Māris Antonevičs: Evika Siliņa — visu laiku aiz kāda muguras

Tas bija 2014. gada 29. marts – saspiedušies ne pārāk plašās kādas studentu korporācijas telpās, diezgan saspringtā gaisotnē Zatlera Reformu partijas biedri sprieda, ko tālāk darīt ar savu jau nolemto politisko spēku. Darba kārtībā bija divi priekšlikumi:

• pašlikvidēties vai arī
• mēģināt kaut kādā formā apvienoties ar "Vienotību"

Strauji tuvojās 12. Saeimas vēlēšanas, tāpēc vilcināties ar lēmumiem vairs nevarēja. Kāds no klātesošajiem situāciju salīdzināja ar Rūdolfa Blaumaņa noveli "Nāves ēnā" – Reformu partijas politiķi kā izmisuši zvejnieki uz jūrā dreifējoša ledus gabala, pie kura piestājusi "Vienotības" laiva, bet vietas tajā visiem nepietiek... Tomēr atšķirībā no Blaumaņa te nekādas lozes vilktas netika. Labākās vietas laivā jau sen bija rezervētas, un to īpašnieki uz kongresu nemaz nebija ieradušies. Starp dažiem laimīgajiem, kurus "Vienotība" bija gatava pieņemt kā vērtīgu jaunieguvumu, bija ne tikai tā laika "reformistu" ministri, piemēram, Edgars Rinkēvičs un Rihards Kozlovskis, bet arī Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Evika Siliņa.

Tagad – desmit gadus pēc iekāpšanas "Vienotības" laivā – tieši kādreizējais Zatlera partijas spārns pēkšņi kļuvis par vadošo ne vien sava politiskā spēka ietvaros, bet valstī kopumā. Edgars Rinkēvičs ir Valsts prezidents, Vilnis Ķirsis nupat kļuvis par Rīgas mēru, Inese Lībiņa-Egnere vada Tieslietu ministriju, Zanda Kalniņa-Lukaševica ir Saeimas priekšsēdētāja biedre, bet Evika Siliņa tiek virzīta premjerministra amatam. Tomēr varas koncentrācija kāda diezgan nosacīta grupējuma rokās nav vienīgais, kas liek apšaubīt, vai viņa tiešām ir piemērotākā izvēle valdības vadītājas amatam. Iemesls drīzāk ir tas, ka par Siliņu kā patstāvīgu politiķi mēs īsti neko nezinām, viņa visu šo laiku bijusi aiz kāda muguras un darbojusies citu uzdevumā, turklāt nav arī īpaši mēģinājusi lauzt šo priekšstatu par sevi, bet tam labprāt pieskaņojusies. Pašlaik medijos un sociālajos tīklos parādās dažādi viņas izteikumi. Piemēram, no laika, kad viņa kā Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre (pie ministra Riharda Kozlovska no 2012. līdz 2018. gadam) vai vēlāk (no 2019. līdz 2022. gadam), veicot līdzīgus pienākumus jau pie Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa, runājusi par migrācijas politiku, paužot atbalstu tās atvieglošanai (lasi – veicināšanai). 

Taču, noklausoties šīs uzstāšanās, ir skaidrs, ka Siliņa vienkārši centīgi atskaņo vadošos norādījumus, nevis izsaka kādu savu nostāju. 

