Latvijas valstiskuma starptautiskā atzīšana. Līgums ar Kursas ķēniņu Lamekinu

Demokrātiskas Latvijas valsts izveide 1918. gada 18. novembrī visdrīzāk nebūtu iespējama bez valstiskiem veidojumiem, kuri starptautiski atzīti pastāvēja vismaz 6 gadsimtus

Rīgas arhibīskapija, kuru izveidoja vācu kristiešu iebrucēji, kļuva neatkarīga (no Brēmenes) jau kopš 1214. gada. Lai gan lielu daļu iekaroto teritoriju turpināja pārvaldīt vietējie līvu un letu valdnieki, tie bija Rīgas arhibīskapa vasaļi. 

18,gs, tagadējās Latvijas teritorijas- sākot no Vidzemes 1710. gadā un Kurzemes Zemgales hercogisti 1795. gadā- beidzot,-  iekaroja un/vai anektēja Krievijas Impērija. Uz vairāk kā 200 gadiem (Vidzemei) vai 123. gadiem (Kurzemei) tika likvidētas jebkuras Latvijas valstiskuma pazīmes.

1918. gada 18. novembrī Latvijas Republika tika atjaunota 18.gadsimtā Krievijas okupēto Baltijas valstisko veidojumu (hercogistu) robežās, taču nevis kā feodāla valsts, bet demokrātiska republika.

Jāatzīmē, ka pat pirms latviešu valsts proklamēšanas novembrī, jau 08.03.1918 formāli tika pasludināta Kurzemes hercogistes atjaunošana, bet 22.09.1918 - Baltijas hercogiste (bijušās Livonijas- tagadējās Latvijas- Igaunijas robežās). Kurzemes hercogiste uz īsu laiku (no 1.8.1812 līdz decembrim) tika atjaunota, kad to no Krievijas atbrīvoja Napoleons.

Viens no vecākiem līgumiem, kuru Roma tieši slēgusi ar Latvijas pamatiedzīvotājiem par to tiesībām "uz mūžīgiem laikiem" pārvaldīt savas zemes (pie nosacījuma- pieņemot kristīgu ticību) ir Kursas Līgums. 

Līgums ar Kursas ķēniņu Lamekinu ir Vatikāna arhīvos saglabājies 1230. gada 28. decembrī noslēgts Romas pāvesta Gregora IX pārstāvja Balduīna līgums ar kuršu ķēniņu Lamekinu, kas liecina par pāvesta kūrijas tā laika nodomu dibināt Kurzemē tieši Romai padotu Kursas bīskapiju un atbrīvot Lamekinam padotās zemes no pakļautības Dānijas un Zviedrijas karaļvalstīm, kuras kā jau kristīgas valstis pretendēja uz uz Kurzemi, pēc tās iekarošanas Ziemeļu krusta karos. Daļu Kursas teritoriju, līdzīgi, kā Britu salas un somugru apdzīvoto Ingriju jau vairākas reizes bija iekarojuši skandināvu vikingi. 

Piemēram, Grobiņa ir senākā rakstos minētā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā. Kā Zēburga (Seeburg) tā pieminēta jau 854. gada notikumu aprakstā Rimberta hronikā. Ap 650.-800. gadu tagadējās Grobiņas vietā atradās liela skandināvu apmetne. Kuršiem ap 800. gadu izdevās dāņus padzīt no zemes, un pēc tam abas puses devās nemitīgos karagājienos viena pie otras. 

Līgumā bija paredzēta katoļu priesteru pieņemšana ķēniņa Lamekina zemēs, kuršu pakļaušanās un nodevu maksāšana vēlāk ieceļamajam Kurzemes bīskapam un apsolīta brīvība no Dānijas un Zviedrijas, kamēr viņi neatkrīt no kristīgās ticības. Pēc līguma ķēniņa Lamekina zemes kuršiem bija jāpiedalās visos aizsardzības un uzbrukuma karos pret pagāniem un visās lietās jāklausa vicelegātam Balduīnam.

