Gatis Krūmiņš: Tas notika Burkānsalā

1987. gadā nomaļā un klusā Lielā Ābeļu sala Daugavā netālu no Jēkabpils kļuva par kriminālu notikumu epicentru. Lai saprastu, kas ir noticis, tika sapulcēti labākie Latvijas izmeklētāji. Šie notikumi ir dziļi iespiedušies iedzīvotāju atmiņās un joprojām neatstāj vienaldzīgu vietējo kopienu. Raksta autoram ir pieejama detalizēta informācija par visiem iesaistītajiem, tomēr, respektējot privātumu, šajā publikācijā tikai daļēji tiks atklātas galveno iesaistīto personības.

1987. gads – pagrieziena punkts brūkošās PSRS vēsturē

Pirms iedziļināšanās notikumos uz vientuļas Daugavas salas ir nepieciešama neliela atkāpe, kas atjauno zināšanas par tā laika situāciju Latvijā. Mūsu valsti ilgstoši okupējušās PSRS vadībā 1985. gadā nonāca jauns vadītājs – Mihails Gorbačovs (1931–2022). Viņš PSRS saņēma sliktā stāvoklī – ekonomika stagnēja, iedzīvotāju dzīves kvalitāte bija ievērojami zemāka nekā rietumvalstīs, lielus papildu izdevumus prasīja iepriekšējās vadības iesāktā ģeopolitiskā avantūra – 1979. gadā tika uzsāktā militāra intervence Afganistānā.

Gorbačovs bija apņēmības pilns uzlabot situāciju PSRS, taču pirmās reformas nedeva gaidīto rezultātu. Iniciētā pretalkohola kampaņa ne vien radīja gadu desmitos pie liela alkohola patēriņa pieradinātās tautas neapmierinātību, bet arī būtiski samazināja ieņēmumus valsts budžetā. Ne bez ASV valdības ziņas notikušais naftas cenu kritums samazināja ieņēmumus no PSRS galvenās eksportpreces – energoresursiem, 1986. gadā notikusī katastrofa Čornobiļas atomelektrostacijā (AES) valsts reputāciju grāva gan no iekšpuses, gan ārienes. Valsts savā kontrolē principiāli turēja visu ražošanu, kas bija kļuvusi neracionāla un starptautiski nekonkurētspējīga. Latvijā, kas uz PSRS kopējā fona izcēlās ar salīdzinoši augstu rūpniecības preču kvalitāti, 1988. gadā tika atzīts, ka no kopējās preču produkcijas kā konkurētspējīgus var atzīt vien 17,5 procentus. 1981.–1988. gadā no Latvijā uzbūvētajiem dzīvokļiem vien ceturtā daļa nonāca latviešu ģimeņu rīcībā. Pārliecinoši lielāko daļu ieguva iebraucēji no PSRS un atvaļinātas PSRS armijas militārpersonas.[1]

Gorbačovs neatkāpās no vēlmes uzlabot situāciju PSRS un sāka iedarbināt cita virziena reformas. Cilvēkiem pakāpeniski sāka ļaut gan vairāk runāt, gan darīt. Tika palielināta preses brīvība, dotas iespējas veidot no Komunistiskās partijas neatkarīgākas sabiedriskas organizācijas. Notika atkāpšanās no absolūtas valsts kontroles pār ekonomiku un pieļautas pirmās privātās uzņēmējdarbības formas laukos un pilsētās – kooperatīvi. Liela daļa sabiedrības uz pārmaiņām raudzījās ar piesardzību, necerot, ka tas būs uz ilgu laiku, un vien retie tās izmantoja. Ierasts bija turēties pie vecās sistēmas, kur pat atļauja turēt zirgu bija jāprasa vietējai izpildkomitejai, bet gala lēmums par šo "nozīmīgo" jautājumu tika pieņemts rajona līmenī (skat. 1. attēlu). Pārmaiņas notika arī kriminālajā vidē – jaunas darbības formas sāka izmantot organizētā noziedzība. Dienas kārtībā nonāca narkotikas un citas apreibinošās vielas.

