Iecavas kauja

Iecavas kauja (Schlacht bei Eckau, Битва при Экау) bija Krievijas impērijas armijas aizstāvēšanās operācija 1812. gada kara laikā 1795. gadā anektētās Kurzemes hercogistes teritorijā pret Napoleona Lielās armijas Prūšu korpusa uzbrukumu Rīgas virzienā. Kauja notika 1812. gada 19. jūlijā (7. jūlijā krievu avotos pēc vecā stila) Iecavas upes krastos.

1812. gada 24. jūnijā Napoleona Lielā armija šķērsoja Nemunas upi. Maršala Makdonalda komandētais 10. Prūšu kājnieku korpuss, kurā ietilpa divas kājnieku un viena kavalērijas divīzija - kopā 36 bataljoni (26 000 kājnieki) un 16 eskadroni (3000 jātnieku) iebruka Zemgalē. Prūšu korpusa labais spārns ģenerāļa Kleista vadībā uzbruka caur Skaistkalni, centrs ģenerāļa Grāverta vadībā caur Bausku uz Iecavu, bet kreisais spārns pulkveža Raumera vadībā uz Jelgavu. Krievu armijas daļas atkāpās, neizrādot nopietnu pretestību.

Gatavojoties Rīgas aizsardzībai, Rīgas kara gubernators Johans fon Esens lika izveidot divas nocietinājumu līnijas - gar Iecavas upi visā tās garumā (t.s "franču skanstis") un starp Ķekavu un Daugavas kreiso krastu. 16. (4.) jūlijā prūšu karaspēks ieņēma Kurzemes guberņas galvaspilsētu Jelgavu, bet 18. (6). jūlijā Bauskas pili. Prūšu avangarda kavalērija devās tālāk uz Iecavu, bet pie Kārļamuižas sastapa krievu pretestību. Šeit krievu kazaki izmantoja savu skaitlisko pārsvaru un mēģināja prūšu kavalēriju atspiest atpakaļ. Prūšu pulkvedis Rēders ātri izveidoja aizsardzības pozīcijas, bet krievi atvilka savas vienības uz Iecavu, kur ieņēma pozīcijas gar Iecavas labo krastu no Cēsnieku mājām gar muižas kungu māju, kaļķu cepļiem, ķestera māju līdz Zellēm.

Kaujas norise

Ģenerālis Grāverts izlēma uzbrukt Iecavai tieši pa Bauskas-Rīgas lielceļu un vienojās ar ģenerāli Kleistu, ka viņa daļas apies krievu pozīcijas no austrumiem.

19. jūlija rītā viņš pavēlēja sākt krievu aizsardzības pozīciju artilērijas apšaudi un pēc tam Vestfālenes kirasieru pulkam doties uzbrukumā pie Palejas kroga. Sakarā ar krievu karaspēka nikno pretestību, ģenerālis Grāverts nolēma nogaidīt līdz ģenerāļa Kleista vienības pienākšanai.

Tālāk cīņas smagums pārvietojās Iecavas baznīcas un mācītājmuižas virzienā.

Ģenerāļa F. Lēvisa of Menāra kavalērija pie Grienvaldes šķērsoja Iecavas upi un ieguva divus prūšu lielgabalus. Kauja ar mainīgām sekmēm noritēja līdz pat vakaram, kad ģenerāļa Kleista komandētajām prūšu karaspēka daļām, nākot no Lambartes muižas puses, izdevās aplenkt krievu pozīcijas no austrumiem. Negaidītais uzbrukums krievu karaspēka aizmugurē izraisīja paniku. Lielākā daļa krievu kavalērijas izglābās no gūsta pa Iecavas upes ieleju. Krievu kājnieku vienības bēga pa Grienvaldes ceļu uz Olaini.

Prūšu ģenerālis Hillers fon Gertringens savos memuāros rakstīja, ka šajā kaujā prūši piedalījušies ar septiņiem kājnieku bataljoniem, sešiem kavalērijas eskadroniem un 16 lielgabaliem, bet krieviem bijis ap 4200 kājnieku, 1700 jātnieku un 10 lielgabali.

Kaujā krita prūšu kavalērijas rotmistrs Essenbeks un kājnieku leitnants Vallis.

Sekas

Pēc sakāves Iecavas kaujā, bailēs no Napoleona karaspēka uzbrukuma Rīgai, pilsētas aizsardzības spēju stiprināšanai, Rīgas ģenerālgubernotars Essens pavēlēja naktī uz 24. jūliju nodedzināt ne tikai Jelgavas, bet arī Pēterburgas un Maskavas priekšpilsētu. Napoleona plānos tomēr nebija paredzēts uzbrukums Rīgai, līdz ar to pilsētas izpostīšana bija bezjēdzīga.

Krievijas karaspēks līdz rudenim ieņēma aizsardzības pozīcijas pie Ķekavas un Slokas.

Piemiņa

Kā piemiņa no 1812. gada Iecavas kaujas saglabājās trīs čuguna lielgabalu lodes baznīcas kroga galā un divas baznīcas mūrī. Kritušo karavīru kapi ir pie Iecavas mācītājmuižas vārtiem, Raģu birztalā un pie vecajām vējdzirnavām.