Tiek iemūrēts pamatakmens Krustpils cukurfabrikai

1930. gadu sākumā Rīgā starp politiskajām partijām notiek cīņa par cukurfabrikas būves vietas izvēli. Krustpils variantu atbalsta Zemnieku savienība un Jaunsaimnieku frakcija, ko vada deputāts Krustpils miertiesnesis Lūkins. Krustpiliešiem ar iespējamo cukurfabrikas būvi saistās lielas cerības. Jau pirms valdības lēmuma pieņemšanas, pierādot savu dedzīgo atbalstu, apkārtnes zemnieki ar zirgu pajūgiem sāk vest granti uz iespējamo fabrikas celtniecības vietu un krustpiliešu neatlaidība uzvar.

1932. gada 11. februārī valdības koalīcijas vairākums dod atļauju fabrikas celtniecībai. Fabrika tiek uzcelta rekordīsā laikā, 6 mēnešos, to kvalitatīvi veic firma "Neiburgs un Ko".

Cukurfabrikas svinīga atklāšana norisinās 1932. gada 22. oktobra rītā, kas Krustpilij kļūst par svētkiem. Uz atklāšanu ierodas Ministru prezidents Marģers Skujenieks un valdības locekļi. Krustpils cukurfabrika kļūst par lielāko pilsētas uzņēmumu.

Cukura ražošana attīstās, jau fabrikas darbības sākumā ik dienas sāk pienākt vismaz 100 vagoni cukurbiešu, tās tiek piegādātas arī pajūgiem. Pirmajā sezonā diennaktī tiek pārstrādāts 600 tonnas biešu, no kā iegūst 1500 maisu cukura. Fabrika atbalsta zemniekus, atpakaļ atgriežot biešu graizījumus un bezmaksas dodot filtrkaļķus, bet pāri palikušos tūkstošus tonnu eksportē uz Vāciju, gūstot peļņu.

  Otrā Pasaules kara laikā, vāciešiem atkāpjoties, tiek nodarīti lieli postījumi arī fabrikai. Teik uzspridzināti divi katli un tvaika turbīnas, savukārt, visas elektroiekārtas demontētas un aizvestas līdzi.  1944. gada 1. septembrī uzsākas remontdarbi un fabrikas atjaunošanas darbi, kas notiek par direktora vietas izpildītāju iecelta atvaļināta kapteiņa Jāņa Alfrēda Bērziņa vadībā. Fabrika atsāk savu darbu jau pēc 5 mēnešiem, gan bez tvaika turbīnām, izmantojot Aiviekstes hidroelektrostacijas saražoto elektroenerģiju. Jau pirmajā ziemas sezona tiek pārstrādāti 145 000 centneru cukurbiešu un nākamā gada pavasarī fabrika noslēdz līgumu ar 15 000 zemnieku, kuri apņemas cukurbietes audzēt 4080 hektāru platībā. Padomju gados fabrikas darbība attīstās un ražošanasapjomi pieaug. Ilgus gadus fabrikas direktors bija Pēteris Lazdiņš.

1999. gadā Jēkabpils cukurfabrika tiek pasludināta par maksātnespējīgu. Pašlaik fabrikas teritorijā darbojas vairākas nelielas firmas, taču daudzi fabrikas korpusi ir pamesti un kļuvuši par graustiem. Teritorijā ir notikuši vairāki ugunsgrēki. 

Cukura ražošanas likvidēšana atjaunotā Latvijas Republikā tika pieņemta Zemkopības miinistra Mārtiņa Rozes laikā. Lai maldinātu sabiedrību, ilgāku laiku ārvalstīs ražotu cukuru Latvijas iekšējā tirgū realizēja ar Jelgavas cukurfabrikas iepakojuma dizainu.