Tas pats attiecas uz dažādiem citiem jautājumiem, piemēram, pēdējā laika aizrautību ar ideju par Stambulas konvencijas ratifikāciju. Tā jau pamazām bija kļuvusi par tādu kā politiķes "firmas zīmi" labklājības ministres amatā, izsaucot plašu neizpratni, kāpēc tikpat cītīgi netiek apspriesti citi sāpīgi nozares jautājumi. Taču atkal jau var apšaubīt, cik daudz šis jautājums ministres darba kārtībā bija uzradies pašas iniciatīvas dēļ, cik daudz tā iemesls bija daļa no politiskajām kombinācijām saistībā ar nesenajām prezidenta vēlēšanām. "Stambulas konvencija šajā sarakstā izskatās vairāk pēc provokācijas, lai pamatotu koalīcijas partiju maiņu," tā šo vienu no premjera Kariņa uzsvērtajām politiskajām prioritātēm nesen intervijā "Latvijas Avīzei" novērtēja Latvijas Universitātes politologs Daunis Auers. Skaidrs, ka Siliņa atbalsta konvenciju, bet tas, cik ļoti viņa par to patiešām "deg", paliek jautājums. Tāpat kā jautājums – par ko viņa vispār "deg"? Kāda ir viņas vīzija, politiskie uzskati utt., ja neskaita uzticīgu sekošanu partijas un sava tā brīža vadītāja nospraustajai līnijai? Ja šādi jautājumi rodas pēc tam, kad cilvēks jau vairāk nekā desmit gadus pavadījis aktīvajā politikā, tas, protams, nav labs rādītājs. 

Var jau izcelt dzimumu vai vecumu, meklējot labus piemērus citās valstīs, taču tiem noteikti nebūtu jābūt galvenajiem kritērijiem, izdarot izvēli.

Jāatzīmē, ka atšķirībā no daudziem politiskajiem līdzgaitniekiem Evika Siliņa ļoti ilgi nespēja pārliecināt par sevi vēlētājus –

• viņa nekļuva par Saeimas deputāti ne 2011. gadā, kad vēl kandidēja no Zatlera Reformu partijas,
• ne 2014. gadā, pārejot uz "Vienotību",
• ne 2018. gadā.

Tikai pērn viņa beidzot pirmo reizi tika pie Saeimas deputāta mandāta un uzreiz arī labklājības ministres amata.

Iepriekš tika spriests, ka nākamais solis iespējamo politisko pārmaiņu rezultātā varētu būt pārcelšanās uz Iekšlietu ministriju – tās specifiku viņa pārzina vislabāk. Nevar gan noliegt, ka iepriekšējo gadu laikā Evika Siliņa ļoti labi iepazinusi tieši izpildvaras gaiteņus, politiskās aizkulises un visu pārējo ar to saistīto. Tas nav mazsvarīgi, tomēr jautājums ir par viņas spēju būt līderei. Laikā, kad tik daudz tiek runāts par Latvijas ekonomisko atpalicību, vienlaikus strauji pieaugošo dzīves dārdzību un citām problēmām, eksperimentiem ar valsts politisko menedžmentu nav laika.

LA

Jāpiezīmē, ka Jaunā laika politiskā pārmantotāja "Vienotība" ir meistarīgi apspēlējusi savus konkurentus vairākos setos, bet visspožāk tā izrēķinājās tieši ar ZRP. Atgādinot, ka 11.Saeimā visvairāk balsis bija Saskaņai un ZRP, par vēlēšanu faktisko uzvarētāju kļuva Vienotība. Īstajā brīdī parādījās "politisko uzmetēju" grupa - Olšteina sešinieks, paziņojot, ka no ZRP nolēmuši izstāties Klāvs Olšteins, Elīna Siliņa, Gunārs Rusiņš, Jānis Upenieks, Viktors Valainis un Jānis Junkurs.

Jānis Junkurs un viņa "neatvairāmais darba piedāvājums Honkongā" netieši norādīja, cik brīvas rokas ir Vienotībai aizkulišu spēlēs, kamēr viņiem uzticami ļaudis turpina nodrošināt neaizskaramību KNABā. Deputāta mandātu nolikušā Junkura amatpersonas deklarācijā nekad tā arī neparādījās darbs vai dzīves vieta Honkongā, ja vien par tādu nevar uzskatīt kādas vietas tepat Kurzemē. To neviens tā arī pat nemēģināja pārbaudīt un juridiski vērtēt. Uz šī fona šķiet pat amizanta ņemšanās un daudzapspriestā krimināllieta ap deputātes Glorijas Grevcovas samelošanos, aizpildot savu anketu.