Rīkojums № 883 - Dibināta Latvijas Aizsargu organizācija

Latvijas brīvības cīņu laikā Latvijas Pagaidu valdības ministru prezidenta vietas izpildītājs un iekšlietu ministrs Miķelis Valters 1919. gada februārī apspriedē ar Ventspils apriņķa priekšnieku K. Vezkalniņu, Ventspils aizsargu organizētāju D. Šmitmani un Tukuma apriņķa izmeklēšanas tiesnesi Kāpostiņu nolēma veidot aizsargu organizāciju.

1919. gada 20. martā ministru prezidents K. Ulmanis un M. Valters ar rīkojumu Nr. 883 oficiāli nodibināja Latvijas Aizsargu organizāciju, lai Latvijas pilsoņiem būtu iespēja palīdzēt administratīvajām iestādēm uzturēt mieru un kārtību aizmugurē un pasargāt cilvēku dzīvības, dzelzceļu tīklus, tiltus, sabiedriskās iestādes un svarīgākos uzņēmumus Latvijas atbrīvošanas cīņu laikā.

Pēc neatkarības atjaunošanas Pilsoņu Kongresa biedru vidū tika izvirzīta ideja par Aizsargu organizācijas atjaunošanu. 

1990. gada 17. maijā grupa entuziastu no Pilsoņu Kongresa izveidoja organizāciju "Aizsargu organizācija", deklarējot, ka ar to kļūst starpkaru perioda Aizsargu organizācijas idejiskie un tiesiski mantinieki.

1991. gada 10. septembrī sapulcē Arkādijas parkā par dibināmās organizācijas priekšnieku ievēlēja Jāni Rību, par sekretāru - H. Rudzi (paralēli tiem lēma un visus dokumentus parakstīja Latvijas Komitejas iekšlietu komisijas priekšsēdētājs J. Straume). Atjaunoja uniformas, izveidoja līdzīgu struktūru.

Darbība mūsdienās

Organizācija tika atjaunota, taču jau no pirmsākumiem tās vadītājiem nebija vienotas nostājas, ko vajadzētu darīt un kā īstenot izvirzītos uzdevumus. Iekšējās ķildas, atsevišķu organizācijas biedru iekļūšana dažādos skandālos, dažāda rakstura ekstrēmi paziņojumi un darbības, kas tika kvalitficētas, kā sabiedriskās kārtības traucēšanu vai pat likuma pārkāpumiem, būtiski diskreditēja kādreiz ietekmīgās un labi strukturētās organizācijas reputāciju.

Drošibas dienesos bija ziņas par organizācijas biedru saistību ar ieroču kontrabandu un nelegālu munīcijas un sprāgstvielu apriti (taisnības labad jāuzsver, ka šīs darbības tajā laikā tas vairāk skāra Zemessargu vienības, vai "Pērkoņkrustu", kuras bija labāk strukturētas un ar lielāku iekšēju disciplīnu, lai gan biedri nereti bija šajās vairākās organizācijās vienlaicīgi).

Valsts vara šīs paramilitārās organizācijas leģitimitāti neatzina, un tā ar 1993. gadu sašķēlās mazskaitlīgās savstarpēji naidīgās grupās: -  t.s. Stūrmaņa grupa, Rijnieka un Feldmaņa "nereģistrētā LAO" u.c.

Latvijas Aizsargu organizācija (LAO) ir brīvprātīga sabiedriska organizācija Latvijas Republikā. Izveidota pēc 1940. gadā likvidētās Aizsargu organizācijas parauga 1990. gada 17. maijā, 1994. gada 26. janvārī reģistrēta Tieslietu ministrijā.

1997. gada 6. jūnijā ap plkst. 0:50 izslēgtie organizācijas biedri mēģināja uzspridzināt Uzvaras pieminekli Pārdaugavā. Lai gan piemineklis netika sagrauts, tomēr tam tika nodarīti nozīmīgi bojājumi. Attīrot monumenta pakāji, policisti atrada divu bijušo Aizsargu organizācijas biedru Valda Raupa un Aivara Vīksniņa mirstīgās atliekas. LAO vadība norobežojās no šī incidenta, informējot, ka abi bojā gājušie pirms laba laika izslēgti no organizācijas. Spridzināšanā apsūdzēja arī organizācijas "Pērkoņkrusts" biedrus

Pēc tam tiesāja desmit cilvēkus, kuri izmeklētājuprāt, bija iesaistīti šajā līdz galam nenoorganizētajā pasākumā. 