Domājams, ka līgums ar ķēniņu Lamekinu de facto bija spēkā līdz kuršu sacelšanās laikam pēc Saules kaujas 1236.-1242. gadā gadā, kad tika padzīts 1234. gadā ieceltais Kurzemes bīskaps Engelberts.

Juridiski šis līgums nekad nav bijis lauzts.

Dokumenta teksts

"Brālis Balduīns, Alnas mūks, kardināļa Otona kunga, Apustuliskā Krēsla legāta bikts tēvs un sūtnis, visiem Kristus ticīgiem mūžībā.

Tā kā ķēniņš Lamekins un Kursas pagāni no Ezertuves, Durbes un Sagares zemēm un kiligundām, kuru nosaukumi ir šādi: Tārgale, Užava, Landze, Vendzava, Nurme, Ķimale, Pigava, Sārnate, Rīva, Saka, Ēdole, Alsunga, Ardone, Alokste, kā arī no citām kiligundām un ciemiem, kas atrodas Ventas abās pusēs, - Svētā Gara žēlastībai iedvesmojot, kas dvesmo kur, kad un cik grib - nāca pretim Kristus ticības pieņemšanai, nododami savas zemes, sevi un savus ķīlniekus caur mūsu rokām pāvesta kunga rokās un apsolījās vienmēr paklausīt visiem viņa rīkojumiem, tad mēs, pāvesta kunga vietā šai pusē darbodamies, kopīgi apspriedušies ar Rīgas baznīcu, Daugavgrīvas abatu, visiem [ārzemju] tirgotājiem, zobenbrāļiem, krustnešiem un Rīgas namniekiem, noslēdzam ar viņiem [kuršiem] šādu līgumu un apstiprinājām šādus nosacījumus, proti:

• viņi nekavējoties pieņems baznīckungus, kuru iecelšana mums pienākas; godam rūpēsies par viņu pārtikšanu un visur viņiem paklausīs kā īsti kristieši un visās lietās ievēros viņu derīgos noradījumus; viņi aizsargās tos pret ienaidniekiem kā sevi pašus; visi, kā vīrieši, tā arī sievietes un bērni, tūliņ saņems no viņiem svētās kristības atdzimumu un ievēros citu kristiešu parašas.
• Bet bīskapu, kas viņiem ar pāvesta kunga autoritāti ieceļams, viņi uzņems bijīgi un pazemīgi kā savu tēvu un kungu, un - kā tas jādara visiem kristiešiem - viņam visur kā savam kungam un bīskapam pilnīgi paklausīdami, tam padosies, parādīdami bijību un padevību, kāda pienākas viņu kungam un bīskapam.
• Bez tam viņiem no visa vienmēr pienāksies ik gadus maksāt savam bīskapam un saviem prelātiem tās pašas tiesas, kas pienākas dot Gotlandes iedzimtiem, bet līdz ar to viņi nevarēs tikt pakļauti ne Dānijas, nedz Zviedrijas karaļvalstij: mēs viņiem esam devuši mūžīgu brīvību, kamēr viņi neatkrīt.
• Pēc šī līguma noslēgšanas un ierakstīšanas šai tīstoklī, kas iegūst mūžīgu spēku, viņi piedalīsies kara gājienos pret pagāniem kā kristiešu zemes aizsardzībai, tā arī ticības izplatīšanai.
• Divu gadu laikā viņi ieradīsies pie pāvesta kunga un visur un vienmēr izturēsies saskaņā ar viņa lēmumu un rīkojumu.
• Bet starplaikā pilnīgi ievērodami mūsu iestādījumus un priekšrakstus, viņi paklausīs mums visur un visās lietās, neaizkaŗot nekur pāvesta kunga augstāko varu.

Lai tas iegūtu mūžīgu spēku, tad šo uzrakstīto grāmatu mēs esam nostiprinājuši, piekarot mūsu, Leāles bīskapa Hermaņa no Bukshevdenas (Hermann I de Becheshovede) un citu augšā minēto zīmogus.

Dots tā Kunga 1230. gada Innocenta dienā [28.decembrī].