Alise Zariņa: Kur vilksim robežu?

Šķiet, ka Ieva Raubiško savā pēdējā vārdā jau visu ir pateikusi un palicis pavisam maz, ko piebilst. Tai pašā laikā ir sāpīgi apzināties, ka mūsu sašķeltajā sabiedrībā arī šāda – kristālskaidri formulēta, drosmīga un argumentēta – nostāja pretējās puses viedokli nemainīs. Lasot komentārus sociālajos medijos, domāju par to, kā jūtas pati Raubiško, redzot visus šos aicinājumus uz mūža ieslodzījumu, apsūdzības dzimtenes nodevībā, draudus un solījumus viņu izsūtīt uz Baltkrieviju. Varbūt tas ir tikai fona troksnis, varbūt ideja, ka sociālie mediji ļauj mērīt sabiedrības temperatūru, ir kļūda savā būtībā. Taču man nav ne jausmas, kur citur pēc tās lūkoties. Un, meklējot neiespējamu vidusceļu starp iesaistīšanos diskusijā un sevis pasaudzēšanu, uzduros komentāram, ka termins "cilvēcība" esot kļuvis par galējo kreiso politisko ieroci.

Krievijas un Baltkrievijas hibrīdkarš jau ir izdevies. Pāri robežai nemaz nevajadzēja pārstumt bēgļu jūru, lai iegūtu pārbiedētu un tāpēc – nežēlīgu sabiedrību. Pietiek ar ideju par bēgļiem. Mūsu riebums pret eiropeiskām vērtībām un cilvēktiesību aktīvistiem, mūsu tieksme demonizēt citādību ir izdevīga Latvijas autoritārajām un stipri konservatīvajām kaimiņvalstīm. Mēs nevaram vienoti iestāties pret tām, ja esam pārāk aizņemti, meklējot kremļa aģentus "radikāli kreisajos" (Komunisti! Valsts ienaidnieki! Noderīgie idioti!) vai "galēji nacionālistiskajos" (Putina vērtības! Ungārijas kopijas! Noderīgie idioti!). Minu, ka Ieva Raubiško pati savos uzskatos nav izteikti kreisa (es nezinu), bet, ielūkojoties internetā, varētu domāt, ka runa ir vismaz par Če Gevaru.

Bieži dzirdu, ka šis laiks – kad tuvumā notiek karš – nav piemērots, lai runātu un raizētos par it kā mazāk svarīgām tēmām, vēl jo vairāk tādām, kas rāda valsti neglaimojošā gaismā. To vidū, protams, ir viss īstais un iedomātais, ko Krievija un Baltkrievija varētu izmantot pret mums. Diez vai Raubiško tik viegli iegūtu savu "valsts nodevējas" birku, ja viņa neapšaubītu mūsu robežsardzi (jo robežas tagad taču jāsargā kā nekad un visi līdzekļi labi). Kaut arī "Amnesty International" atzīta par nevēlamu Krievijā, pēc pretrunīgā ziņojuma par Ukrainas armiju Latvijas iedzīvotāju apziņā tā iekodēta kā Krievijai labvēlīgs kanāls, tāpēc neizbrīna, ka organizācijas ziņojumu par vardarbību pret patvēruma meklētājiem uz Latvijas–Baltkrievijas robežas bija ērti ignorēt. Turklāt to apstrīdēja gan robežsardze, gan tiesībsargs. Iekšējie izmeklējumi beidzās lakoniski: "Vardarbība no Valsts robežsardzes nodarbināto puses netika konstatēta." Savukārt robežsardze medijos stāsta, ka patvēruma meklētāji paši ir agresīvi. "Ar viņiem ir grūti sarunāties, jo lielākā daļa nerunā angliski. Viņiem šeit ir ļoti auksti, viņi ir uzģērbuši divas trīs bikses. Divas trīs jakas, cepures, pat cimdos staigā." Realitāti, kas slēpjas aiz apzīmējuma "no robežas šķērsošanas atturētas personas", mēs nezinām. Varam iztēloties, kā pārsaluši cilvēki cīnās par izdzīvošanu un pret nokļūšanu atpakaļ Baltkrievijā, kur viņu liktenis jau ir nolemts, varam iztēloties, kā pavēli pildošs robežsargs interpretē "atturēšanu". Bet varam arī neiztēloties. Ja man būtu jāmin, es teiktu, ka patvēruma meklētāji ne vienmēr stāsta patiesību un arī robežsargi ne, taču abos gadījumos teiktais jāuztver un jāizvērtē nopietni. Šobrīd šķiet, ka patvēruma meklētājiem šī privilēģija nereti tiek liegta. Turklāt grūti saskatīt izdevīgumu melošanā par piedzīvotu vardarbību – lielākā daļa upuru atsakās par to runāt publiski, un tas ir saprotami – ko gan viņi iegūs, cerot saņemt patvērumu un vienlaikus apvainojot varas iestādes vardarbībā? Ko viņiem kā indivīdiem dos "Amnesty International" ziņojums?

