arafāta asinīm. Militārās prasmes jaunais Jasirs apguva tieši savas dzimtenes – Ēģiptes armijā Suecas kanāla krīzes laikā. Kad 1968.gadā izraēlieši sagrāva arābu armijas, ieņēma Jordānas upes Rietumu krastu un Gazas sektoru – Palestīniešu atbrīvošanas organizācijas militārais spārns “Fataah” bija palicis vienīgais, kas varēja stāties pretī Izraēlas pārspēkam. Īpaši Jasirs Arafāts izcēlās cīņās par Jordānijas pilsētu  Karamē ( Karameh). Arābu valodā šis vārds nozīmē “gods”. Palestīnietis to godam aizstāvēja un tika iecelts par jau zināmās Palestīniešu Atbrīvošanas Organizācijas vadītāju. Vēlāk viņa vārdu saistīja ar grupu “Melnais septembris”, kas vainojama izraēliešu olimpiešu noslepkavošanā Minhenes spēļu laikā un ASV diplomātu nāvē Sudanā. Jasirs Arafāts šo saistību kategoriski noliedza un publiski nosodīja terorismu. Viņa biogrāfijā ir vēl viens melns punkts – proti, 1990.gadā viņš atbalstīja Irākas diktatora Sadāma Huseina iebrukumu Kuveitā. Paši palestīnieši par sava līdera lielāko kļūdu uzskata 1991.gada slepenās laulības ar bagāto austrumu kristiešu ģimenes meitu Suhu. Viņas izteicieni ne reizi vien likuši saausīties diplomātu aprindām un scēnas pie vīra nāves gultas, pašiem palestīniešiem vēl vairāk likušas noticēt faktam, ka par savu vīru 30 gadus jaunākajai sievai interesē tikai viņa nauda.

Neziņa par nākotni

1993.gadā Jasirs Arafāts un toreizējais Izraēlas premjerministrs Izaks Rabīns paraksta miera plānu. Viņiem abiem piešķir Nobela miera prēmiju. 1995.gadā Izaks Rabīns mirts un arī parakstītajam dokumentam šodien praktiski vairs nav nekādas vērtības. palestīniešu veda pa nepareizo ceļu, kas izslēdza mieru. Tagad palestīniešiem un visiem šī reģiona iedzīvotājiem ir iespēja situāciju mainīt.”

* Olīvkoks – miera un dzīvības simbols

Zanda Radziņa - Jasirs Arafāts  - vīrs ar olīvkoka zaru un ieroci rokās ( Rīgas Balss, 2004.gada 12.novembris) 

Avoti: wikipedia.org

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Jožefs AntallsJožefs AntallsPaziņa08.04.193212.12.1993
        2Eliyahu Bakshi-DoronEliyahu Bakshi-DoronPaziņa00.00.194112.04.2020
        3Lerijs  KingsLerijs KingsPaziņa19.11.193323.01.2021
        4Žaks ŠiraksŽaks ŠiraksPaziņa29.11.193226.09.2019
        5Hosni MubaraksHosni MubaraksPaziņa04.05.192820.02.2020
        6Nechama RivlinNechama RivlinPaziņa05.06.194504.06.2019
        7Džordžs  BušsDžordžs BušsPaziņa12.06.192430.11.2018
        8Jean GenetJean GenetPaziņa19.12.191015.04.1986
        9Oriana  FallaciOriana FallaciPaziņa29.06.192915.09.2006
        10Voicehs  JaruzeļskisVoicehs JaruzeļskisPaziņa06.07.192325.05.2014

        21.09.1964 | Malta ieguva neatkarību no Lielbritānijas

        Maltas vēsture ir ļoti sena. Vecākās apmetnes tiek datētas ar vismaz 5200.g.p.m.ē.

        Pievieno atmiņas

        05.06.1967 | Sešu dienu karš

        1967. gada Arābu-Izraēlas karš jeb Sešu dienu karš tika izcīnīts starp Izraēlu un tās arābu kaimiņvalstīm — Ēģiptes Arābu Republiku, Jordānijas Hāšimītu Karalisti un Sīrijas Arābu Republiku — ilga no 5. līdz 10. jūnijam (132 stundas).

        Pievieno atmiņas

        10.06.1967 | Arābu-Izraēlas karš jeb Sešu dienu karš

        Pievieno atmiņas

        05.09.1972 | Minhenes slaktiņš - teroristu uzbrukums Olimpisko spēļu laikā

        Pievieno atmiņas

        Birkas