Lielās Ābeļu salas skarbā statistika 1987. gada vasarā 

Stāstu par 1987. gada notikumiem Lielajā Ābeļu salā var sākt ar citātu no 1987. gadā laikrakstā "Padomju Jaunatne" publicētās aktuālās kriminālās hronikas:

"4. augusta vakarā ilggadējais Daugavas zvejnieks lika zušu murdus salas austrumgalā. Lai gan pulksteņlaiks jau tuvojās desmitiem un šīsvasaras kaprīzie padebeši slēpa rietošo sauli, vēl bija pietiekami gaišs, lai salas piekrastes zāļu ēnā laivinieka pieredzējušais skatiens pamanītu tādus kā divus izciļņus tumšajā ūdenī. Laiva lēni slīdēja tuvāk, un vecais vīrs vēl nepaspēja izdomāt, kas tas par dzīvnieku varētu būt, kad jau skaidri kļuva nojaušami cilvēka galvas un pleca apveidi. Vēl tuvāk piebraucot, varēja arī saredzēt, ka ķermenis ir gluži kails."[2]

Ņemot vērā tumsas iestāšanos, līķi no ūdens izcēla tikai nākamajā rītā. Jau pirmajā brīdī kļuva skaidrs, ka nāve ir bijusi vardarbīga un ir noticis mēģinājums noziegumu slēpt.

Kailā vīrieša ķermenī bija daudzas dūrienu pēdas un ap vidu tam bija apjozta metāla stieple ar piestiprinātu sliedes galu. Izmeklēšanu pārņēma speciālisti no Rīgas.

Salīdzinoši drīz izdevās noskaidrot nogalinātā personību. Bijušais Latvijas PSR čempions klasiskajā cīņā bija atvaļinājuma laikā izbraucis no savas mājas un nebija atgriezies. Bez pēdām bija pazudis gan viņš pats, gan arī tam laikam uzkrītošais tumši zilās krāsas sestās markas "Žigulis" ar īpašu pazīmi – košiem puķainiem sēdekļu pārvalkiem. Uz dažādām "haltūrām" viņš bija devies salīdzinoši regulāri, taču šoreiz gandrīz divus metrus garais plecīgais vīrietis bija iekļuvis situācijā, kurā bija zaudējis dzīvību.

Patologanatomiskā apskate konstatēja cīņas pēdas – viņš uzbrucējiem bija aktīvi pretojies.

Prokuratūrā tika pieņemts, ka slepkavība varētu būt saistīta ar organizēto noziedzību, tāpēc izmeklēšanā piedalījās viss tā laika Latvijas izmeklētāju zieds – Latvijas PSR Prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji Jānis Skrastiņš, Aivars Borovkovs, Jeļena Kostiļkova, Jānis Lovniks,  sevišķi svarīgu lietu daļas priekšnieka vietnieks Guntis Grūtups un Latvijas PSR Prokuratūras prokurors kriminālists Georgs Skudra. No vietējiem likumsargiem piedalījās Jēkabpils rajona prokurors Dainis Lūsis un viņam padotā izmeklētāja Velta Belkovska. Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas daļas vadītāja Rita Aksenoka lietas virzību uzraudzīja no Rīgas.[3]

Kā viena no izmeklēšanas versijām tika izvirzīta, ka vīrietis ir nogalināts uz salas. Uz salas dzīvoja tikai viena ģimene – vīrs un sieva Burkāni. Jānim Burkānam bija krimināla pagātne, kas mudināja rūpīgāk pārmeklēt salu:

"12. augustā lietus gāza straumēm. Pieaicinātie, rajona milicijas darbinieki un brīvprātīgie kārtības sargi neatliekušies mērcēja muguras jau trīs stundas, aptaustīdami burtiski katru zāles kumšķi un katru kurmja rakumu. Līdz kamēr viens no vecajiem, pieredzējušajiem medniekiem, labi pārzinādams tos paņēmienus, ar kādiem malumednieki slēpj savu nedarbu pēdas, zem vecām kritalām uzgāja grūti pamanāmu zemes irdinājumu. Tas bija aptuveni pārsimt metru no tās vietas, kur atrada vīrieša līķi. Pie diviem lāpstas dūrieniem klātesošo skatieniem atklājās sievietes roka, tad parādījās ķermenis."[4]

