Vēstures liecība laikabiedru piezīmēs

Juris Pūce: Tas tomēr ir zīmīgi, ka SM valsts sekretāri par Rail Baltica neuzraudzību atlaiž Briškens, kas pats strādāja Rail Baltica.
Un Valsts kancelejas direktoru par privāto lidmašīnu apmaksu no valsts budžeta atlaiž Siliņa, kas pati arī lidoja ar privāto lidmašīnu par valsts naudu.

Agris Krusts: Sāk kaitināt histērija par Trampu un Krieviju. Visticamāk, nekas būtiski nemainīsies ASV attieksmē pret Krieviju, Ukrainu, Eiropu un citām vietām pasaulē, kad Tramps būs ASV prezidents. Lielāks risks ir no demokrātiem. Un, ja satrauc iespēja par attieksmes maiņu, vajag jautāt mūsu politiķiem, kāpēc mums un Eiropai vēl ar vien vajag militāru ASV palīdzību. Un stresotājiem pajautāt sev - vai esi Zemessardzē vai vismaz izgājis rezerves karavīra apmācību. Un ja neesi, kāpēc vēl kavējies?
Sandris Točs: Mediji, kuri paši stāstīja, cik Tramps ir slikts, jau sāk stāstīt, cik Tramps ir labs! Kurš tad sagrozīja un demonizēja, kurš stereotipizēja un spieda klišejas! Šie paši eksperti un mediji! Tagad Rajevskis saka, ka Trampa administrācija bija visdraudzīgākā Latvijai!
Miers nav katastrofa. Katastrofa ir karš, kurā vari tikt nogalināts Tu, vari ieraudzīt, kā tiek nogalināti Tavi mīļie cilvēki - ierauta karā un nopostīta Tava dzimtene. Karš ir reāla katastrofa.
Miers ir katastrofa galvā izdomātām iedomām, priekšstatiem, kuri gan var sagrūt vienā dienā. No tā tik daudzi baidās, iedomājoties, ka var tikt noslēgts miers. Tiešām var daudz kas sagrūt. Nevarēs turpināt tādā pašā garā “atkrievošanu”, kas manā uzskatā ir agrīnā “Judenfrei” analogs. To gan visticamāk neviens vairs nepieļaus, kad Rietumi un Krievija noslēgs mieru. Ja tā ir galvenā vērtība, kuras dēļ ir vērts riskēt ar pašu nāvi, kodolkaru un savas dzimtenes izpostīšanu karā, tad šī iluzorā, tukši uzpūstā nacionālā ego vērtība izlaidīs gaisu. Vai tā ir katastrofa?
Tā tāpat turpināties nevarēja - naida kurināšana jau tuvojās pēdējai robežai. Miers būs Latvijas, kura jau tika izpostīta divos Pasaules karos, izbēgšana no Trešā Pasaules kara. Un ar mieru manā skatījumā biedē tieši tie, kas pieļauj Latvijas ievilkšanu Trešajā Pasaules karā. Sveši spēki, kas paši ir tālu no potenciālās frontes līnijas, un paši netaisās mirt. Bet viņiem piedzied vietējie vientieši un konformisti. Pēdējie pēc Trampa uzvaras, protams, mainīs viedokli un paliks mierpilni un saprātīgi. Manā skatījumā Latvijas sabiedrība īstenībā ir veselīgāka nekā tiek domāts. Pašlaik toni vēl nosaka karošanas lobijs, kam konformistu vairums piedzied līdzi. Kad Amerikā mainīsies uzstādījums, arī šeit karot gribētāju paliks maz. To jau ir maz. Ir agresīvi varoņi sociālajos tīklos. Bet arī viņiem miers nebūs katastrofa, jo atšķirībā no kara, mirt nevajadzēs. Vienkārši savu naidu un stulbumu nāksies piebremzēt. Bet tā nav katastrofa.
Aivars Punka: Es arī esmu par mieru Latvijā! Bet, ko Tu Sandri vari piedāvāt ukraiņiem, aizmirst Buču, Mariopoli, sagrautās pilsētas, nolaupītos bērnus. Ja, Tramps mēģinās piespiest ukraiņiem to darīt, tad viņi Trampu pasūtīs trīs mājas tālāk. Tev nav tiesību spriest Ukraiņas tautas vārdā!

Krišjānis Kļaviņš: Narkomānija nav risinājums dzīves problēmām, tas nav izklaides veids, tāpēc narkotisko un psihotropo vielu legalizācija nav pieļaujama.