Taču ir diezgan skaidrs, ko mums kā valstij un sabiedrībai dod patvēruma meklētāju demonizēšana – ja mums izdodas šos cilvēkus parādīt kā pašlabuma meklētājus, kā agresorus, kā, atvainojiet, dzīvniekus, ir daudz vieglāk pievērt acis uz to, ko viņiem uz mūsu robežas nākas piedzīvot. Biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem", kurā Raubiško ilgstoši darbojusies, gadiem strādājusi, lai mazinātu neiecietību, piešķirot šiem cilvēkiem vaibstus un aicinot ieskatīties viņiem acīs, – rīkojusi "Dzīvās bibliotēkas", kur patvēruma meklētāji dalās savos stāstos, organizējusi iepazīšanās pasākumus, dokumentējusi un dalījusies pieredzē.

Un tomēr – tas ir piliens jūrā, kas turklāt maksā dārgi pašiem aktīvistiem. Latvijas pamatstraumes medijos patvēruma meklētājiem aizvien nav sejas, tāpēc par šo seju neviļus kļuvusi Ieva Raubiško. Riskējot ar cietumsodu, viņai izdevies pievērst šim jautājumam daudz vairāk uzmanības nekā jebkad iepriekš. Salīdzinājumam – pirms apmēram gada piedalījos diskusijā par Agneškas Holandas filmu "Zaļā robeža". Mani sagaidot, "Gribu palīdzēt bēgļiem" pārstāvis vīlies secināja, ka apmeklējums nav tāds, kā viņš cerējis. Publikā sēdēja daži patvēruma meklētāji, redzēju vairākas pazīstamas sejas, kas vairs nav jāpārliecina par šī jautājuma sāpīgumu, taču visā visumā zāle bija patukša. Sapratu, ka esam kārtējo reizi attapušies savā mazajā burbulī un skatāmies filmu, kas radīta, lai piešķirtu bēgļiem seju, bet zālē nav neviena, kam tajā būtu jāieskatās, neviena, kam kino, šī milzu empātijas mašīna, varētu mazliet atvērt acis.

Filma (brīdinājums par sižeta izklāstu) beidzas ar ne pārāk smalku, bet svarīgu mājienu: pēc tam kad esam sekojuši sīriešu ģimenes šausmu trillera cienīgajiem mēģinājumiem izdzīvot dabas un robežsargu brutalitātes priekšā, redzam, kā autobusā turpat Polijā iekāpj un tiek silti uzņemti Ukrainas bēgļi.

Un, lūk, neērtais jautājums – ja cilvēki, ko ar stekiem dzītu pāri robežai, būtu ukraiņi, vai arī tad mēs teiktu, ka šis ir hibrīdkarš, ka šie cilvēki ir instrumenti, ka dažiem no viņiem ir pārāk dārgi mobilie telefoni, lai viņi drīkstētu būt bēgļi, un ka vispār daži ukraiņi IR slikti cilvēki? Ja Raubiško tiesātu par palīdzību salstošiem, izslāpušiem un izmisušiem ukraiņiem, vai mēs sapulcētos viņas aizstāvībai simtiem vai pat tūkstošiem?

Nesen runāju ar sievieti no Ukrainas, kura godīgi teica, ka neredz jēgu mācīties latviešu valodu, jo neplāno šeit palikt un zinot ļoti maz ukraiņu, kas plānojot. Viņa neesot gatava riskēt pazaudēt savu dzīvi vēlreiz un jūtas fiziski slikti, atrodoties tik tuvu Krievijai. Un es viņu saprotu, un latvieši viņu sapratīs, bet vai latvieši jebkad tik silti uzņems bēgli no citurienes un ar tādu sapratni izturēsies pret viņa tālāko ceļu, esot priecīgi būt atspēriena valsts, glābiņa sākums?

Cilvēcīgi saprotu, kāpēc mēs prioritizējam bēgļus no Ukrainas – viņu vaibstus mēs pazīstam. Ne tikai tāpēc, ka mūs vieno ādas krāsa, ģeogrāfisks tuvums un kopīgs ienaidnieks, mūs vieno arī kopīga trauma un kopīgas bailes. Biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem" savukārt cilvēkus šādi nekad nav šķirojusi. Ieejot viņu "Facebook" lapā, nereti var redzēt, kā tie sabiedrības locekļi, kas atsaucas biedrības aicinājumam palīdzēt ukraiņiem, jau pie nākamā ieraksta pikti draud atsekot, jo palīdzība lūgta patvēruma meklētājam no citurienes.