Atrastā mirusī sieviete izrādījās Burkāna sieva, kas pirms kāda laika bija pazudusi. Burkāns 21. jūlijā bija vērsies Jēkabpils Iekšlietu daļā ar iesniegumu par sievas pazušanu. Ekspertīzē ātri tika noskaidrots, ka Burkāna sieva tikusi nogalināta, visticamāk, nožņaudzot. Tika konstatēti arī citi miesas bojājumi, tostarp lauztas ribas, kā arī tas, ka nogalinātā bijusi vidējā alkohola reibumā. Burkāns pēc nopratināšanas kļuva par galveno aizdomās turēto un tika arestēts.

Ar to nelāgā statistika nebeidzās. Tanī pašā dienā, kad tika atrasts pirmais līķis, netālu no salas uzpeldēja vēl viens. 

Kā vēlāk noskaidrojās, visi trīs gadījumi bija savstarpēji nesaistīti, tomēr informācija izplatījās un vietējos iedzīvotājos radīja lielu satraukumu. Strauji sāka izplatīties dažādas baumas. Otrs no ūdens izvilktais bijis gados jauns televīzijas šoferis, kurš netālu peldoties bija noslīcis. Viņa draugs, notikušā aculiecinieks, neizprotamu iemeslu dēļ par traģēdiju nebija ziņojis.

Burkāns izmeklēšanas laikā vairākkārt mainīja savu liecību. Pirmajā paskaidrojumā pēc aizturēšanas viņš uzrakstīja, ka sievu nositis un iesviedis Daugavā, noslepkavojis aiz intereses, izdarot sitienus ar kuvaldu pa galvu. Divas dienas vēlāk viņš savu saistību ar sievas nāvi noliedza un sniedza citas, pretrunīgas ziņas. Piemēram, ka viņa sieva nesen ir bijusi izvarota un arī viņu ir mēģināts nogalināt, cenšoties ļaunprātīgi sabraukt ar automašīnu. Turpmākā izmeklēšana viennozīmīgi norādīja uz Burkāna vainu, attiecības laulāto starpā jau ilgstoši bija vardarbīgas – vīrs sievu ir regulāri sitis, un to apstiprināja vairāki liecinieki. Burkāns Jēkabpils Iekšlietu daļas izmeklēšanas izolatorā izdarīja pašnāvību, un lieta par viņa sievas nogalināšanu tika izbeigta sakarā ar vainīgas personas nāvi. Pirmā atrastā noslīkušā vīrieša nāves apstākļi tā arī netika noskaidroti, bez pēdām bija pazudusi arī viņa automašīna.

Baumas apvij salu

Burkāna noslēpumainā personība, par kuru vairāk informācijas sekos mazliet vēlāk, salai piešķīra zināmu mītisku nokrāsu jau pirms traģiskajiem 1987. gada notikumiem. Tika runāts, ka Burkāns regulāri rīko plašas orģijas, kurās piedalās gan likumsargi, gan vieglas uzvedības sievietes, gan augstāki partijas funkcionāri. 

Burkāna pašnāvība milicijas izolatorā lika paklīst valodām, ka viņam pašnāvību izdarīt ir "palīdzēts", tādējādi slēpjot vēl smagākus noziegumus, kuros iesaistīti paši likumsargi.

Tāpat klīda runas, ka Burkāns, kurš gan pats alkoholu nelietoja, esot uzturējis liela apjoma nelegālā alkohola ražošanas rūpalu. Burkāns it kā esot ieņēmis nozīmīgu vietu kriminālajā hierarhijā, viņa rīcībā esot bijusi īpaša kartotēka.