Ainārs Šlesers: Pēdējā laikā soctīklos ir izplatījusies tendence, kad cilvēki ar saviem izteikumiem pārkāpj sarkanās līnijas, izsakot draudus vai aicinājumus uz vardarbību, kas ir vērsta pret citiem cilvēkiem! Ja cilvēks atļaujās soctīklos pateikt, ka gaida, kad kāds šaus uz Tevi vai kādu citu cilvēku, tad vismaz vajag nodrošināt šim cilvēkam nopratināšanu Drošības policijā, lai iet un paskaidro savus izteikumus, ko viņš ar to ir domājis!
16.jūlijā tika nosūtīts iesniegums Valsts drošības dienestam, kas adresēts priekšniekam Normundam Mežvietam - Par draudu izteikšanu
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka demokrātiskā sabiedrībā nav pieļaujamas jebkādas izpausmes formas, kas izplata, atbalsta un attaisno vardarbību, naidu vai neiecietību. Minētais attiecas arī uz sociālajiem tīkliem, kas pēc būtības ir digitālās platformas, kurās to lietotāji veido, uztur savstarpējus sakarus, dalās ar informāciju un izsaka savu vērtējumu arī par citu lietotāju sniegtām ziņām un viedokļiem. Mūsdienās sociālie tīkli ieņem ļoti nozīmīgu lomu komunikācijā ar sabiedrību.
Sociālie tīkli ir kļuvuši par politiķu, tai skaitā, arī par Latvijas politiķu būtisku saziņas veidu ar vēlētājiem. Sociālajos tīklos regulāri ar sabiedrību komunicē un izsaka savu viedokli Valsts prezidents, Ministru prezidente, ministri un Saeimas deputāti. Šos viedokļus izvērtē un pārpublicē interneta portāli un citi masu mediji. Šajās platformās Saeimas deputāti iegūst savu vēlētāju novērtējumu vai kritiku.
Kā viena no visiecienītākajām politiķu mediju platformām sociālos tīklos ir X (agrāk pazīstams kā Twitter). Platforma ir svarīgs rīks globālajā un nacionālajā komunikācijā, reāllaikā ļaujot sekot notikumiem un izteikt ar tvītiem vērtējumu.
024. gada 14. jūlijā X platformā no sava profila @SlesersAinars  (1,9 tūkstoš sekotāju) izteicu savu sašutumu saistībā ar atentātu, kas notika pret ASV prezidenta amata kandidātu Donaldu Trampu priekšvēlēšanu mītiņā netālu no Batleras, Pensilvānijā. Viena no reakcijām uz manu twītu bija klaji naidīga, jo tajā skaidri tika izteikts drauds. Vēstījumā tika teikts, ka arī pret mani būtu jāveic līdzīgs terora akts, kā pret ASV prezidenta kandidātu. Jāpiebilst, ka Donalds Tramps tikai laimīgas nejaušības dēļ izglābās no slepkavas lodes. Izteikti agresīvais sociālo tīklu ieraksts tika veikts no lietotāja profila @eedgars (Edgars Eglītis), kuram ir 1,9 tūkstoš sekotāju! Tas, ka naidpilnais ieraksts jeb twīts nav viens no ierastiem negatīviem komentāriem, apliecina minētā lietotāja pēc neilga brīža veiktais papildus ieraksts, kas apstiprina iepriekš rakstītā (tātad draudu!) nopietnību. Esmu Latvijas Republikas Saeimas deputāts un frakcijas LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ priekšsēdētājs, kamdēļ uztveru šādu man adresētu agresīvu draudu vēstošu signālu pavisam nopietni. Atļaušos atzīmēt, ka draudi, kas izteikti sociālajos tīklos, ir tikpat vērā ņemami, kā klātienē izteikti, un tiem nevar būt attaisnojams ar izteikšanās un vārda brīvību, jo, kā norāda Satversmes tiesa, tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas, un tās nenozīmē visatļautību. Eglīša ierakstā ir nepārprotama sasaiste ar ASV notikušo atentātu. Kā norādīts tiesību doktrīnā - ’’terorisma publiska slavināšana objektīvi var izpausties tādā veidā, ka persona izplata informāciju, kas satur terorisma atzinīgu novērtēšanu, cildināšanu, pozitīvas attieksmes paušana par tādiem terorisma aktiem, kuri ir jau notikuši, kā arī attiecībā uz darbībām, metodēm un paņēmieniem, kas atbilst terorismam […] īstenota terorisma attaisnošana nozīmē to, ka persona terorismu atzīst par pareizu, nepieciešamu un pieļaujamu.’’
Ņemot vērā minēto, lūdzu veikt ekspertīzes un atbilstošu izmeklēšanu, lai noskaidrotu, vai minētiem draudiem ir segums un vai izteikumu paudēja nodoms, izteikumu saturs un forma nav atbilstoša
Krimināllikuma 79.6 pantam [Terorisma attaisnošana, aicinājums uz terorismu un terorisma draudi],
Krimināllikuma 150. pantam [Sociālā naida un nesaticības izraisīšana],
kā arī  Krimināllikuma 132.pantam [Draudi izdarīt slepkavību un nodarīt smagu miesas bojājumu].