Kā atceras viens no notiesātajiem- Andris Ķiploks:

Bija trīs mēģinājumi iznīcināt "miroņa pirkstu"... Pirmais bija 1996. gada rudenī: es novietoju lādiņu - 20 kilogramus amonāla (tas izgatavots no amonija nitrāta, no minerālmēsliem). No rīta - klusums, neviens par sprādzienu neko nerunā. Aizgāju, paskatījos - nekāda kaitējuma! Tikai dažas plāksnes atkritušas. Sapratu, kaut kas nav kārtībā. Par šo neveiksmi sakasījos ar organizācijas biedriem un aizgāju prom. Otrs mēģinājums bija ar pāris kilogramiem trotila. Arī nebūtiski bojājumi. Tas bija mēģinājums iznīcināt armatūru, tikt tuvāk staba serdei. Bija tāds kuriozs: kad pēc trešā mēģinājuma nonācām cietumā, tur jau priekšā bija Alfrēds Petrovičs [Rubiks]. 

Prokurors mums bija Georgs Skudra, tas pats, kurš savulaik apgalvoja, ka Klāvs Elsbergs pats esot izlēcis ārā pa logu. Georgs Skudra mums inkriminēja smagāku pantu - svešas mantas tīša bojāšana vispārbīstamā veidā (līdz 15 gadiem). Tas ļāva piemērot drošības līdzekli - apcietinājumu. Tiesā advokāti pierādīja, ka piemineklis nevienam nepieder, nav arī memoriāla būve, un pantu pārkvalificēja uz pieminekļu bojāšanu (līdz trim gadiem). Interesanti, ka mani pratināja Maigurs Strīķis, nelaiķes Jutas Strīķes vīrs. Viņš man pateica, ka pārstāv varu, un draudēja man ar 15 gadiem cietumā. Psiholoģiskā apstrāde no viņa puses bija tāda:

„Tev taču ir jauna sieva, viņa tagad noteikti tev gatavo vakariņas, bet tu nebrauksi mājās, tu viņu neredzēsi 15 gadus. Tavs Golgātas ceļš tagad ir sācies.”

Izmeklētājs Strauss mani „glaudīja” ar mapi, vēl pratināšanas telpā ienāca kaut kāds krievs un kārtīgi man saspārdīja nieres.

Citi notiesātie Okupācijas (Krievijas Uzvaras) pieminekļa spridzināšanas sakarā : 

Igors Šiškins,  apsūdzēts par „munīcijas glabāšanu un vēlmi iegādāties sprāgstvielas”

Haralds Buciņš apsūdzēts "par piedalīšanos organizētā grupā “Pērkoņkrusts”, kuras mērķis bija izdarīt valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa iznīcināšanu un sprāgstvielu nelegālu glabāšanu un izgatavošanu." notiesāts uz 2 gadiem un 8 mēnešiem

Valdis L. "vīrs cienījamos gados, cietumā pārcietis 2 infarktus" notiesāts uz 8 mēnešiem

Jānis Reksis tika notiesāts "par kustības “Pērkoņkrusts” organizēšanu un aicināšanu uz valsts varas gāšanu" uz 3 gadiem (sods samazināts uz 2 gadiem un 9 mēnešiem) 

[Papildiniet!]

J. Rekša lietā Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas tiesnese I.Ose

Tiesas sastāvs (pēdējā instance):  LR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas tiesneši M.Goldšmite, A.Nusbergs un P.Opincāns

Lai arī piemineklis tagad ir nojaukts, personas pat vēl 2023. gada martā nav reabilitētas. 

***

2011.gadā apgāds "Jumava" Latvijas Kara muzeja telpās prezentējis jaunu profesora Ilgvara Butuļa grāmatu "Sveiki, aizsargi!", kas veltīta Latvijas Aizsargu organizācijai (LAO). Autors norāda : 

"Aizsargi... 20. gadsimta 20.-30. gados vislielākā, pretrunīgākā, visdaudzšķautņainākā sabiedriskā organizācija Latvijā. Aizsargi tikuši slavēti, loloti un favorizēti, pelti, nīsti un lamāti. Saukti gan par Latvijas sargiem un nacionālisma bruņiniekiem, gan par reakcionāriem fašistiem un Latvijas demokrātijas kapračiem,"

***

 Uz 2023. gada martu, saskaņā ar Lursoft datiem Latvijā darbojās sekojošas aizsargu organizācijas (biedrības):

• Latvijas Aizsargu organizācija
• Latvijas Aizsargi, Biedrība
• 6. Aizputes Aizsargu pulks
• Latgales novada Aizsargu organizācija

Interesants fakts ir tas, ka to "Sabiedriskā labuma statuss" visām atņemts teju vienlaicīgi ar Krievijas iebrukumu Ukrainā - 2022. (daļai 2021. gadā). Vienlaikus, šis statuss nav atņemts, vēl vairāk- tiek tērēti budžeta līdzekļi acīmredzamām pretvalstiskām organizācijām, kuras atbalsta nelegālo migrāciju, narkotiku legalizāciju vai Latvijas pamatvērtību- valodas, tradīciju, kultūras noniecināšanu.

Fragmenti no: 

E. Veidemanes intervijas ar  A. Ķiploku

Ilzes Krastiņas 2015. gadā izdotās atmiņu grāmatas “Mūsu advokātiņš nāk”:

Publikācijām News.lv