Visi šie nostāsti, visticamāk, iedvesmoja kādu viltus liecinieci, kura teicās zinot patiesos 1987. gada jūlija un augusta notikumus:

"14. augustā parādījās jauna versija, un izmeklēšanas redzeslokā nonāca [Burkāna sievas] sena paziņa un draudzene (…), kura pēdējā laiki diezgan vieglprātīgi bija pasākusi raudzīties uz pasauli, taču tieši šīs uzdzīves dēļ viņa teicās kļuvusi par aculiecinieci gandrīz neticamiem šaušalīgiem notikumiem. 30. jūlija vakarā pilsētā kāds Burkāna paziņa viņu uzaicinājis zilā žigulī, kam pie stūres sēdējis drukns vīrietis, kurš stādījies priekšā (…). Tur vēl bijusi arī kāda jauna un skaista meitene, par kuru [viņa] pat zinājusi, ka viņa nesen beigusi vidusskolu. Visi nolēmuši braukt pie Burkāna līksmot un ar laivu pārcēlušies uz salu. Dzēruši uz nebēdu, kamēr Burkāns un tas otrs nolēmuši meiteni izvarot. Tā visiem spēkiem pretojusies un šausmīgi kliegusi, tāpēc Burkāns viņu nožņaudzis. Kad [otrs] mēģinājis meiteni aizstāvēt un sācis ārdīties, tie divi viņu nodūruši, drēbes aplējuši ar benzīnu un sadedzinājuši, bet abus līķus iemetuši upē. [Viņa] bijusi tik piedzērusies, ka nav varējusi ne iebilst, ne pretoties, vienīgi stulbi blenzt uz notiekošo. Pēc tam viņi atkal pārcēlušies pāri Daugavai, aizbraukuši ar zilo automašīnu uz netālajām vecajām grants izstrādnēm un tur žiguli ievēluši ar ūdeni pārpildītā grants karjerā."[5]

Nekas no šajā šķietami pārliecinošajā liecībā paustā neapstiprinājās. Lieciniece nespēja uzrādīt līķu slēpšanas lietas, automašīna karjerā atrasta netika, savukārt konkrēti minētā jaunā meitene izrādījās sveika un vesela un par šo stāstu neko nezināja. Viss šis stāsts izradījās izdomāts, taču nešaubīgi tas tika stāstīts ne tikai izmeklētājiem, un tikai vairoja vietējo iedzīvotāju bažas un neizpratni. Izmeklētāji viltus liecības sniegšanu centās skaidrot ar specifiskas alkohola radītas psihozes paveidu.

Burkāna personība – pretrunīga un bīstama

Lielā Ābeļu sala lepojas ar Kaupres pilskalnu, kas ir iekļauts valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļu sarakstā.[6] Visticamāk, pilskalna vārds pamudināja Burkānu dzimtu savu 1920. gadā agrāras reformas laikā iegūto saimniecību nosaukt par "Kaupreniekiem". Vieta nodarbei ar lauksaimniecību bija neparocīga, dolomīta klinti pārklāja plāns smilšainas augsnes slānis, piekļūšana jaunsaimniecībai, kas atradās uz salas, bija iespējama vienīgi ar laivu jeb ziemā pa ledu. Tomēr 1920.–1922. gadā tika uzbūvētas jaunsaimniecības ēkas, saimniekošanu uzņēmās Jānis Roberts Burkāns ar sievu Annu. Jānis Evalds Burkāns (dzimis 1931. gadā) bija vecākais no ģimenes četriem bērniem.

Ziņas par ģimenes dzīvi periodiskajos izdevumos ir skopas, tikai 1933. gadā ir atrodama ziņa, ka Jānis Burkāns notverts kā riteņkrodzinieks par nelegālu alkohola tirdzniecību saviesīgā pasākumā.