Guntars Meluškāns: Piefiksēšu šeit savu viedokli vēsturei. Ja Baidens līdz vēlēšanām nenoies no trases tādu vai citu iemeslu dēļ, viņš uzvarēs. Neredzu Trampam nekādu cerību izņemot kaut kādu force majeure un nevienu reālu alternatīvu Baidenam arī neredzu. Varēsiet pēc tam par mani smieties.
Sandris Točs: Atceros kādu savu sarunu ar advokātu Andri Grūtupu, kurš kādreiz bija reāli ietekmīgs cilvēks, un ir ietekmējis daudz tajā, kāda un kāpēc tāda ir Latvija pēdējos 30 gados. Viņš tagad vairs nav starp dzīvajiem, bet savulaik bija viens no galvenajiem latviešu elites ideologiem, kas aizkulisēs veidoja arī ideoloģiju un stratēģiju, ko īstenoja latviešu politiķi un valdības.
Es viņam jautāju, kāpēc latviešu nacionālisms nav pozitīvs, nav vērsts uz valsts uzplaukumu, bet ir negatīvs - galvenokārt vērsts pret krieviem? Es viņam jautāju - vai tad, ja apvienotu Latvijas latviešus un krievus uz pozitīva kopēja patriotisma pamata, mēs nevarētu sasniegt labākus rezultātus? Viņš atbildēja: “Redzi Sandri, cilvēki ir tādi, kādi ir. Viņus ir grūti apvienot par kaut ko. Daudz vieglāk ir apvienot PRET kaut ko. Un visvienkāršākais ir apvienot pret krieviem. Tas visiem ir skaidrs. Saliedēt pret krieviem, tas ir visefektīvākais veids, kā kaut kā saturēt latviešus kopā. Jo nav jau vienu interešu. Bagātajiem latviešiem tās ir vienas, nabagajiem citas. Vieni labēji, otri kreisi. Okupācija tikko ir beigusies, visiem ir skaidrs pret ko jāturās kopā.”
Lai gan pats Grūtups nebija rusofobs, bet drīzāk simpatizēja Krievijai un krievu kultūrai, viņš uzskatīja, ka pretkrievisms politikā ir pareizs, kā vienkārša ideja. Un tā neskatoties uz to, ka Latviju okupēja Staļina komunisti, kas, protams, represēja arī bagātos krievus, par ienaidniekiem tika izvēlēti nevis komunisti, bet krievi. Protams, tajā laikā turējās civizētos rāmjos, neviens nerunāja par krievu skolu slēgšanu un “atkrievošanu”. Šādas formas tas ir ieguvis tagad. Un jāsaka, tagad ar to Latvija ir iedzīta pamatīgā strupceļā. Jo redziet, pretkrievisms ir viegla, bet Latvijai galēji neizdevīga un potenciāli pat nāvējoša ideja. Ekonomiski Latvijas labklājībai vislabākais ir, ja attiecības ar Krieviju ir labas. Ekonomiski sliktas attiecības ar Krieviju ir ļoti neizdevīgas Latvijai. Kamēr politika ir retorika, sliktas attiecības ar Krieviju, varbūt, pat ir izdevīgas tiem, kurus Krievijā var apsūdzēt par ekonomiskajiem noziegumiem, bet kuri bez sadarbības ar Krieviju kriminālās izdošanas jomā, var mierīgi slēpties Rīgā un Jūrmalā. Citādi, ja attiecības kļūst tik sliktas, ka ir uz kara robežas. Deviņdesmitajos gados Krievija bija vāja, un tas nevienu neuztrauca. Tagad ar pretkrievismu var aizspēlēties par tālu. ASV jau parādās viedoklis, ka NATO nevajag pārāk pievērsties Eiropai, lai eiropieši paši sevi sargā. Un ar ko tad paliek kopā pretkrievismu sadzinusī Latvija? Ar Lietuvu un Igauniju un vēl pāris ne pārāk lielām valstīm? Pretkrievisms dzen Latviju liktenīgā strupceļā, un kā redzams, tas vairs nav ne “praktisks”, ne “izdevīgs”, bet totāli bīstams. Iespējams, ir pēdējais laiks attapties. Daudzas lietas, uz kurām kā uz drošām salika likmes latviešu elite, ir izrādījušās ļoti nedrošas. Politiskās konstrukcijas mainās, bet kaimiņi paliek.