Reinis Pozņaks, palīdzot ukraiņiem, kļuva par tautas varoni, un politiskie spēki nesnauda, redzot drošu kandidātu vietai Eiroparlamentā. Jebkura Latvijas partija, kas izraudzītu Ievu Raubiško par savu publisko seju, nolemtu sevi politiskai pašnāvībai. Galu galā norobežošanās no atklāta atbalsta "Gribu palīdzēt bēgļiem" dažam labam politiskās partijas pārstāvim bijis izdzīvošanas jautājums.

Pašlaik mūsu prioritāte numur viens ir nebūt izdevīgiem Krievijai un nebūt tādiem kā Krievija. Tad kāpēc, labi zinot, kas notiek ar cilvēktiesību aktīvistiem Krievijā, interneta komentāros pieprasām mūsu cilvēktiesību aktīvistiem tādu pašu likteni? Raubiško apsūdzēja tajā, ko dēvē par solidaritātes noziegumu, un gribētos ticēt, ka pat visaktīvākie viņas kritiķi apzinās, ka šī nodarījuma pielīdzināšana cilvēktirdzniecībai un cilvēku kontrabandai ir absurda – Raubiško palīdzēja cilvēkiem nelaimē, nevis saņēma atlīdzību par viņu nelegālu pārvadāšanu. Šajā gadījumā mēs varam tikai un vienīgi diskutēt par to, vai ir cilvēki, kuriem palīdzība nepienākas, vai pastāv tāda dzīvības glābšana, kas ir sodāma. Protams, varam arī nodoties sazvērestību teorijām, ka vispār jau patvēruma meklētājiem uz robežas nekas nedraud un oficiālās ziņas par divpadsmit bojā gājušajiem patvēruma meklētājiem ir meli un propaganda.

Salīdzinot ar Ievu Raubiško, visi mani centieni būt cilvēktiesību aktīvistei ir kusli un tizli. Pāris uzfilmētas, pāris neuzfilmētas filmiņas, bezjēdzīgi kašķi internetā, daži video, piketiņi un, lūk, daži raksti. Es neesmu riskējusi ar savu brīvību, lai glābtu dzīvības. Taču arī es reizi pa reizei saskaros ar hrestomātisko jautājumu – kas aiz tā stāv? Kas stāv aiz tevis? Kas maksā? Kam tas ir izdevīgi?

Atbilde bieži ir ārkārtīgi skumja – neviens nestāv, nevienam tas nav izdevīgi. Man pašai arī ne.

Taču arī šāda atbilde jautātājus neapmierina, jo mēs neesam gatavi pieņemt, ka ir cilvēki, kuru galvenā motivācija ir vajadzība iestāties pret netaisnību.

Valsts, kas cilvēktiesību aktīvistam uzliek sodu (lai arī cik simbolisku), signalizē, ka tai nevajag cilvēktiesību aktīvistus. Valsts, kas ar 200 sabiedriskā darba stundām soda cilvēku, kurš veltījis tūkstošiem stundu brīvprātīgam darbam, ir ciniska. Valsts, kas soda cilvēktiesību aktīvistu, atbild uz augstāk uzdoto jautājumu, sakot – valsts pilnīgi noteikti aiz tevis nestāv. Protams, šis sods ir samierniecisks kompromiss, valsts, paldies Dievam, arī pasaka, ka tā nav Krievija, ka cietumsodu akurāt neliks, tai pašā laikā valsts uzsver, ka robeža ir trausla un tā jāsargā. Kā jau Raubiško savā pēdējā vārdā norāda: "Latvijas likumos humānās palīdzības un cita ārkārtēja atbalsta sniegšana šādiem cilvēkiem nav skaidri nošķirta no ārvalstnieku pārvietošanas pāri robežai par maksu," – tāpēc valsts var piesegties ar likuma ievērošanu. Šis lēmums tiks pārsūdzēts, lai neradītu precedentu, un es ticu, ka neradīs, pat ja beigu beigās tam vajadzēs starptautisku spiedienu.

Mani vairāk uztrauc Latvijas sabiedrības spiediena trūkums. Vai, pareizāk sakot, tas, ka spriedums varētu būt sabiedrības spiediena rezultāts. Pierādījums tam, ka aiz Ievas Raubiško stāv vien maza saujiņa sabiedrības, bet lielākā daļa, tā pati, kas trīc pamatotās bailēs no Krievijas, jau ir tuvāk tai, nekā jebkad spētu atzīt. Jo tieši Krievijai bēgļi – un ne tikai bēgļi – ir instrumenti, gaļa, bezvērtīgi cilvēki.

Mēs dzīvojam rokas stiepiena attālumā no šīs necilvēcības. Nav brīnums, ka mēs gribam stipru robežu. Man vienīgi žēl, ka neapzināmies – robeža, kas mūs pasargā, nav tikai fiziska. Ka arī tādi cilvēki kā Ieva Raubiško ir šī robeža.

Avots: Satori