Burkāni saglabāja savu dzīvesvietu arī PSRS okupācijas periodā. Tas ir laiks, kad neizskaidrojama iemesla pēc pamainījās mājas nosaukums – kopš 20. gadsimta 50. gadiem mājvietu visos dokumentos sauc par Kauperniekiem (iepriekš – Kauprenieki). Vecākais dēls Jānis Burkāns salīdzinoši ātri nonāca konfliktā ar PSRS okupācijas perioda likumiem – 1955. gadā viņam tika piespriests piecu gadu cietumsods par pusotras tonnas kartupeļu zādzību no kolhoza lauka[7]. Pēc soda izciešanas viņš atkārtoti nonāca apcietinājumā, kur paveica tiem laikiem retu un sava ziņā apbrīnojamu lietu – atbruņoja Jēkabpils izolatora apsardzi un izbēga no apcietinājuma. Nav pārsteigums, ka pēc atkārtotas aizturēšanas par bruņotas bandas organizēšanu un bandītismu viņam piesprieda padsmit gadus ilgu cietumsodu.

1979. gadā Burkāns tika atbrīvots no ieslodzījuma, atgriezās dzimtajās mājās un šķietami bija mainījies. 

Salīdzinoši drīz viņš apprecējās ar Jēkabpils slimnīcas medmāsu, sāka strādāt vietējā elektrotīklu kantorī. Tomēr algots darbs viņu nesaistīja un visai drīz viņš kļuva par iespējams pirmo neatkarīgo fermeri Latvijā. Ieguvis personīgā lietošanā pat traktoru, viņš uzsāka patstāvīgu saimniekošanu uz gandrīz nevienam nepieejamās salas, audzējot aitas un trušus. Šāds dzīvesveids 20. gadsimta 80. gadu vidū šķiet neiespējams – tas bija laiks, kad pat zirga iegūšana īpašumā bija jāsaskaņo ar vietējo izpildkomiteju. Burkāns savu laiku cietumā bija izmantojis, lai smalki  izstudētu PSRS likumdošanu. Nav precīzi zināms, ar ko aizbildinoties, taču viņš bija noformēts kā savas sievas apgādībā esošs. Tas ļāva izvairīties no soda par nestrādāšanu, ko paredzēja PSRS likumdošana.

Vairums vietējo iedzīvotāju Burkānu joprojām atceras kā cilvēku ar labu uzvedību un erudīciju. Bez pārspīlējuma var teikt, ka Burkāns bija vietējā autoritāte. Kad 1986. gadā notika Čornobiļas katastrofa un tika mobilizēti strādnieki likvidēt katastrofas sekas, viņš aicināja uz turieni nebraukt, norādot, ka tā ir došanās drošā nāvē. Viens no viņa vaļaspriekiem un, visticamāk, izklaidēm bija sūdzību rakstīšana dažādām valsts iestādēm. Burkāns rakstīja sūdzības, ka novāktie graudi pārvadāšanas laikā netiek pienācīgi apsegti. Vairākkārt dažādas sūdzības saņēma arī Jēkabpils rajona prokuratūra, un, kā atceras tā laika prokurors Dainis Lūsis, sūdzības vienmēr bija adresētas prokuroram Zutim, nevis Lūsim, lai arī Burkāns ir labi zinājis, kāds ir prokurora uzvārds. Reiz, kad milicijas darbinieki uz salas ir meklējuši nozagtu laivu, Burkāns uzrakstījis sūdzību prokuratūrai, ka milicijas darbinieki viņam ir nodarījuši būtiskus zaudējumus, jo atstājuši vaļā vārtus uz viņa māju. Visi viņa truši izbēguši un tos apēdušas no cietzemes uz salu atpeldējušas lapsas. Burkāns nav atteicis palīdzību dažādu sūdzību un iesniegumu rakstīšanai arī citiem. 1987. gadā, kad mājā notika kratīšana, tika atrasti dažādi sūdzību paraugi un veidlapu sagataves.

Burkāna dzīvesveids, pretēji dažādiem nostāstiem, bija izteikti noslēgts. Tanī pašā laikā bija liecības par viņa ātro dabu. Piemēram, dusmu brīdī aizdedzinot siena kaudzes Daugavas krastā. Burkānu, tāpat kā viņa sievu, pazudināja vardarbība ģimenē, kas 20. gadsimta 80. gados sabiedrībā tika ievērojami vairāk akceptēta nekā mūsdienās. Tolerances līmeni raksturo arī citāts no jau vairākkārt pieminētās publikācijas:

"Burkāna sieva mīlēja pamatīgi iemest, par ko nedzērājs Burkāns viņu lāgiem pamatīgi iekaustīja."[8] 

Vispārējs un principiāls nosodījums no sabiedrības un varasiestāžu puses par vardarbību ģimenē nebija 20. gadsimta 80. gadu realitāte. Kad notika Burkāna sievas slepkavības izmeklēšana, atklājās, ka sieva vairākkārt plašam cilvēku lokam ir sūdzējusies par vardarbību un izteikusi prognozi, ka vīrs viņu agrāk vai vēlāk nogalinās. Viņa pat rakstīja un slēpa zīmītes, kurās norādīja, ka viņas vardarbīgas nāves gadījumā ir jāvaino viņas vīrs. Rezultātā notika tas, no kā viņa visvairāk baidījās.

Latviešu "Robini Hudi" 

Burkāna stāstam ir zināma līdzība ar Ansi Kaupēnu. Abi ir kriminālas personības, un uz abiem daļa sabiedrības raugās ar cieņu un apbrīnu. Burkānam nav veltīti literāri darbi vai mūzika, taču Burkāna vārds ir iemūžināts  ar viņa vārdā nosauktu salu. Burkāna (Burkānu) salu kā pieminētu alternatīvu Lielās ābeļu salas nosaukumam varam atrast gan Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā, gan Vikipēdijā, gan daudzos citos avotos. Ja vietējie salu grib saukt par Burkāna salu, tad lai tas tā arī paliek.

Īpašs paldies raksta tapšanā Aivaram Borovkovam, Dainim Lūsim un Veltai Belkovskai.

[1] Mežs I. Latvijas iedzīvotāji: esošie, iecerētie un zudušie. Grāmatā: Krūmiņš G. (sast.). Turbulence kā virzītājspēks: Latvijas cilvēki un tautsaimniecība 150 gados. Jumava, 2024. 220. lpp.
[2] Blaumanis J. Noslēpumu sala. Padomju Jaunatne, 1987. g. 12. sept.
[3] Burkānsalas slepkavības. Lasīt šeit. Timenote.info - būtiski papildināta Jura Blaumaņa publikācija
[4] Turpat - Timenote.info. būtiski papildināta Jura Blaumaņa publikācija
[5] Blaumanis J. Noslēpumu sala. Padomju Jaunatne, 1987. g. 12. sept. būtiski papildināta Jura Blaumaņa publikācija
[6] Vēvere I. Ābeļu pagasts. Nacionālā enciklopēdija, 2025. g. 3. janv.
[7] Zaglis saņēmis pelnīto sodu. Brīva Daugava, 1956. g. 10. janv.
[8] Blaumanis J. Noslēpumu sala. Padomju Jaunatne, 1987. g. 12. sept. ,Timenote.info - būtiski papildināta Jura Blaumaņa publikācija

Autors: Gatis Krūmiņš (Dr.hist., vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks)
Avots: LSM.lv

Raidījums notika 2025.gada 25.martā Latvijas Tv 1.kanālā.
Raidījuma veidotājs: Dāvis Erštreits.
Vēsturnieki:

• Gatis Krūmiņš
• Liene Rokpelne
• Edgars Plētiens

Režisore: Inese Kļava,
Operatori: 

• Jānis Kešāns,
• Jānis Saļms,
• Ivo Skanstiņš

Skaņas ieraksts: Nauris Būda
Producenti:

• Elīna Gediņa-Ducēna
• Inese Boka-Grūbe
• Gints Grūbe
• Anete Ruperte

Montāža: Inese Kļava
Komponists: Kārlis Auzāns
Izpēte: Ilze Grīnuma
Skaņu režisors: Jānis Zaneribs,
Krāsu korekcija: Toms Krauklis
Mākslinieks: Reinis Pētersons,
Grafika: Edmunds Jansons,
Video grafika: Jānis Spēlmanis
Titri: Evija Ābele
Asistente: Beatrise Ziediņa